«Neesmu aizgājusi tālāk par bērna domāšanu»

Personības

Laikā, kad Latviju beidzot apciemojusi ziema, apskrienot ne gluži deviņus pakalnus, bet pāris attālinātās kupenas gan izbrienot, man sanāk sadabūt mūsu novadnieces, iemīļotās Veltas Skurstenes telefona numuru, jo jau pagājušā gada nogalē dzimusī doma par sazināšanos ar kādreizējā Jaunatnes teātra aktrisi, kas 19. decembrī sagaidījusi 90 gadu jubileju, prasīt prasījās pēc realizācijas.
Aktrise, kuru mīļi mēdz saukt par Veltiņu, nospēlējusi vairāk nekā 50 lomu, darbojusies arī radio, televīzijā un kino. Viņas pašas mīļākā loma ir ēzelītis Ī – ā no izrādes «Lācītis Pūks un viņa draugi», un arī atveidoto tēlu klāsts ir ļoti plašs. To vidū pazīstamā Bokas jaunkundze, Buratīno, Sprīdītis, zaķēns Pauks televīzijas uzvedumā un citi. Kino lomu vidū viņu noteikti atpazīs kā Sietiņieti filmā «Dāvana vientuļai sievietei», tāpat filmējusies filmā «Kapteiņa Enriko pulkstenis», «Meldru mežs», «Un rasas lāses rītausmā», «Džimlai Rūdi rallallā!», kā arī TV filmā «Aktrise Ragārēs», savukārt televīzijas skatītāji ar lielu sirsnību atminas viņas lelli Gustiņu no raidījuma «Laimīgie skaitļi».
Veltiņa, nemaz nezinot, ka gaidāms zvans no «Talsu Vēstīm», par uzrunu «Labu rītu saka saule!», kas nez no kurienes pēkšņi tiek pasacīts vienkāršā «Labrīt!» vietā, sirsnīgi smejas, bet pēc tam saņem sveicienu no talseniekiem, kas sailgojušies pēc kāda īpaši sulīga izteiciena tāmnieku izloksnē, pēc svaigākas vēsmas par to, kā tad klājas un ko labu dara laikā, kad senums atnācis, bet jaunība, kurai ilgs gadu stāžs, arī vēl projām negrib iet. Talsos dzimusī aktrise, kas dzīvo Skultes pusē, bez minstināšanās teic: «Zini, tā nekas! Nevar jau sūdzēties. Sniegā ieputināti, bet tas jau nav tas ļaunākais! Beidzot redzam ziemu un dzīvu sniegu pēc trim gadiem, kad tā praktiski nebija. Un lāpstai arī beidzot pielietojums.»
Rune tā, kā jārune!
«Es jau neesmu vidzemnieks! Absolūti ne. Viņi neprot tik garšīgi gatavot kā kurzemnieki. Ne dradžus māk taisīt, ne asinsdesu. Un tur tā lieta, ka runāt arī nemāk tā kā mēs! Es ļoti dievinu savu valodu un tos, kas to valodas kultūru ceļ un saglabā,» smej Veltiņa, sakot, ka cilvēki taisās dikti smalki, nomainot tāmnieku «blūzes» intonāciju uz pavisam aplamu, bet it kā pareizu, kas liek skanēt vārdam pavisam citādāk. Viņai ļoti patīk tas īpašais «ījā» un «innē», ko Talsu pusē dzird bieži, bet citur brīnās, vai tad tā kāds runā. «Nu skaidrs, ka tā rune! Kad cilvēk savā starpa rune, tad tie rune tā, kā tiem jārune,» piebilst aktrise. Veltiņai gribētos, lai skolās vairāk māca par mūsu pasakainajiem dialektiem un izloksnēm, par ko sirds un auss līksmo. Bet tagad viss cenšoties būt tik līdzens un smalks, ka ne šis, ne tas, un dūša metoties slikta, dzirdot to pareizumu.
«Es i dzīms Krišjāņ Valdemār ielā 28»
Jautāta par dzimto pusi, Velta Skurstene atver savas bērnības atmiņu grāmatas lappuses, pastāstot, ka dzimusi Talsos, Krišjāņa Valdemāra ielā 28 — mājā, kuras vairs nav. Pretī tai bijusi pareizticīgo baznīca, kura bijusi apbrīnojami skaista. Turpat Veltiņa ganījusi govi. Viņa patiešām dzimusi mājās, jo «kurš tad staigāj pa tādem slimnamem?» Vecāki bijuši vienkārši strādnieki. Mammai Velta bijusi piektais bērns un pastarīte, un tā nu dzīve ritējusi savu atvasīšu audzināšanā, lasot arī sēnes, ogas un nesmādējot citus darbus.
