«Ja darbs ir iesākts, tas jāizdara līdz galam»

Personības

Mērsraga novada sociālā dienesta vadītāja Gunta Fībiga ir viens no tiem cilvēkiem, kuri apbur ar savu sirsnību un vienkāršību. Rūpes par citiem Gunta uzņēmās jau mazotnē — lai gan pienākumu un atbildības nasta nebija viegla, bērnībā gūtā pieredze viņai daudz palīdzēja pašreizējā jomā. Uzklausot un atbalstot tos, kuri savā dzīvē iet cauri grūtam periodam, Gunta sapratusi, ka galvenais ir būt godīgam — gan pret sevi, gan apkārtējiem.
Bērnības sākumposmu Gunta aizvadīja Ķemeros, pēc tam pārcēlās uz Kauguriem, bet vēlāk ilgstoši dzīvoja Ragaciemā. «Ragaciemu un Lapmežciemu uzskatu par savām bērnības mājām — mācījos Lapmežciema pamatskolā un pēc tam pārgāju uz Jūrmalas vidusskolu, kur pabeidzu 9. klasi. Tās ir vietas, kur vienmēr gribas atgriezties, — pagājušajā gadā pirmo reizi izstaigāju vecās taciņas,» stāstījumu sāk Gunta Fībiga. «Tā kā tētis nomira, kad man bija 11 gadi, bērnībā daudz laika pavadīju, rūpējoties par māsu un brāli. Uz mani kā uz vecāko bērnu gūlās liela atbildība. Protams, bija arī nedarbi — aiz dusmām vienam pret otru ir plīsuši trauki, šķīdušas olas un lieti spaiņi ar ūdeni… Ar māsu esam arī kāvušās. Ragaciemā dzīvojām tēta celtā privātmājā. Mamma strādāja par masieri, medmāsu un šajā jomā darbojas vēl joprojām. Rakstura ziņā daudz ko esmu pārņēmusi no vecmāmiņas, kura bija mans atbalsta punkts un stiprais plecs. Mamma lielākoties bija darbā — kā no rīta aizgāja, tā vēlu vakarā pārradās. Mēs ar brāli un māsu bijām mājās vieni paši — taisījām ēst, kopām māju, ravējām dārzu, mācījāmies un rūpējāmies par siltumnīcu. Savā ziņā tas bija labi, jo iemācījos būt patstāvīga un uzņemties atbildību. Turpat blakus, Lapmežciemā, dzīvoja vecvecāki. Gan vecvecāki, gan krusttēvs bija ļoti liels atbalsts — viens zvans, un viņi bija klāt. Krustmāte domāja, ka man pašai bērnu nekad nebūs, jo man apkārt vienmēr bija bērni. Uzzinot, ka esmu stāvoklī, viņa ļoti nopriecājās.»
Nākotnes plāni — neskaidri
«Tā kā palīdzēju brālim un māsai mācībās, man pašai daudz laika mācībām neatlika,» atceras Gunta. «Bija jāuztaisa vakariņas, jāiekurina krāsns, jāpadara pārējie darbi — kāda mācīšanās? Mācījos vidēji — ļoti spilgti atceros reizi, kad vēstures stundas laikā špikoju un dabūju vieninieku. Nezinu kāpēc, bet no mācību priekšmetiem mani visvairāk saistīja krievu valoda. Varbūt tāpēc, ka mūsu klases audzinātāja bija krievu valodas skolotāja. Bieži vien runājām krieviski arī ar vecmāmiņu. Vēl viena lieta, kas mani saistīja, bija džezs. Mācoties Kauguros, ļoti gribēju iet džeza pulciņā, bet diemžēl nesanāca, jo džeza pulciņi notika vakaros, bet man jau 16.00 bija autobuss uz Ragaciemu. Ilgus gadus apmeklēju keramikas pulciņu — tā bija sava veida relaksācija no ikdienas.»
Pēc 9. klases absolvēšanas Gunta iestājās Laidzes tehnikumā, kur izmācījās par komersantu un iepazinās ar vīru. «Tas, ar ko nodarbojos tagad, man pat prātā nenāca. Dzīvojot Kauguros, gribēju būt balerīna — tas bija daudzu meiteņu ideāls. Pamatskolas beigās iedomājos, ka varētu būt sekretāre, bet konkrēta mērķa man nebija. Pēc 9. klases mamma mani aizsūtīja uz Laidzes tehnikumu. Tā kā par nākotni man lielas skaidrības nebija, paļāvos uz to, ka mamma zina labāk. Mācoties iepazinos ar savu vīru — precējušies esam 15 gadus, bet kopā — 22 gadus. Mums ir arī divi brīnišķīgi bērni — 20 gadus veca meita un 14 gadus vecs puika. Kad paliku stāvoklī, biju ļoti jauna — liels atbalsts bija vīra vecāki, ar kuriem tolaik dzīvojām kopā. Arī skola nāca pretī. Būt jaunai māmiņai nav nekas briesmīgs — ja ģimene tam ir gatava, kāpēc ne?» ir pārliecināta Gunta.
