Štimungs ir iekšā! Kādi astoņdesmit?

Personības

Kāds putniņš pačukstēja, ka pašā pirmajā janvāra dienā mūsu puses ļoti darbīga un enerģijas pilna kundze sagaidījusi savu astoņdesmito dzimšanas dienu. Saprotot un savā darba pieredzē pārliecinoties, ka šķietami lielie gadu skaitļi patiešām ir tikai cipari, tad arī sazvanīju Aldonu Ieviņu — vienu no ilggadējām Talsu Dienas centra klubiņu vadītājām.
Laikā, kad brāļu Ziemeļu skaisto dziesmu «Uzsniga sniedziņš balts» patiešām beidzot var dziedāt, nebrienot atmiņu kupenās par laikiem, kad Latvijā bijusi īsta ziema, pamanu, ka gandrīz katrs sarunas biedrs piemin sniegu, veltot tam vismaz pa teikumam. Arī Aldona Ieviņa to novērtē, un kā nu ne, ja pagalmā jāieziemo dabas veltes un jārauga īstie datumi un laiki. Kur Aldonas kundze, tur kārtība un uzplaukst skaistums.
Sāp sirds par tiem, kas gaida
Jokojot mēdzu sacīt, ka nu pienākuši laiki, kad satikšanās ar draugiem un tuviem radiem var izvērsties par maksas pasākumu, ja pārkāpj noteikumu mainīgā ruļļa ierakstos pausto, bet, iesākot sarunu ar Aldonu Ieviņu, šajā sakarā gan smaidīt negribas, jo sanācis liels kreņķis.
«Man bija tādas dusmas, ka vēl ar divām meitenēm gājām staigāties, lai varētu nomierināties. Parasti es vienam, otram, trešajam, ceturtajam un piektajam senioram gāju kaut ko palīgā. Bet ar laiku jau paliekam arvien mazāk, jo cilvēki aiziet mūžībā. Citreiz vienkārši aizeju parunāties. Un vakar man piezvanīja un teica, ka aprūpētāja sacījusi, lai es ciemos neejot. Lai nenesu ne pienu, ne krējumu, neko… Man ir aizliegts iet pie tiem, kas ir vieni un gaida. Nu tad jālien kā kurmjiem alās un viss,» sarežģīto situāciju apraksta kundze, kura saprot situācijas nopietnību valstī un ievēro drošības pasākumus, tādēļ grūti pieņemt, ka šāds cilvēcības faktors tiek palikts zem noteikumu sloga.
«Ja es būtu slima, nekur taču neietu. Veikalā jau arī ilgāk par piecām minūtēm neuzturos. Kad kaut ko izvāru vai izcepu, un man arī kaut ko meitenes pasūta, tad viņas ar mīļāko prieku iepriecinu, bet tagad? Ko lai tagad saku? Kaut ātrāk tas viss beigtos!» nopūšas Ieviņas kundze, kurai manāmi sāp sirds par tiem, kas tagad palikuši vientuļi un bez jebkādas prieka «pankūciņas», pie kurām jau bija pierasts.
Smiltēniece Talsos, kuras saknes no Lietuvas
Aldona Ieviņa, kas jūtas kā pārliecināta talseniece, nāk no Smiltenes, bet viņas vecāki Latvijā iebraukuši no Lietuvas 1939. gadā. Tas arī ir iemesls, kādēļ tikusi pie mūsu pusē tik nedzirdēta personvārda, un viņa joprojām jūt, ka ir citādāka nekā vietējie gan raksturā, gan gājienā pa dzīvi, saprotot, ka saknes runā spēcīgi un nemainīgi. Kā 1959. gadā beigusi tehnikumu Smiltenē, tā ar kolhoza starpniecību nokļuvusi Talsos, un kā tad nesauksi to par savu pusi, ja tik daudz gadu aizvadīts, cilvēku iepazīts un prieka izdzīvots? Nenoliedzami, Ieviņas kundze ir saimniece, tādēļ vienmēr tiek pārbaudīts, vai nav atstātas ieslēgtas ugunis, arī daudzstāvu mājas pagalms Dundagas ielā uzzēlis un pārtapis vietā, kur veldzēties, jo Aldona prot sabīdīt lietas un darbus. Un pašlaik pati savā dzīvoklī grib tikt galā ar istabu krāsošanas darbiem un ieklāt jaunu paklāju, bet ar tā atrašanu šobrīd diez ko labi nevedoties.
