«Es dodu prom savu sajūtu, nevis lietu»

Uzņēmējdarbība

Ja visbiežāk šajās dienās dzirdam, ka pandēmijas laiks ir negatīvi skāris mazos uzņēmējus visā Latvijā un kādam nācies pat pārtraukt savu darbošanos, tad Talsos notiek arī brīnumi. IK «Puķu lietas» īpašniece Dace Vilne spērusi drosmīgu soli, pagājušā gada nogalē atverot otro savu sirds lolojumu, kuram ticis vīrišķīgs un spēcīgs nosaukums «Amarants», kas nav bijusi mirkļa iegriba, bet mīlestības projekts ar labi papildinātu konceptu piebraukšanas ziņā.
Ne pirmo reizi dzīvē sperts šķietami dulls solis, kad pandēmijas laikā pagājušā gada nogalē atvērts jaunais veikals Miera ielā 2, jo pirmais mīlestības «bērns» savu darbību uzsāka pirms 12 gadiem tieši lielās krīzes laikā 2009. gadā, kad apstākļi bijuši vēl neapskaužamāki. Un toreiz arī «Puķu lietas» nebijusi mirkļa iegriba. «Šorīt atcerējos, ka tolaik lielākais procents pircēju, kas nāca pirmajā mūsu darbošanās mēnesī, bija ar sakāmo: «Mums uz atlaišanu vai uz atvadām kaut kas jāuzdāvina!» Tad nu gan iesāku! (Smejas.) Var jau bļaut, ka krīze, bet mēs dzīvojam šodien un tagad. Tas ir mūsu bioloģiskais laiks. Un, runājot par saimniekošanu kovidlaikā, es varu nokrist gar zemi un gaidīt beigas, bet es varu arī tajā krējumpodā kulties, kulties un atsperties… Ir tikai jāsaprot, ko es gribu — vai nu noslīkt krējumā vai darboties un augt… Trīs mērvienības nav gratulētas — sāpju, grūtuma un stulbuma. Svarīgi ir tas, kā skaties uz situāciju un uz lietām. Un viss, ko daru es — runājot par jebko — gan par puķu lietām, gan saldumu, — tas man ir mīlestības projekts,» sievišķīgā pārliecībā dalās Dace.
Mazpilsētas šarmu atklāj patiesi stāsti
Ziedu un dāvanu veikalu saimniece, kas visu cenšas ietērpt īpašā sajūtā, mazliet apmulsina, kad sarunas sākumā pajautā, vai gribu dzirdēt stāstu par sevi. Pēc mazas pauzes saprotu, ka gribētu jau gan, tikai nevaru saprast, kāds gan stāsts un vēl par mani… Redzams, ka veikalu īpašniece pret saviem klientiem attiecas īpaši un svarīgas ir attiecības, nevis tikai «plika» pārdošana. Dace dzīvīgi pastāsta, kā mans vecākais bērns reiz ieskrējis «Puķu lietās» pēc tēta «slepenās misijas» norīkojuma, ļoti pārdzīvodams, ka man mājās pasacījis, ka skries pēc bulciņām, nevis ziedu pušķa, kas jāuzdāvina man kā pārsteigums. Kā tad var atklāt tādu noslēpumu? Bērns to pārdzīvojis, bet Dace devusi padomu, kā šķietamo problēmu atrisināt. Dzirdot šādu stāstu, sirds priekā gavilē, jo saprotu, ka patiesības sacīšana, ko vienmēr esmu mācījusi, bērnam ir patiesa un neliekuļota vērtība. Un tik īpašu atziņu iegūstu pie cilvēka, kas bijis ne vienu vien manu dzīves pārsteigumu neredzamais komponents, ieliekot sirdi un pašas trāpīgos novērojumus par to, kas varētu patikt. Un katru reizi patiešām saņemts sirsnīgs un pārdomāts pārsteigums.