Izaicinājums, kas pārauga piedzīvojumā
«Pabeidzot Laidzes tehnikumu, sāku strādāt vietējā veikalā — man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem. Par pārdevēju nostrādāju diezgan ilgi. Pēc tam ceļš veda uz Īriju — no sākuma aizbrauca vīrs, un drīzumā pievienojāmies arī mēs ar meitu. Šo laiku atceros kā ļoti skaistu. Strādāju viesnīcā par viesmīli un diezgan daudz sanāca komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. Tas man sniedza gandarījumu, un ar laiku man sāka uzticēt arvien lielākus darbiņus. Kad vīrs teica — viss, Gunta, jābrauc mājās, es neparko negribēju, bet iekšēji sapratu, ka tas ir pareizs lēmums. Ģimenes apsvērumu dēļ atgriezāmies Latvijā, un mani uzrunāja bijusī kolēģe, piedāvājot kļūt par sociālo darbinieku. Toreiz nezināju, ko tas nozīmē un ko sociālais darbinieks dara, bet drīz vien pieņēmu lēmumu pamēģināt. Tolaik puika vēl bija maziņš — viņš neparko nepieņēma bērnudārzu, un es sapratu, ka šī ideja jāatmet. Pēc pusgada mani uzrunāja vēlreiz, un ar otro piegājienu izdevās. Strādāju kopš 2008. gada. Paralēli ieguvu bakalaura grādu sociālajā darbā. Pirmajā pusgadā lēnā garā knibināju taustiņus — pirmais uzdevums, ko man uzticēja, bija saistošo noteikumu rakstīšana. Tas bija liels izaicinājums — atstāt ģimeni un gandrīz veselu nedēļu būt prom no mājām, taču viss izdevās. Mācības ļāva saprast, ko sociālais darbinieks dara, bet lielāko pieredzi ieguvu, praktiski darbojoties. Studējot Liepājas Universitātē, ieguvu arī jaunus draugus. Dalījāmies pieredzē, pārrunājām, kā lietas notiek vienā pašvaldībā, otrā pašvaldībā un kā tiek risināti dažādi jautājumi.»
Vidusceļš par spīti pretrunām
Tā kā situācijas ir atšķirīgas, sociālajam darbiniekam jābūt elastīgam, godīgam un atklātam. «Ejot uz darbu, nekad nevar zināt, kā diena beigsies,» atklāj sociālā dienesta vadītāja. «Galvenais ir būt godīgam — gan pret sevi, gan cilvēku, kurš ir atnācis pēc palīdzības. Nedrīkst melot un izdomāt zilus brīnumus, kas realitātē nekad nenotiks. Esmu gan sociālā dienesta vadītāja, gan sociālā darbiniece darbam ar bērniem un ģimenēm. Laikā, kad mēs ar Rojas novadu bijām apvienoti un kolēģe aizgāja dekrētā, man uzticēja ģimenes un bērnus, un pie šīs mērķa grupas esmu palikusi. No sākuma strādāju ar pensionāriem un cilvēkiem, kuri dzīvo vieni paši, līdz ar to tas bija liels izaicinājums. Reizēm ir pretrunas, vecāki nesaprot mani, reizēm es nesaprotu viņus, bet kopā mums jāatrod vidusceļš, lai palīdzētu bērnam. Ja runājam par ģimeni, centrā vienmēr ir bērns.
Šajā laikā lielākais izaicinājums ir attālinātās mācības — ne visi vecāki saprot, kā bērnam palīdzēt. Protams, bērni var zvanīt skolotājiem, un mūsu skolotāji ir ļoti atsaucīgi, bet bērni ir dažādi. Nevēlēšanās mācīties ir ļoti liels izaicinājums gan skolai un mums kā sociālajiem darbiniekiem, gan vecākiem. Vecākiem jāstrādā, lai nodrošinātu pamatvajadzības, bet bērnam mājās jāmācās. Ja tajā brīdī viņam nav neviena, kas palīdz, un viņš nesaprot uzdevumu vai kautrējas pazvanīt skolotājai, rezultāta nebūs. Vecāks atnāk mājās pārguris, viņam jāuztaisa vakariņas, jāizdara viss pārējais… Grūti ir visām pusēm, bet tāds diemžēl ir šis laikmets. Var just, ka atmosfēra ir saspīlēta un bērni ir nomāktāki. Tā kā bērni nedrīkst tikties, viņiem trūkst arī socializācijas. Īpaši grūti ir tiem, kuri dzīvo nomaļus un tikai pa retam atnāk vai atbrauc līdz centram. Skumjākais ir tas, ka mēs nezinām, kad tas beigsies. Ja mēs zinātu, ka pēc 7. februāra viss būs pa vecam, es domāju, ka cilvēki saņemtos, bet neviens to nevar pateikt.
