Mums visiem ir dota iespēja būt cilvēkiem

Veselība

Sociālos tīklos pamanot neierastu ainu, kad Talsu domes neatkarīgā deputāte Inga Gluzda Laucienes pansionātā ir neierastā ampluā, nevarēju nepajautāt, kā nolēmusi iejusties darbinieka «ādā» un kādi bijuši iespaidi divu dienu garumā.

— Kāpēc izvēlējāties piedalīties tādā neierastā iniciatīvā? Kā dzima šāda ideja?
— Pirmajā šī gada dienā sociālajos tīklos uzzināju, ka Laucienes pansionāta iemītniekus un darbiniekus skāris «Covid-19», tāpēc nepieciešami papildspēki pansionāta darbības nodrošināšanai. Tajā pašā dienā sazinājos ar pansionāta direktoru Ilgoni Leišavnieka kungu, lai noskaidrotu situāciju, pie reizes piedāvājot arī savu palīdzību. Direktora balsī sajutu pārsteigumu un pateicību, atzīstot, ka atbalsts varētu būt noderīgs. Jau 3. janvārī direktors atzvanīja, lūdzot mani sazināties ar medicīnas māsu un vienoties par laiku, kad varu ierasties pansionātā.
— Vai pirms došanās pansionāta darba ikdienā tikāt arī apmācīta?
— Ar mani sazinājās direktora vietniece, ar kuru pārrunājām būtisko. 4. janvāra rītā nodevu «Covid-19» testa analīzes un jau tajā pašā vakarā saņēmu negatīvu atbildi, tāpēc 5. janvāra rītā varēju doties uz pansionātu. Kā ikvienam darbiniekam, arī man tika iedalīts attiecīgais ietērps, mutes un deguna aizsegs un cimdi.
— Cik atminos, jūsu vārds pansionāta sakarā ir izskanējis vairākkārt.
— Man vienmēr rūpējis pansionātā notiekošais un savu iespēju robežās esmu centusies palīdzēt. Esmu reaģējusi arī uz nebūšanām un palīgā saucieniem. Šoreiz bija iespēja palīdzēt ne tikai attālināti, bet būt vienai no reālā darba darītājām, ko arī izmantoju. Un tā ir neaprakstāma sajūta — būt noderīgai!
— Kāds ir šādas pieredzes vislielākais ieguvums?
— Laikam jau lielākais ieguvums ir pašapziņa, ka spēju kaut uz īsu brīdi kādam pansionāta iemītniekam sagādāt pozitīvus mirkļus, kā arī uzmundrināt un atvieglot ikdienas darbu gūzmas smagumu darbiniecēm, ar kurām sanāca kopā pastrādāt un iepazīties tuvāk. Katrā ziņā es patiesi centos. Šo divu dienu laikā izdzīvotās emocijas ir patiesi svētīgas. Pasaule noteikti kļūtu daudz labāka, ja ļaudis savām acīm izbaudītu to, kā ir aprūpēt kādu, kurš pats spēj vien tik daudz, kā norīt barību, un tu mēģini nolasīt no acīm, ko viņš vēlas pateikt… Kā viņš jūtas un ko izjūt, kad maini viņam pamperu. Kā jūtas vīrietis, kurš reiz bijis spēcīgs vīrs, bet no blakus istabiņā guļošā, apčubinātā un uzklausītā onkuļa dzirdi: «Māsiņ, paldies, ka tu mani uzklausīji. Tu vēl pirms promiešanas ienāksi? Kad tu atkal būsi?» Un sajūta, kad kundzīte, kura pirms brīža vēl raudāja pēc savām mājām, gultā guļot, sāk dziedāt dziesmu, bet pēc tam redzi viņas acu skatienu un prieka asaras, kad viņa dzird, ka dziedi līdzi… Ir tik daudz emociju! Mēs neviens nezinām, kas ar mums var notikt rīt vai parīt. Slimību vai nelaimi neviens neizvēlas, bet mums visiem ir dota iespēja būt cilvēkiem, ko vajag izmantot, kamēr vien varam.
— Vai, no malas raugieties, aina ir citāda, nekā reāli esot visā iekšā pašam?
— Nenoliedzami, ka skats no malas ir kaut kas cits, nekā atrašanās konkrētajā vietā praktiski. Un nevis tikai izstaigājot reizi pa reizei gaiteņus un istabiņas, kad viss tīrs un saposts, bet kopīgi ar darbiniekiem iziet cauri pilnam ikdienas ciklam.
— Kādi ir galvenie iespaidi par dzīvi pansionātā?
— Vispirms vēlos pateikt paldies pansionāta vadībai par uzticēšanos, neatsakoties no manis piedāvātās palīdzības. Paldies par lūgumu padalīties savos novērojumos un gatavību uzklausīt ieteikumus darba procesa uzlabošanai, ko esam arī ar direktora vietnieci Ilzi Rūsiņu pārrunājušas. Neapšaubāmi, ir lietas, ko, strādājot diendienā, nepamana, bet cilvēkam no malas tas redzams. Varu vien apbrīnot un izteikt visdziļāko cieņu visiem sirdscilvēkiem — pansionāta darbiniekiem. Redzot to milzu slodzi, gan fizisko, gan psiholoģisko, sirds sāp, ka šo ļaužu darbs ir viszemāk novērtētais, kamēr smalkos kabinetos sēdošie ierēdņi un amatpersonas saņem tūkstošus un bauda nepelnītas privilēģijas. Pārliecinājos, ka, lai arī apstākļi (infrastruktūra) pansionātā ir gana žēlīga, maltītes ir patiešām gardas un iemītnieki aprūpēti, cik nu vien ar esošo darbinieku skaitu fiziski tas iespējams.
— Vai pansionāta darbošanās nākotnē šķiet cerīga, ja materiālie apstākļi ir tik žēlīgi? Vai ir pašvaldības atbalsts?
— Tas, ka pašvaldība savai iestādei nespēj nodrošināt darbiniekiem pienācīgus darba apstākļus un cilvēkcienīgu atalgojumu, bet kārtējo reizi tā vietā, lai piešķirtu pansionātam nepieciešamos līdzekļus, vēlas paaugstināt pakalpojuma maksu, manā skatījumā ir apkaunojums. Jo īpaši, redzot to, kā simtiem tūkstoši pašvaldības budžeta līdzekļu tiek ieguldīti nepienācīgi uzraudzītās pašvaldības kapitālsabiedrībās, visdažādākos «MEGAprojektos», jaunizveidotos štatos, apšaubāmos darījumos. Kamēr, piemēram, aprūpētājām, kurām jācilā guļošie klienti, netiek nodrošināta elementārā veselības apdrošināšana…
— Vai šādu pieredzi vēlētos atkārtot?
— Ar lielāko prieku atkal došos uz pansionātu, ja vien saņemšu uzaicinājumu. Un tiešām ceru, ka man šāda iespēja vēl būs, jo šo divu pansionātā pavadīto dienu laikā paguvu pieķerties cilvēciņiem, kurus bija iespēja apčubināt, uzklausīt un pateikt kaut ko labu. Kaut arī uz pansionātu devos ar domu redzēt visu, ko vien var redzēt, saskaroties vaigu vaigā ar situāciju, kas paveras otrpus durvīm, proti, ar realitāti, neslēpšu, ka bija smagi, visvairāk laikam emocionāli.