Šādas «slepenās misijas» neesot retums, jo bērni nākot tētu, omīšu un opju vārdā. Tāpat stāsts par maza puisēna vēlmi nopirkt mammai visskaistākās rozes par visu sakrāto naudu neatstāj vienaldzīgu. Viņš izvēlējies lielas un skaistas un gājis «uz visu banku», bet tās maksājušas vairāk, nekā zēnam bijis, jo bērns jau uz lietām skatās citādāk, proti, ar matemātisku likumsakarību, ka visskaistākās rozes maksā visu bagātību. Dace, redzot lielo vēlmi mammai uzdāvināt to skaistāko, pārdevusi puisēna izvēlētās rozes par tik, cik zēnam bijis, novērtējot to zelta brīdi un mazā cilvēkbērna mīlestību. Bet vai viņa guva zaudējumus? Būtu pieticis arī ar gandarījumu, bet pēkšņi pēc pāris dienām veikalā ieradies puisēna tētis, saprazdams, ka mājās pārnestais nav bijis bērnam pa kabatai, tādēļ gribējis norēķināties un samaksāt iztrūkumu. «Tas ir tas mazpilsētas šarms. Citur ko tādu nepiedzīvosi! Tā jau ir tā mīlestības valoda,» pastāsta Dace, kurai stāstu gadu garumā sakrājušies daudz. Un viņa prot stāstīt.
Puķe Latvijas karoga krāsā
Laikraksta «Talsu Vēstis» publikācijā pirms sešiem gadiem Dace Vilne stāstījusi par latviešu valodas vārdu «zieds», atklājot, ka tam ar puķi patiesībā ir maza darīšana. Un tieši tāpēc arī veikala «Puķu lietas» nosaukums izraudzīts latvisks, lai būtu pa tēmu — tieši un skaidri. Ja lieta ap puķēm, tad lai ir puķes! «Un šāds nosaukums ir tikai mūsu veikalam… Bet tās visas jau ir sirds lietas, jo tad, kad atnāk izvēlēties, mēs negribam lieciniekus. Mēs gribam konkrēti izspriest, ko pircējs vēlas, saprotot arī budžeta iespējas. Un nevienam citam nav jāzina, par cik un kas tiek darīts. Tas paliek mūsu starpā… Bet jaunā veikala nosaukuma izvēlei pāris nosacījumu bija klāt, proti, bija svarīgi, lai būtu vienā vārdā, bez mīkstinājuma zīmēm, vēlams vīrišķīgs nosaukums… Amarants ir ļoti izturīga, sena, audzelīga puķe īstā Latvijas karoga sarkanajā krāsā. Un ir ļoti nevīstošs augs, kas šķitis ne mazsvarīgi nozīmes akcentu ziņā. «Tāpēc arī vizuāli tas tiek ieturēts logo, kas pie mums atnācis ātri no pavisam citas Latvijas pilsētas ar manas draudzenes meitas radošuma palīdzību… Un doma bija, ka veikala sauklis varētu būt «dāvanas ārpus kastes», bet apjautu, ka to varētu nesaprast. Kas tad ir dāvana ārpus kastes? Es jau tev nedāvinu lietu. Es tev dodu savu sajūtu, savu roku siltumu, savu pārliecību. Runa ir par to,» paskaidro Dace, kurai arī priekšauts karmīnsarkans. «Viss radās novembrī, tāpēc par īpašo sarkano nemaz nebija lieki jājautā. Tas bija īstais. Tā nosaukums «Amarants» arī piedzima — ļoti ātri un īpaši,» smaidot turpina veikala «Puķu lietas» un «Amarants» īpašniece talseniece Dace Vilne.
Interesanta sadarbības partneriem
Nevar nepiebilst, ka veikalu «Puķu lietas» un «Amarants» īpašniece ne tikai ar visu sirdi ir puķu un saldumu lietās, bet ir arī aizrautīga grāmatu lasītāja. Varot lasīt arī vairākas uzreiz un pa diagonāli. Acis Dacei burtiski spīd, kad stāsta par šo savu sirds nodarbi. Un te nu top arī skaidrs, no kurienes tik bagāta un nosvērta valoda, pārdomātas frāzes un plašs redzesloks. Lasīšanas tikumu ar uguni nenoslēpsi. Un nemaz nepārsteidz arī tas, ka rosīgā uzņēmēja katru dienu pieraksta ne tikai veikalu sekmes, bet arī to, ko satikusi, kādi piedzīvojumi bijuši, un dienai tiek iedota īpaša nokrāsa.