Kad klubiņi nedarbojas, bet rosīties gribas
Pirms mazliet vairāk nekā sešiem gadiem Ieviņas kundzi laikrakstā «Talsu Vēstis» intervējusi žurnāliste Ingrīda Avotiņa, un tad Aldona vadījusi trīs no tā laika deviņpadsmit senioru klubiem, bet pēc tam diviem no tiem atradusi citus vadītājus. Tagad, laikā kad varēja pulcēties, viņa vada senioru klubiņu «Baltā nātre», bet tā ietvaros pie dalībniekiem brauc lektore Sarmīte Strautmane no Kuldīgas. Bijis laiks, kad Ieviņas kundze darbojusies pat septiņos klubos, un ne brīdi nebijis garlaicīgi. Sadraudzība un savstarpēja uzmundrināšana, un katram savs pienākums, kas jādara. Un laiks ir piepildīts un skaists.
«Klubiņā runājam par veselīgu dzīvesveidu skaistumam un veselībai. Pumpuri, ziedputekšņi, ūdeņi… Runājam par visu ko. Viss ļoti noderīgs, bet mūsu vecumā tas gan jau ir par vēlu. (Smejas.) Tiem jaunajiem jau to vajadzēja mācīt! Bet, kad jau jauns, kādi vēl pumpuri tad interesē? Tikai pasmejas. Bet mēs staigājam pa bērzu birzīm un lasām pumpurus un ziedputekšņus, žāvējam tos un maļam. Tāpat pieneņu saknes, alkšņu mizas un daudz kas cits. Uzzinām par visādiem garšaugiem,» senioru klubiņa «Baltā nātre» darbībā ļauj ieskatīties Aldona Ieviņa. Skumji gan esot, ka pagājušā gada sezonas darbība aprīlī un maijā tika noslēgta pandēmijas dēļ, bet jaunā nemaz netika atklāta. «Būsim nocietušās un aizmirsušas, kādas izskatāmies. Maska uz galvas un tikai acis vien redzam… Bet, pateicoties Ritai Tomsonei, mēs Ziemassvētku laikā vairākas meitenes bijām dikti aizņemtas,» prieku neslēpj talseniece, kurai tuvs un mīļš ir darbošanās laiks, kas prieku atnes arī citiem.
No sirds uz sirdi — tas ir tas īstais prieks!
«Bijām pateicīgas, ka Rita mūs iesaistīja un nebija jāsēž mājās. Žāvējām visādas sukādes, braucām pa dārziem un meklējām ābolus un burkānus, rabarberus. Tāpat braucām uz purvu pēc dzērvenēm. Ko tik nedarījām! Un gatavojām pansionāta iemītniekiem paciņas. Kādas 200 paciņas kopā pagatavot sanāca… Bija mums, ko ņemties! Mēs ļoti daudz nebijām, bet viss sanāca. Kādas meitenes gatavoja arī kartītes apsveikumiem. Tikām arī Talsu televīzijā,» piedzīvotajā darbošanās priekā dalās Aldona Ieviņa, kura no sirds novērtē reģionālo televīziju, jo ar tās starpniecību sanāk uzzināt jaunumus arī par dzimto Smilteni, par Latgali un Rēzekni, Limbažiem. Bez tā visa ikdiena noteikti zaudētu kādu iemīļotu krāsu skaistos toņus.
Ar lampām — uzmanīgi, bet ar lasīšanu — no sirds!
Aldona Ieviņa, gluži tāpat kā visi Talsu, Latvijas un pat pasaules iedzīvotāji, cer, ka pēc iespējas ātrāk tiksim atpakaļ un normālas ikdienas takas, lai nebūtu tā, ka aizmirstam, piemēram, kur atrodas bibliotēka. Jā, patiesi, viņa savu ikdienu bez grāmatām nespēj iedomāties, un tā tas bijis visus dzīves gadus. Dzīvespriecīgā Talsu iedzīvotāja ar humoru pastāsta, ka nesen bijis tā, ka, pie ķeblīša atbalstījusies, lampiņas apgaismojumā lasījusi biezu grāmatu «Sieviete baltā» un pa starpai skatījusies šlāgeraptaujas dziedāšanu, kad sajutusi, ka kaut kas ož pēc deguma. Bijusi tā aizrāvusies ar dziesmu, ka attapusies tikai tad, kad jau smirdējis pēc gruzdēšanas. Grāmata bijusi pārāk tuvu lampai, tāpēc tas bijis labs atgādinājums, ka jābūt uzmanīgiem, pat lasot grāmatas. Izrādās, ka var aizlasīties arī tā, ka jāsauc ugunsdzēsēji.
