«Mūzika ar mani ir bijusi jau no pašas bērnības»

Jauniešiem.lv

Ivandu Skudru raksturo mērķtiecīgums, pacietība un dzīvespriecīgums. Jauniete saksofonu spēlē jau 10 gadus. Mūzika un saksofona spēle ir lielākie hobiji, kas viņai līdzās bijuši teju visu dzīvi.
Pērnā gada jūnijā Ivanda beidza Talsu Valsts ģimnāzijas 12. klasi un šobrīd turpina gūt zināšanas, studējot Banku augstskolas pilna laika finanšu programmā. Jauniete jau nepilnus septiņus gadus spēlē Talsu pūtēju orķestrī, retāk — arī orķestrī Talsu novada bērnu un jauniešu centrā. Ivandas mamma dzied Laidzes sieviešu ansamblī, agrāk spēlēja akordeonu un ir grāmatvede, kuras profesionālajās pēdās arī meita daļēji gājusi. Ivandas stafeti pārņēmusi jaunākā māsa Egija, kura šobrīd mācās Talsu mūzikas skolā. Ģimene vienmēr Ivandas muzikālās gaitas ir atbalstījusi un motivējusi turpināt iesākto.
— Kādā vecumā tu sāki nodarboties ar mūziku un saprati, ka tas ir tavs hobijs?
— Mūzika ar mani ir bijusi jau no pašas bērnības, neatceros dienu bez tās. Bērnudārzā dziedāju, gan sākumskolas, gan pamatskolas un vidusskolas laikā gāju korī. Saksofonu sāku mācīties spēlēt ceturtajā klasē, kad iestājos Talsu mūzikas skolā.
— Kāpēc tieši saksofons?
— Kopš sevi atceros, jau no bērnības esmu bijusi Lienes Šomases līdzjutēja. Braucu uz viņas koncertiem, iegādājos diskus. Kad uzzināju, ka Liene spēlē arī saksofonu, iedvesmojoties vēlējos sākt spēlēt arī es. Tad sekoja lūgums un paziņojums vecākiem, ka vēlos uzsākt gaitas mūzikas skolā. Kad pirmoreiz tiku pie īsta saksofona izmēģināšanas, sapratu, ka tiešām vēlos to darīt un saistīt turpmāko dzīvi ar to.
— Kas ir tavs lielākais iedvesmas avots?
— Kā jau minēju, bērnībā mans iedvesmas avots bija Liene Šomase. Šobrīd man nav iedvesmas avota, kas būtu kāda konkrēta personība. Spēlēju un klausos mūziku, jo man tas pašai patīk, es to izbaudu un to arī gribu darīt. Nekad neesmu vēlējusies kaut kādā veidā atdarināt slavenības. Ja nu vienīgi bērnībā, kad sapņoju spēlēt kādā lielā koncertā tāpat kā kāda no atpazīstamām personām. Šobrīd spēlēju savam priekam un iedvesmojos pati no sevis.
— Kāda ir tava vissiltākā atmiņa no Talsu mūzikas skolas laikiem?
— No Talsu mūzikas skolas laikiem man ir ļoti daudz labu atmiņu. Protams, bija arī grūtie brīži, piemēram, solfedžo stundās rakstīt diktātus, tie man nekad nav padevušies. Kā arī klavierstundas, kas man patika, bet bija diezgan grūtas, jo zināju, ka neesmu pianiste. Taču ar visiem grūtajiem brīžiem kopā bija arī pozitīvie momenti, joki un klasesbiedri, ar kuriem labi varēja pavadīt laiku. Manas mīļākās stundas, protams, bija tās, kurās varēju spēlēt saksofonu. Man bija ļoti laba skolotāja — Līva Birkenšteina, kura man ļoti labi iemācīja spēlēt, un ar viņu bija bezgala interesanti. Patika arī orķestris, aizskatuves momenti un atmosfēra, kad zini, ka tūlīt būs jāiet uz skatuves. Nav tādas vienas specifiskas siltākās atmiņas, visas atmiņas ir mīļas un pozitīvas.
— Vai tev nebija tā, ka gaidīji, kad beigsi gaitas mūzikas skolā, lai varētu nolikt saksofonu dziļi skapī?
— Nē, man nekad tā nav bijis, vienmēr gāju uz mūzikas skolu ar prieku, jo zināju, ka mani sagaida jauki un aizraujoši momenti. Man patika tas, ko tur varu iemācīties un darīt. Nekad neesmu domājusi, kaut tā ātrāk beigtos. Protams, grūtajos brīžos tādas domas ir bijušas, bet tās radās tikai un vienīgi mirkļa dusmu iespaidā un tikpat ātri arī izgaisa. Izlaiduma dienā biju pat bēdīga, jo nevēlējos, lai šī pieredze beigtos. Arī šobrīd man pietrūkst mūzikas skolas, taču dzīve iet uz priekšu un skola man vienmēr paliks ļoti tuvu sirdij.