Runājot par jauno veikalu, viņa teic: «Uzņēmējs jau paliek viens un tas pats, līdz ar to esmu interesanta sadarbības partneriem, jo ar mani ir vienkārši. Sortiments atšķiras, un izsoļu pieejas ir sešas adreses pa taisno no Nīderlandes. Tas nozīmē to, ka man ziedus nepiegādā rīdzinieki kā starpnieki, bet transporta firma. Ieeju Nīderlandes lapā, un to, ko konkrētā reizē saredzu un izvēlos, viņi visu manis izvēlēto savāc, bet transporta firma atved. Ar to es atšķiros. Sadarbība ir atstrādāta. Vairākus gadus atpakaļ pie viņiem arī aizbraucu ciemos. Tur jutos kā Dieva ausī. Kaut ko tādu nebiju redzējusi. Tas ir jāpiedzīvo! Puķu podu noliktava ir kā mūsu Botāniskā dārza Palmu māja. To nemaz nevar izstāstīt…Aizbraucu, lai man būtu pilnīgi skaidrs, ar ko es strādāju. Bieži cilvēki jautā, no kurienes tad tas? No Latvijas jau noteikti neesot. Mīļā stundiņ! Ir no Itālijas, ir no Etiopijas, no kurienes tik nav! (Smejas.) No visurienes ir! Bet tā pulcēšanās vieta ir Nīderlandē,» neslēpj Dace Vilne, atklājot arī, ka «Amaranta» atrašanās vietai ļoti svarīgs ir stabilitātes aspekts — viegla piebraukšana, viegla ieraudzīšana, gaišums, plašums un augstie griesti.
Vecmāmiņa elektrība un internets
Jaunajā lolojumā Miera ielā nopērkami mūsu pusē neredzēti našķi tāpat kā «Puķu lietās», un pieejams arī plašs balonu sortiments. «Un arī kovidlaikā ar interneta starpniecību viss ir iespējams un nekas neapstājas,» teic Dace. Tam ir «vecmāmiņa» elektrība un internets. Radiniece jau laikus pamudinājusi krāt kādas frāzes un tekstus, ko vajadzēs likt lietā internetā pie kompozīciju fotouzņēmumiem, un patiešām tā arī bijis. «Šajā sarežģītajā laikā slēgti neesam bijuši nevienu stundu. Vasarā noņēmu svētdienas, bet reāli bija tā, ka nebiju tikai vienu, jo klienti sauca. (Smejas.) Viņi iemācījās piezvanīt, iemācījās plānot, laicīgi uzrakstīt. Ir taču tik daudz iespēju! Kam nepatīk runāt, tas rak-sta. «Debesu brīnumi» man bijuši kādas trīs reizes, kad, piemēram, pavēlu vakarā kāds svešais lūdza jau uz nākamo rītu gatavu pasūtījumu…Dabū nu tagad to sajūtu, ka patiešām tas mans ziedojums, ka nesīšos šurpu un darīšos, un jau pusdesmitos pasniegšu gatavu, nebūs nekāds joks! Visādi ir gadījies. Viņš izstāstīja, ko sagaida, un es noticēju. Un, jā, bija pusdesmitos klāt. Ir jau pieredze, kad piedzīvota arī vilšanās. Kāds sajaucis un atnācis vēlāk, kāds sajaucis un sapratis, ka tomēr nevēlas… Un ko darīt? Tādas ir tās aizkulises. Ir jānotic! » atklāj Dace, pastāstot arī to, ka vienmēr jābūt elastīgai un gatavai saņemt pasūtījumu, ko izpildīt sākumā šķiet pat ļoti neiespējami. «Kad pieslēdzas komanda un kad patīk tas, ko dara, tad vienmēr ir labs rezultāts un viss sanāk. Es dodu prom savu sajūtu, ne jau lietu. Un tas ir pavisam kaut kas cits. Lietas ir lielveikalā,» dziļāk būtībā ielūkojas ziedu un dāvanu veikalu īpašniece.
Uz mazu veikaliņu nāk pie cilvēka
Uzņēmēja savas puķu lietas iesākusi pirms daudziem gadiem pavisam neapzināti vien ar desmit latiem, ko uzdāvinājis vectēvs vārda dienā, sakot, lai viņa sapērk visādas sēkliņas un audzējot puķes. Dace smejas, ka divreiz jau nav jāsaka, ja cilvēks pateicis konkrētu mērķi, kas jādara, un uz rokām vēl mazais Kristaps. Sapirkusi sēklas, saaudzējusi stādiņus un maijā gājusi uz tirgu, jo tie saauguši tik daudz, ka nebijis, kur likt.
