Vai viegli bija dzīvot pēc barikādēm

Žurnālista viedoklis

Decembrī tā visai negaidīti, jo bijām piemirsuši, pieminējām manas paaudzes elka — dokumentālā kino režisora Jura Podnieka — 70. dzimšanas dienu. Šis notikums it kā izrāva no tik pierastās ikdienas, kurā svarīgākais akcents bija divu metru distance no otra cilvēka, maskas nēsāšana un roku mazgāšana, lai izvairītos no bīstamā Covid-19 vīrusa. Televīzija rādīja Jura Podnieka filmu «Vai viegli būt jaunam», kura ļoti meistarīgi atklāja pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu jauniešu dzīves situācijas, domas un emocijas, kuras neiekļāvās padomju laika politiskās vadības un valsts pārvaldītāju plānos. Filmas sižetā ievērojama vieta bija atvēlēta stāstījumam par Jura Kulakova grupas «Pērkons» koncertu Ogrē, ko jaunatne uzņēma ar sajūsmu, kaismīgi atbalstot izpildītājus dziedāšanas laikā, kas Padomju Latvijā bija visai nepierasti, jo publikai koncerta laikā bija jāsēž rātni krēslos. Jaunieši no mūzikas uzņēma tādu enerģiju, ka mājupceļā sāka demolēt vilcienu. Viņus sauca pie atbildības, un toreizējā tiesu sistēma par vainīgo atzina vienu vienīgo personu, kuram piesprieda brīvības atņemšanu. Cik atceros, pēc filmas parādīšanas tiesu vara, sajūtot sabiedrības neizpratni, sāka skatīties citādi un notiesāto no apcietinājuma atbrīvoja.
2013. gadā, kad jau dzīvojām nevis totalitārā, bet daudz brīvākā un neatkarīgā valstī, Rīgā sagruva lielveikals «Maxima», bojā gāja 54 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Pēc kāda laika sākās tiesas process ar vairākiem apsūdzētajiem un par vainīgu atzina vienu būvinženieri, kuram piesprieda sešu gadu cietumsodu un kompensācijas izmaksāšanu cietušajiem 5,5 miljonu apmērā. Pieņemsim, ka vainīgais vēl dzīvos 55 gadus, un tad viņam būs jāmaksā 100 tūkstoši eiro gadā. Interesanti, kur viņš varētu dabūt tādu naudu? Laikam es kaut ko nesaprotu, un pēc šī precendenta šķiet, ka ne padomju laikā, ne tagad kaut kas nav kārtībā ar likumiem un to piemērošanu vienā otrā gadījumā. Taču vēl lielāku pārsteigumu man radīja nesenais Satversmes tiesas spriedums, kur par ģimeni tika atzīta divu jaunu sieviešu kopdzīve, kuras audzina bērnu, kas ieņemts no kāda homoseksuāla vīrieša, kuram, šķiet kopdzīve ar sievieti neinteresē. Bet pēc likumiem ne tikai māte, bet arī tēvs var saņemt bērna kopšanas pabalstu, un Satversmes tiesa lēmusi, ka šis pabalsts pienākas bērna mātes kopdzīves partnerei kā tēvam. Nu Dievs ar to, lai bērna audzināšanai tiek uzturlīdzekļi, bet es esmu pret, ka šāda savienība tiek nosaukta par ģimeni. Tas, manuprāt, neatbilst paaudžu paaudzēs uzturētajai izpratnei par to, kas ir ģimene. Netradicionālās seksuālās orientācijas cilvēki laiku pa laikam dodas praidos ar Varavīksnes karogu, kas simbolizē seksuālo attiecību dažādību, un lepojas ar to. Viņi mēģina homoseksuālās attiecības pielīdzināt dabiskām seksuālām attiecībām starp sievieti un vīrieti, kuras ir devusi daba vai reliģiskā izpratnē Dievs, lai cilvēce nepaliktu bez pēcnācējiem. Iedomāsimies Latvijas sabiedrību, kurā būs tikai vīrieši, kuri sauc sevi par gejiem, un lesbietes. Pastāvot viendzimumu dzimumattiecībām, kuras nedod pēcnācējus, dažu paaudžu laikā latviešu tauta vienkārši izirs pa vīlēm, lai neteiktu — izmirs.
Varavīksnes karogā ir tik daudz krāsu! Visas skaistas! Tik daudz dažādu cilvēku savienību jeb partnerattiecību nosaukumu var dot skaistā latviešu valoda. Būsim tik godīgi, ka ar vārdu «ģimene» apzīmēsim tradicionālo Sievietes un Vīrieša savienību, kura sakņojas tautas kultūrā un mūsu galvenajā ticībā — kristietībā. Šai savienībai ir jābūt noslēgtai ar laulību, kura rada vislabākos ap-stākļus jaunās paaudzes radīšanai un izaudzināšanai. Brīvā valstī visiem tās pilsoņiem ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, tikai ir arī jāievēro tās vērtības, pēc kurām dzīvo cilvēki. Lai kā arī gribētos, nevar pieprasīt to, ko esi iedomājies.
1991. gada barikādes. To simboli — Barikāžu Ugunskuri un tos aptveroša Tumsa. Kā latviešu tautu saviļņojošā Raiņa lugā «Uguns un Nakts». Tautas gara un spēka simbols Lāčplēsis neapbruņots uzveic Lielo Melno, kas apbruņots līdz zobiem, atnācis no austrumiem, un apdraudētā latviešu tauta izdzīvo. Mēs, kas bijām uz barikādēm, bijām šī lielā uzveduma dalībnieki. «Cīņa nav galā un nebeigsies, Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!» — lugā raksta Rainis. Labi, ka uz brīdi 1991. gadā Lāčplēsis bija uzvarējis. Vēlāk, jau Latvijas brīvvalstī Rainis rakstīja: «Simts veidos mainoties, tas pats pretinieks». Lielais Melnais var nākt arī no citas puses. Arī tagad Latvijas tautas gars nav ļoti pārliecinoši stiprs. Laiks nes jaunus un jaunus pārbaudījumus, un tautai būs stipri jāturas pie saviem pamatiem, lai to nenodrupinātu un nenograuztu Pasaules Ļaunums.