— Vidusskolā gandrīz vienmēr biji teicamniece. Kā spēji un spēj saplānot savu dienu, lai neciestu mācības un laika pietiktu visam?
— Plānot laiku bija viegli, taču izpildīt saplānoto bija daudz reižu grūtāk. Īpaši, kad mācījos devītajā klasē Talsu Valsts ģimnāzijā, jo tas bija arī mans mūzikas skolas izlaiduma gads. Tas bija visgrūtākais gads, jo bija ļoti daudz mājasdarbu, abās skolās bija eksāmenu laiks un bija daudz vairāk jāpiestrādā. Brīvā laika sev neatlika it nemaz. Ikdienā no rīta līdz pēcpusdienai apmeklēju vispārizglītojošo skolu, pēc stundām devos uz mūzikas skolu un pēc tās, aptuveni septiņos vakarā, braucu uz mājām, kas arī bija ārpus pilsētas. Pamatskolas mājasdarbus varēju sākt pildīt tikai ap astoņiem. Parasti svētdienās centos izdarīt visus iespējamos rakstiskos darbus, lai mazāk atliktu darba nedēļai. Visgrūtāk gāja tad, kad nākamajā dienā bija paredzēti kontroldarbi. Īpaši grūti bija, ja tie bija bioloģijā, ģeogrāfijā, ķīmijā, fizikā, jo ar šīm mācībām man gāja visgrūtāk, tās prasīja vislielāko ieguldījumu un laiku. Bieži mācījos līdz vēlai naktij, jo laika fiziski nepietika.
— Kas bija tavs dzinulis pēc garās dienas skolā iet uz nākamo, mūzikas skolu, labi zinot, ka citi iet mājās atpūsties?
— Uzskatu, ka mans lielākais dzinulis bija tas pats prieks un mīlestība pret savu hobiju. Mūzikas skolā, salīdzinājumā ar parasto skolu, bija vairāk brīvā laika, varēja atpūsties un pavadīt laiku kopā ar draugiem, jo dažreiz starpbrīži bija garāki, apmēram no 10 līdz 40 minūtēm. Dažreiz tomēr arī man piezagās šī bēdu sajūta. Pavadot klasesbiedrus līdz autobusam, labi zināju, ka viņi brauc mājās un varēs atpūsties, paliks daudz laika mācībām, kamēr es dodos uz vēl vienu skolu, lai turpinātu apgūt zināšanas, un mājās būšu tikai vēlu vakarā. Taču vienmēr prātā paturēju domu, ka es sevi attīstu vēl vairāk un turpinu augt muzikālajā ziņā. Domāju, ja tev patīk tas, ko dari, tad tevī vienmēr iekšā būs kāds dzinulis.
— Kā tu tiec galā ar stresu pirms koncertiem? Vai tev ir kāds rituāls?
— Kādreiz biju nervoza un stress bija par katru sīkumu, taču tieši mūzikas skola man iemācīja pārvarēt to. Kā mūzikas skolas skolniecei man bija jāpiedalās vairākos koncertos. Ar katru koncertu, ko aizvadīju, ieguvu jaunu pieredzi. Arī tagad, pirms uzstājos, dažbrīd izjūtu nelielu sa-traukumu, taču tas vairs nav tik izteikts, nekā bija pirms tam. Esmu sapratusi — ja es koncerta laikā pieļauju kādu kļūdu, tad tikai es un mans skolotājs zina, ka tā ir notikusi. Ir jāspēj notēlot un skatītājam ieviest pārliecību, ka šķībā nots bija tieši tur, kur tā bija nepieciešama, un jāmāk to noslēpt, turpinot spēlēt, jo mūzika mūsdienās ir visdažādākā. Kāda skan raiti, citai ir riebīgas un nepatīkamas skaņas, tāpēc vienmēr jābūt pārliecinātam par sevi un savu darbu. Ar šo pārliecinātību var tikt pāri jebkuram stresam. Laika gaitā izveidoju arī rituālu. Pirms gāju uz skatuves, sevi vienmēr mierināju, bet mans mīļākais teiciens, ko teicu pati sev,— tās nav dzīves beigas. Ikkatrs var kļūdīties, un mēs visi esam tikai cilvēki. Tas ir tikai cilvēcīgi — kļūdīties. Lielākā veiksmes atslēga ir šī pārliecinātība.
— Kas ir tā pasaules vieta, kurā sapņo uzstāties?