«Ieklausies, ko saka mīlestības balss. Sadzirdi! Atbildē būs dzīvība un patiess prieks… Par jebkuru darbu, ja tev ir patiess prieks, tad, protams, komentāri lieki. Visi zina par prieku… Man svarīgs koncepts ir īpaši radīts personisks pieņemšanas stils, kas vilina ļaudis nākt pie mums neatkarīgi no cilvēkiem, ko viņi tur varētu satikt. Viņi nāk uz šejieni, un mēs uzdodam tikai trīs jautājumus: kam tas varētu būt un kādā dzīves situācijā, cik lielas ir paredzētās finanses un kas to nesīs līdz adresātam,» mazliet ieintriģē IK ziedu veikala «Puķu lietas» un «Amarants» īpašniece.
Tā ir dziļa valoda
Jā, patiešām. Trešais jautājums esot patiesa nepieciešamība. Dzīves pieredze Daci ir iemācījusi uzdot arī šādu jautājumu. Uz to pamudinājis gadījums, kad atnākusi maza kundzīte, kas ne garāka par pusotru metru, un viņai vajadzējis vainags. Bet pēc tā atnācis kungs, kas bijis augumā prāvāks un uz kura diviem metriem pagatavotais vainadziņš izskatījies gluži kā broša. Kungs to paņēmis un vaicājis, vai tad nekas vairāk nebūšot. Tad skaidrs kļuvis tas, ka būtiski ir zināt, kas pasniegs pagatavoto. «Kad runa ir par līgavu, nekad nav jākautrējas jautāt, cik ražena ir pati laimīgā. Tāpēc vajag to divvientulību, lai varētu uzprasīt, cik stabili līgava ir pie zemes un vai ir kārtīga latviešu sieviete vai gluži pretēji un ir smalciņa,» būtiskā vērojumā dalās Dace, kura neslēpj, ka amizantas ir bildes, kad kupla dāma redzama ar mazu pidziņu pušķa vietā vai otrādi — smalka meitene, un nevar saprast, vai viņa to pušķi vispār var noturēt… Tā ir ļoti dziļa valoda.
Tā ir reklāma «no mutes mutē»
Dace Vilne neslēpj, ka apjukums bijis pavasarī, kad nekas nav bijis zināms. Ļoti daudzi atcēluši gan izrīcības, gan kāzas «Covid–19» dēļ. Bijis dažādi. Pa to laiku kādi jau bija pārdomājuši arī par svarīgām niansēm. Pat kleitas nebija vairs tās, kas bija iecerētas iepriekš… «Ir runa par emocijām. Un ne jau kovids ir vainīgs. Vienkārši jāpārstāda sava domāšana un jāsaprot, ka šajā brīdī ir tāda iespēja, ko vajag izmantot. Tas ir ļoti personisks brīdis. Cik fantastiski, ka cilvēki uzticas un atgriežas atkal un atkal. Es varu stāstīt un rakstīt, lai raugās tādā profilā vai šitādā, bet vislabāk strādā «1188» — informācija, kas nodota «no mutes mutē». Ir cilvēki, kuriem iedrošinos pajautāt, kur ņēmuši informāciju, bet ir, ka stīga ir tik smalka, ka negribu jaukties viņa pasaulē,» pārliecībā dalās talseniece. Viņa smej, ka ir bijuši arī nelāgi gadījumi, piemēram, kad dzimtsarakstu nodaļā jaunais pāris gaidījis balonus, kuri jāpiegādā taksometram, bet šoferis, kaut bija brīdināts par īpašo notikumu, ieradies krokšos un treniņbiksēs. Tajā reizē Dace dziļi ievilkusi un izpūtusi elpu un sapratusi, ka neko nevar mainīt. Lai cik ļoti taksists paticis kā cilvēks savas apsviedības un precizitātes dēļ, krokši tomēr sadarbību pārtraukuši. «Bet kas to zina, kas bija otrā galā! Varbūt cilvēki pat nepamanīja. Man sūdzība nebija. Bet sajūta bija dīvaina,» ar humoru uz dažādajām dzīves situācijām prot paskatīties uzņēmēja D. Vilne. Viņa nenoliedz, ka ļoti jāseko līdzi arī modei un tendencēm, sakot, ka te noder žargonā teiktais, ka ar aknām jājūt, kas būs vajadzīgs rīt. Un no sirds tiek novērtēta arī komanda, kura gatava līdz ar viņu mesties dažādos izaicinājumos.