Viss jau nav atcelts!

Žurnālista viedoklis

Lai būtu, kā būdams, ir kaut kas īpašs un dārgs, ko neviens nevar ne ierobežot, ne atcelt. Ziema nav atcelta, bet visdrīzāk pati ierodas, kad to vēlas. Ir jau tā cimperlīga kundzīte tāpat kā vasara, bet tādas jau tās dāmas ir. Patiešām! Nekad neesmu dzirdējusi, kad kāds sūdzas, ka rudens un pavasaris negrib ierasties vai doties prom. Vīri ir un paliek vīri — tādi stabili un konkrēti. Un patiešām — pavasaris nav atcelts. Draudzība nav atcelta. Mīlestība arī nav atcelta, tāpat kā brīnišķīgais laiks, ko varam pavadīt aizraujošu grāmatu lasīšanā vai kopā ar ģimeni… un, protams, bez draugiem. Mūzika nav atcelta un iztēle tāpat. Savu fantāzijas un brīnišķīgo sapņu pasauli vari darbināt jebkurā brīdī, kad vien vēlies. Vai nav superīgi?
Esmu pārliecināta, ka arī laipnība un pieklājība nav atcelta, un to apstādināt varam tikai mēs paši. Tādas pavēles «no augšas» nekad neviens nespētu darīt par dzīvām reālajā pasaulē. Arī sarunas nav atceltas, lai kā arī izskatās no malas. Tāpat jau tie, kas bijuši draugi jau no «dinozauru» laikiem, kā mēdz smieties tautā, tādi turpinās būt un dzers to tēju kopā, lai tur vai kas. Nu dzers! Pat, ja nedzers, tad sarunas ir un būs. Ir tas cilvēks sociāla būtne, kas bez sarunām vienkārši nevar. Un ko tik ar telefona un interneta starpniecību nevar saorganizēt vien dažu sekunžu laikā! Pat tie, kas runājas tikai ar sevi un kaķi, to darīs, un aizliegt to nevar neviens. Tas tik vēl trūktu, ja paziņotu, ka «Covid-19» ierobežošanai ir aizliegts sarunāties ar sevi un ar savu draugu — koškina vai kāmja kungu. Neko absurdāku nemaz nevaru iedomāties. Kā var neparunāt ar sevi un nenovēlēt labu rītu minkānam vai citai dzīvai radībiņai, ko saucam par draugu, kas tādi arī ir? Ja kas tāds notiktu, tad skaidrs, ka pastarā diena ir klāt, un oda dumjumam jau skan himnas vietā.
Bet, kas tad vēl nav atcelts? Jā, arī cerība nav atcelta un ticība visam labajam. Dzīve arī nav atcelta, un tā katram dota tikai viena — šeit un tagad. Tāpēc dzīvosim to! Kā tur bija tajā teicienā? Ja izdzīs pa durvīm, tad ielīdīs pa logu! Lai tā arī ir visu mūsu dzīvēs! Un lai ir arī tā, kā sacījis reiz Remarks: «Ziediem ir jābūt bez iemesla. Laimei — patiesai. Mājai ir jābūt siltai. Mīlestībai— abpusējai. Laikapstākļiem —… kuru vairs satrauc laikapstākļi…» Cik skaisti pateikts, vai ne? Nu ir jau kaut kas no visa tā patiess arī parasta latvieša cilvēka dzīvē, kādam varbūt pat viss, bet labs iesākums šai idillei ir arī tad, ja māja ir silta un elektrība nav «atcelta». Un tā jau kādam šajos laikos var būt pat tā patiesā laime, par ko rakstījis Remarks. Tad mute smaida un pašam arī ir ļoti liels prieks. Bet, ja padomā, tad tā mīlestība galu galā var būt abpusēja arī pašam ar sevi. Un vai tad to kāds var atcelt?