Brīnišķīgs talants — viegli atcerēties tekstus
Kad Velta bijusi mazs bērns, viņai skolā ļoti paticis skaitīt pantiņus, un, kā sarunā teic pati, varbūt tas pat labi izdevies. Kad pirmo reizi redzējusi amatierteātra izrādi «Ansītis un Grietiņa», bijusi sajūsmas pārņemta, un visu to lugu, aizejot mājās, jau zinājusi no galvas. «Man ir talants ļoti viegli atcerēties tekstus. Arī kolēģu. Un ļoti ātri un viegli visu iemācos. Tas ir tas neparastais. Citu lielu talantu man laikam nav, vienīgi tik daudz, ka ļoti ātri iegaumēju. Arī tagad, bet varbūt ne tik jestri, jo aizmirstas, kā kādas lietas sauc,» smejoties pastāsta Velta Skurstene, kas pagājušā gada beigās iesoļojusi savā dzīves desmitajā desmitgadē, par ko patiesībā pat grūti noticēt, jo liekas, ka saruna norit ar uz pusi jaunāku dzīvespriecīgu un asprātīgu draugu, kas pazīts visu mūžu.
Redzējuši un darījuši paši
Pēc noskatītās izrādes, kas ļoti iedvesmojusi ģimenes pastarīti, arī Veltas mājās katrs izvēlējās sev tīkamāko lomu, un visi ģimenes bērni piedalījušies pašu veidotā uzvedumā «Ansītis un Grietiņa». Vecākā atvase dzimusi 1923. gadā, bet Veltiņa kā jaunākā — septiņus gadus vēlāk, un visi varējuši saspēlēties. V. Skurstene saprot, ka mammai noteikti audzināt savas piecas atvases nebijis viegli. Mīlējusi, barojusi, ģērbusi un arī lutinājusi. Un ļoti pārtikuši nebijuši. Viņa atminas, ka dažkārt grospaps, kā saukuši savu vecotēvu, bijis šausmās tad, kad uz maizes smērējuši sviestu un uzlikuši arī desu, jo tā bijusi neiedomājama izšķērdība. Sviestmaize ar desu — tie jau bijuši svētki. Ar tukšiem vēderiem gan nekad nebijuši, un svētku reizes arī tikušas īpašāk atzīmētas. Vectēva sakarā Veltiņa piebilst, ka piedzīvojusi laikus, kad cieņa prasījusi vectēvu uzrunāt uz «jūs».
Kad sāls vietā sanācis sols
Aktrise atminas, ka jau no septiņu gadu vecuma ganījusi govis turpat Talsu apkaimē, vēlāk arī attālāk, un māsas Austra un Mirdza tāpat. Klausoties aktrises bērnības atmiņās, sadzirdama siltā viegli zaļganīgās kleitiņas atcerēšanās, ko Mirdziņa uzdāvinājusi par sapelnīto naudu jaunākajai māsai. Sešu gadu vecumā skaistajā kleitā Ziemassvētkos Talsu baznīcā Velta runājusi Paulīnas Bārdas dzejoli «Bērna lūgšana», ko atminas joprojām. Un sarunas laikā to arī norunā, sakot, ka atmiņā dzejoļi palikuši pulka un tos atceroties īpaši naktīs. Viņa atklāj, ka dzejoli iemācījusi māsa Austriņa, kas to pierakstījusi, bet pārrakstījusies, un sanācis tā, ka rindu «Melnā maizīte un sāls» sanākusi kā « Melnā maizīte un sols», ko tagad atminas ar smiekliem, jo iemācījusies tā, kā bijis pierakstīts māsai. Lasīt pati tolaik vēl nemācējusi. Mamma uztraukusies, kā tad tā drīkst teikt, bet atgadījums sirdī joprojām palicis kā jautrs bērnības zibsnis. Veltiņa arī turpina uz priecīgas nots par to, ka īsti nezina, kāpēc tāds gods skaitīt dzejoli baznīcā bijis tieši viņai, sakot, ka varbūt dikti mazā auguma dēļ. «Es biju ārkārtīgi maziņa. Un tad, kad saslimu ar tīfu, tad es krakšķēdama arī izaugu, bet tad jau man bija 14 gadu,» bilst viņa. Nevar nepamanīt īpaši uzsvērto «r» vārdā «atbrrrīvotāji», ko aktrise min pārnestā nozīmē, pieminot krievu ienākšanu Latvijā, kas bijis laikā, kad nokļuvusi slimnīcā.