— Man īsti nav specifiskas vietas, kur vēlētos spēlēt. Varbūt dziļi sirdī vēlētos uzstāties uz kādas lielas skatuves Latvijā vai ārvalstīs, taču neesmu par to nopietni piedomājusi. Man visas vietas, kur tieku pieaicināta spēlēt, ievieš prieku. Gan Talsos, gan novadā vai ārpus tā. Ja man būtu jāpasaka, kas man rada lielāko gandarījumu, tad tas noteikti ir tad, kad mani nolīgst kā privāto muzikantu. Kad man tika dota iespēja spēlēt uz kuģa «Tallink Romantika» biju aizkustināta un priecīga. Taču, kā jau minēju, man nav konkrētas sapņu vietas, jo zinu, ka mūziķes profesiju neattīstīšu tādā līmenī, ka tas būtu mans pamatdarbs. Jau ilgu laiku zināju, ka tas būs kā mans hobijs un blakus nodarbošanās.
— Kāpēc nolēmi studēt Banku augstskolā un neizvēlējies turpināt iegūt izglītību mūzikas lauciņā?
— Kad mācījos pirmajās klasēs mūzikas skolā, man bija plāns mācīties ar mūziku saistītā vidusskolā un augstskolā, lai spētu sevi attīstīt un izveidot saksofona spēli sev par profesiju, taču laika gaitā manas domas mainījās. Sapratu, ka nevēlos mūziku kā vienīgo un galveno peļņas avotu. Tā tāpat ar mani ir katru dienu, ja ne pašai spēlējot, tad klausoties citu radītos mākslas darbus gan mācoties, gan strādājot.
Mani ļoti aizrāva matemātika, kas lielākajai daļai nepatika, taču mani tā piesaistīja, jo padevās un spēju izrēķināt dažāda veida grūtības pakāpju uzdevumus. Vidusskolā izvēlējos biznesa novirzienu, kurā bija iekļauts arī ekonomikas priekšmets. Pēc tā sapratu, ka vēlos saistīt savu nākotnes profesiju ar to un strādāt darbā, kurš saistīts ar finansēm, ekonomiku, auditiem. Iepazinu Banku augstskolu caur dažāda veida projektiem un konkursiem, un mani šī skola uzrunāja, iepatikās. Pēdējos vidusskolas gados jau detalizētāk pētīju piedāvātās programmas un uzgāju pilna laika finanšu programmu, kur tiek piedāvāts ieskats no visa. Šī augstskola ir salīdzinoši mazāka studentu skaita ziņā, tāpēc arī tas bija viens no galvenajiem faktoriem, jo pasniedzēji spēj atcerēties tevi un tavu vārdu, ne tā kā tas ir lielajās skolās.
— Kāda ir tava ikdiena šobrīd, laikā, kad nenotiek ne koncerti, ne mācības klātienē?
— Pagaidām, kamēr klātienē nenotiek ne koncerti, ne mācības, atrodos savās vecāku mājās un pievēršu lielu daļu sava laika mācībām. Cik vien bieži iespējams, eju arī pastaigāties, lai kaut nedaudz spētu atslēgties no datora ekrāna. Man ļoti pietrūkst koncertu un kultūras pasākumu. Kad vien varu, spēlēju saksofonu, kas, vismaz pagaidām, sanāk retāk, jo mācības aizņem lielāko manu dienas daļu. Nesen piedalījos pasākumā, kurā pūtēju orķestra dalībnieki no visas Latvijas nofilmēja sevi, spēlējot dziesmu «Pūt vējiņi», pēcāk visus dalībnieku video samontēja kopā un izveidoja vienu veselu video kā sveicienu Latvijai dzimšanas dienā. Tas mani stimulēja biežāk paņemt rokās un turpināt papildus mācīties saksofonu, jo bez mēģinājumiem biju jau piemirsusi, kā to darīt.
— Kādi ir tavi nākotnes mērķi gan ekonomikas karjerā, gan kā mūziķei?
— Mans vislielākais mērķis ir vienkārši būt laimīgai un darīt visu, lai šo mērķi sasniegtu. Mūzikas ziņā to pat nevar uzskatīt par mērķi, jo zinu, ka to vienkārši darīšu — turpināšu un arī šobrīd spēlēju Talsu pūtēju orķestrī. Spēlēšu visur, kur tiks piedāvāts un kur būs iespēja, arī ikdienā pati sev un savai ģimenei. Ekonomikas ziņā mans mērķis pagaidām ir attīstīt savas zināšanas, apgūt visu, cik vien varu, jo pagaidām studēju tikai pirmajā kursā. Priekšā vēl ir ļoti daudz. Vēlos atrast arī labu darbu, kurš man pašai patiktu un varētu tajā dot savu pienesumu, kas spētu radīt manī gandarījumu.