Aldonas meita strādā Ventspils bibliotēkā un mammai svētkos mīl dāvināt grāmatas, jo zina to zelta nominālu. «Un pa divām dienām man grāmata ir cauri. Jau izlasīta. Es tās rindas jau apēdu ar acīm. Izrunāt pat neizrunāju, bet ar acīm jau slīdu pāri un kaut ko tveru. Ja esmu ko palaidusi garām, pārlasu vēlreiz. Jau bērnībā skolas laikā, kad bija jāatstāsta literārie darbi, man acu priekšā jau bija, kur tā rinda rakstīta un kurā lapaspusē,» atklāj Ieviņas kundze un piekrīt, ka lasīšana trenē prātu, uztur atmiņu un arī muļķībām tad neesot tik daudz vietas. Galva skaidra un atmiņa tāpat.
Atlantijas okeāns — rokas stiepiena attālumā mēneša garumā
«Kad vīra kungs (Antons Kivlenieks — aut.) 2019. gadā aizgāja mūžībā, mana meita, kura dzīvo Francijā, uzaicināja ciemos. Viņa deviņos aizgāja uz darbu, un es taču visu laiku negulēšu smiltīs pie okeāna! (Smejas.) Tad nu izlasīju deviņas grāmatas mēneša laikā. 15. septembrī aizbraucu un 17. oktobrī atbraucu mājās. Vecākā meita, kas dzīvo Ugālē un strādā Ventspilī, sūta māsai grāmatas uz Franciju, tāpēc man bija, ko lasīt. Gan meita, gan mazmeitiņa man dzīvo Francijā,» atmiņās dalās novadniece un neslēpj prieku, ka pirms tik lieliem ierobežojumiem kā zinādama paspējusi arī izbaudīt ārzemju priekus vienas rokas stiepiena attālumā no Atlantijas okeāna. Bijis neierasti, ka rudens laikā bijuši plus trīsdesmit grādi. Gribētos aizbraukt vēlreiz, bet valodas nezināšana esot liels traucēklis situācijās, kurām neviens īsti negatavojās. Muita Aldonai radot lielu stresu. Aizbraukt kopā ar meitu bijis diezgan viegli, bet tad, kad bijis jābrauc atpakaļ vienai un celis, kas operēts, pie muitas skeneriem sācis pīkstēt, nebijis diez ko patīkami. Tad liela laime bijusi tikt līdz lidmašīnai. Ar to, ka vari pateikt «protēze», esot stipri par maz, lai būtu mierīga ceļošana.
Dzimusi gada pirmajā dienā
Jautāta, vai ir tā svarīgā sajūta, ka jau astoņi gadu desmiti pūrā, Ieviņas kundze smej, ka itin nemaz. Ar meitu no Ugāles ik pārnedēļu braucot uz pirti un izmantojot visas tās privilēģijas, kad var pikoties un uz plikas miesas izbaudīt sniegu un pēršanās prieku. «Štimungs ir iekšā! Kādi astoņdesmit? (Smejas.) Kad Antona mazdēls piezvana, tad saka: «Kur tad tev astoņdesmit? Tev sešdesmit!» smej Aldona Ieviņa. Bet svinēšana nekāda nesanākusi. Meita apciemojusi un Rita ar apsveikumu no Pensionāru biedrības. «Svinēšu vēlāk! Visu gadu man taču būs astoņdesmit,» sirsnīgi turpina talseniece. «Rita Tomsone man ieteica brīvu dārziņu tepat Vēja ielas galā. Dēls man strādā moduļu mājiņu celtniecības uzņēmumā, tad nu uzbūvēja man dārza mājiņu un siltumnīcu, tā ka es visu cauru dienu un nakti tur rakājos. (Smejas.) Man ir, ko darīt! Kad varēja čupoties, tad vairākas reizes iesvētījām jauno būdiņu,» atkal uz jautrākas nots teic Aldonas kundze, kura novērtē arī savu kaimiņu un draugu palīdzēšanu tad, kad nepieciešams kaut kur braukt, jo autovadītājas tiesības pašai neesot. Un ar trīsreiz operēto celi nemaz nebūtu tik viegli.
Talsiem būs būt!
Sarunas laikā pa logu burtiski laužas iekšā silti saules stari, kad pēkšņi rodas domas par pavasari, kas vienmēr nes cerības. Tajā momentā sanāk pat smiekli, ka domās pavasarī, tas nekas, ka ziema vien tikko ieradusies.
Aldona, noslēdzot sirsnīgo parunāšanu, bilst, ka nupat ieradusies no staigāšanas, kad iepazinusies ar Talsu ielām, pa kurām iepriekš nekad nav staigājusi. Novērojusi, ka lidlauka rajonā mājas ceļoties kā sēnes pēc lietus. Nudien — cik cerīgs un optimistisks sarunas noslēgums. Latvijai un Talsiem būs būt! Dzīvosim, cerēsim, mīlēsim un ticēsim! Un tikai tā!