Sarežģīta, bet skaista…
Tajā pašā reizē slimnīcā mūžībā aizgājusi arī māsa Austriņa, par ko sākumā neviens nav teicis. Uzzinājusi vien vēlāk, pamanot mammas sēru drēbes. Mamma, kad meita pajautājusi, pēc kā viņa sēro, atbildējusi: «Par tagadējiem laikiem…» Talsos piedzīvots kara skarbums un arī laiks, kad lielā padomju armija «atbrīvojusi no produktiem, kas bijuši mājās.» Tas ļoti palicis atmiņā, tāpat arī gadījums, kad iznākusi no slimnīcas un tētis raudājis par to, ka bērns pārradies mājās, bet viņam nav, ko iedot ēst. Mamma vedusi savu vienīgo skaisto kleitu uz laukiem pārdot, bet tā nevienam nederējusi un nebijusi nekāda skaistā — melna ar podziņām. «Tāda tā dzīve ir bijusi — sarežģīta, bet skaista. Ir bijuši ļoti daudz skaistu brīžu. Īpaši gaišs un piepildīts laiks bijis darbošanās Valsts Jaunatnes teātrī —koncerti, braukšanas uz skolām un tikšanās ar bērniem.
Kad laiku izmēra pēc bērziem…
Jautāta, kā dzīves ceļš no Talsiem vedis Rīgas virzienā, Velta Skurstene pastāsta, ka kopā ar visām māsām mācījusies Talsu 1. pamatskolā, kas atradusies tūlīt aiz mākslinieka Zupiņa mājas. Tā laika mazie bērziņi, kas ieskāvuši celiņu uz skolu, nu izauguši lieli un resni, kas ļauj aptvert, cik daudz laika pagājis kopš tā tālā brīža. Turpinot stāstīt, kā aiztikusi līdz Rīgai, viņa ar humoru teic: «Tas ir elementāri! Es taču sāku mācīties ģimnāzijā… Man ļoti patika dejot. Un es ļoti aizrāvos ar to dancāšanu, un laika mācībām palika arvien mazāk. Dancāt taču ir forši! Un dancāšana ir jaukāka par mācīšanos. To taču katrs bērns zina. (Smejas.) Un es tā aizdancājos, ka nenoliku eksāmenu. Pabeidzot astoto klasi, es to nebiju pabeigusi. (Smejas.) Tad man bija kauns iet otro reizi ģimnāzijā, tāpēc devos uz Rīgu smalcināties. Tā tak smalka pilsēta! Un iestājos Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā. Tad to skolu arī nobeidzu 1951. gadā, nevis skola nobeidza mani,» smejoties savā unikālajā bērnības pieredzē dalās Velta Skurstene, kuras balss televīzijā un radio lutinājusi tik daudzu mazo klausītāju un skatītāju sirdis visā Latvijā.
Tikai viena meitenes loma
Pēc Natālijas Draudziņas 7. vidusskolas absolvēšanas V. Skurstene devusies Valsts teātra institūta virzienā, kur pusgadu arī mācījusies un bijusi teicamniece, bet sakarā ar dažādiem notikumiem, kurus negribas atminēties un kas saistīti ar pastāvošās varas manipulācijām, tika atskaitīta. «Nebiju lojāla Padomju Savienībai, tāpēc atskaitīja. Tad strādāju apavu fabrikā, universālveikalā un vēlāk aizgāju uz Pionieru, tagadējo prezidenta, pili, kurā bija dramatiskais pulciņš, ko vadīja Kārlis Liepa. Tur es darbojos un arī citas pēc tam zināmas personības Latvijā, arī Oļģerts Dunkers. Mēs bijām tāda smuka varza,» atmiņu dārgumos dalās Velta Skurstene. Divi gadi pēcāk nostrādāti Leļļu teātrī. «Un, paldies Dievam, 1958. gadā man sanāca nokļūt Valsts Jaunatnes teātrī, kurā lielākoties notika izrādes bērniem. Bija diezgan daudz skaistu lomu,» turpina aktrise, bilstot, ka galvenokārt spēlējusi zēnu lomas, bet tāda neaizmirstama, skaista meitenes loma bijusi tikai vienā izrādē — Zoja lugā «Tas nav tik vienkārši». Aizrautīgs laiks aktrises dzīvē bijusi arī darbošanās radioteātrī.