Sniegt palīdzīgu roku grūtā brīdī
Šobrīd iedzīvotāji visbiežāk vēršas pēc finansiālās palīdzības, jo daļai cilvēku valsts noteikto ierobežojumu dēļ ir aizliegts strādāt. Runājot par mācībām, palīdzību lūdz tie paši vecāki, kuri pie mums vērsās martā. Protams, arī skola nāk pretī un palīdz risināt problēmas. Šogad audzēkņiem ir uzdāvināti divi lietoti datori, ja kādam kaut kas nav izprintēts, tas tiek izdarīts un kopā ar pusdienām aizgādāts līdz mājām. Mēģinām risināt problēmas, vērojam apkārt notiekošo un palīdzam, kā vien varam. Cilvēki Mērsragā ir ļoti atsaucīgi un labprāt palīdz arī cits citam. Skolā audzēkņiem ir iespēja apmeklēt psihologu, bet tas nav regulāri un ar to nepietiek. Mēs kā sociālais dienests pērkam sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un psihologa konsultācijas — ja tiek nodrošināta grupa, klīniskais psihologs brauc pie mums uz Mērsragu. Pašreiz mums šāda grupa nav nokomplektēta. Ir dažas ģimenes, kuras brauc uz Talsiem, un mēs kā pašvaldības iestāde atmaksājam psihologa konsultācijas, bet runa nav tikai par Talsiem. Ja ģimenē ir problēmas un tas ir nepieciešams, mēs nākam pretī un atmaksājam konsultācijas arī citviet. Būtisku klientu pieaugumu šajā laikā neesam novērojuši, bet diemžēl šobrīd mūsu palīdzību meklē arī tās ģimenes, kuras pirms tam mūsu redzeslokā nebija nonākušas.»
Ģimene, kustības un atrašanās pie dabas
Jautājumus par nākotni rada arī administratīvi teritoriālā reforma jeb Mērsraga novada pievienošana Talsu novadam. «Galvenais, lai nepasliktinātos Mērsraga iedzīvotāju dzīves kvalitāte un pakalpojumu pieejamība. Šobrīd viss ir vienkārši — tepat Mērsragā ir iespējams nokārtot dokumentus, sagatavot lēmumu un izsniegt izziņu. Tas, kā mums šobrīd trūkst, ir ģimeņu asistents un mājas aprūpe. Ceram, ka tādā ziņā iedzīvotāji būs ieguvēji. Tagad katrs darbojas pa savam. Mums nav ne pašvaldības policistu, ne jurista, līdz ar to darboties ir mazliet apgrūtinoši. Sazināmies tikai ar skolu, bērnudārzu un pašvaldību. Tagad arī bāriņtiesa braukā no Rojas. Komandas darbs nevar notikt, ja trūkst komandas spēlētāju.
Kopš atvienojāmies no Rojas novada un esmu sociālā dienesta vadītāja, atbildība ir lielāka. Manā pārziņā vairs nav tikai ģimenes un bērni, bet arī visi pārējie jautājumi, tai skaitā dokumentācija un mērķa grupas. Kad cilvēks ierodas, man jāsniedz viņam atbilde, gatava recepte, bet reizēm tās vēl nav. Tad kopīgi sēžam un domājam. Sākumā nesapratu, uz ko es parakstos, bet nevienā brīdī neesmu nožēlojusi šo lēmumu. Domāju, ka esmu ieguvusi iedzīvotāju uzticību. Ja cilvēks atnāk uz sociālo dienestu, tas jau ir daudz. Liela daļa cilvēku uzskata, ka tas ir pazemojums, — nākt uz sociālo dienestu un lūgt palīdzību. Reizēm cilvēks klusiņām atnāk, parakstās un aiziet, nepārmijot ne vārda. Tiklīdz tiek izdzirdēts vārds «sociālais dienests», rodas pretestība. Nav tā, ka es visās mājās esmu laipni gaidīta, — ir bijis visādi. Situācijas, kurās ir iesaistīts bērns un vardarbība, nekad nav vienkāršas,» atzīst Gunta.
Lai distancētos no ikdienas steigas un izaicinājumiem, brīvajā laikā viņa nododas aktīvam dzīvesveidam un kustībām. «Brīvajā laikā mēs jau trīs gadus ar bijušo kolēģi nūjojam, skrienam un staigājam gar jūru. Reizēm pēc darba esmu nogurusi un liekas, ka neko negribas, bet pēc tam ir liels gandarījums. Vēl man ļoti patīk rušināties pa dārzu un siltumnīcu. Kad zāle ir nopļauta, apsēžos uz lieveņa, iedzeru kafiju un relaksējos. Man patīk būt kustībā — zvilnēšana pie televizora nesniedz gandarījumu. Mans atbalsta punkts ir ģimene, kustības un atrašanās pie dabas. Tas ir tas, kas uzlādē un atjauno!»