«Roma ir štrunts, ja salīdzina ar Talsiem»
Talsos Velta Skurstene pēdējo reizi bijusi pirms apmēram trīs četriem gadiem lielākā teātra pasākumā. «Es īsti neatceros, kad tas bija. Man jau tie gadi iet ātri. Man jau ir deviņdesmit, bet, paldies Dievam, galva vēl turas un prāts arī. (Smejas.) Ja kādreiz es biju jauna un smuka, tad tagad es i tikai smuks… Bet Talsi ir ļoti īpaši. Man mājās pie sienas ir mākslinieka Zupiņa Arņa glezna ar Talsu ainavu — to man uzdāvināja uz 50 gadu jubileju, un tā man ir vismīļākā. Tā zināmā mērā ir kā svētbilde. Es jūtos lepna, ka esmu dzimusi Talsos. Viss, kas saistās ar Talsiem, man ir mīļš. Un, ja kāds nezina, kura «valsts» ir uz deviņiem pakalniem un kura uz septiņiem, kurš idiots to var nezināt? (Smejas.) Talsiem tie kalni iet pa priekšu! Tieši tā. Tā Roma ir štrunts, ja salīdzina ar Talsiem. Un ezeri! Majorezers. To laikam visi sauc par Talsezeru, bet man tas ir Majorezers. Tāpat Vilkmuižas ezers, Čumaļezers un Ābeļezers. Uz pēdējo es reti gāju, bet uz Čumaļu gan. Jauki atcerēties, ka tad, kad apprecējos un gājām staigāt, pie ezera zēni ķēra vēžus. Es jautāju puikām, uz ko tad viņi ķer. Zēns saka — uz kobiņiem! Vīrs jautāja: «Uz ko?» «Muļķais, viņam tok jāteic i «vârd»! Viš tak ir no Rīg! » sacīju es… Kurš nezina, kas ir kobiņš? Apžēliņ!» nebeidz smiet Veltiņa, piebilstot, ka «dundžiņiem tas valods i dikt citādāks. Taisn jasmejās, kad dundžiš runā. Ta man nāk smiekl! Viš tok nerunā tik pareiz kā mēs. Tā viš i!» jautro brīdi līdzdala Velta Skurstene.
Bērna loma — tik pazīstama un tuva
Jautāta, vai ir jābūt īpašai bērnu mīlestībai, lai tik daudz gadu pavadītu bērnu izrādēs un iesaistītos daudzajos iestudējumos un raidlugās, Veltiņa smej, ka viņa pati jūtas kā bērns un tik ļoti spēj ieiet bērna lomā — tajā viss tik saprotams un tuvs, ka citādāk nemaz nevarējis būt. «Grūti pateikt, bet man liekas, ka neesmu aizgājusi tālāk par bērna domāšanu, no tā, ko un kā viņi domā. Esot jau pieaugušas sievietes vecumā, es mācēju ieiet tai bērna pasaulē un domāšanā,» atklāj aktrise, kurai to visu saprast palīdz atmiņas, kā ganot govis fantazējusi pati.
Velta Skurstene, sirsnīgi pastāstot par to, kā paiet ikdiena, pasmaida par pastaigām pa pagalmu ar savu kaķi un suni, kad viens seko otram: iet veca sieviete, tad nāk kaķis, tad suns — tāda karavāna brien. Aktrise sazinās arī ar senajiem kolēģiem — visbiežāk ar Tamāru Soboļevu, Antu Krūmiņu, Elvīru Baldiņu, kurai nu jau ir 101 gads. Bet, noslēdzot sarunu uz sirsnīgas nots, secinu, ka diviem jokupēteriem laikam vienmēr būs ko parunāt, lai cik liela ir gadu starpība. Gluži kā runāt ar senu draugu. Tā nu viš i