Zviedrijas miera un harmonijas noslēpums talsenieces acīm

Personības

Otrdienas, 5. janvāra, laikrakstā «Talsu Vēstis» savā viedoklī biju pieminējusi divas pieredzes, kuras līdz galam man tā arī nebija saprotamas. Nespēju loģiski izskaidrot, kā vienādos pandēmijas apstākļos kādā valstī nav panikas, ir saprātīgs miers un cilvēki nejūtas kā uz ceļa izskrējuši apžilbināti stirnēni, gaidot, no kuras puses tiem drāzīsies virsū auto, bet otrā viss ir savilkts kā uz atsperēm, ir ierobežojumi un liegumi, no kuriem daudzi dzīvē praktiski darbojas absurdi, radot nenopietnu attieksmi pret valdību.
Saprotu tikai to, ka tie ir augļi, kas nerodas vienā dienā. Un, ja kāds vēlas manā virzienā mest akmeni, ka esmu pretvalstiski noskaņota, tad mieru — tikai mieru. Es savu Latviju mīlu gan kā zemi, gan kā valsti, un man tā ir dārga, tāpēc šeit arī dzīvoju, un var teikt, ka vienīgā no savas ģimenes neesmu to atstājusi. Drīzāk sāp sirds un ir loģiska neizpratne par to, kas notiek. Un atceros jau no vēstures stundām, ka vienmēr kara apstākļos un kādās politiskajās nekārtībās pretvalstisks nodevējs bija ikviens, kas negribēja, piemēram, tikt izsūtīts un nepiekrita tā laika nejēdzībām, tāpēc tas jēdziens «pretvalstisks» laikam pēc būtības ir diezgan izplūdis, lai mestu vienā maisā ar necienīgu nostāju vai dumpinieciskumu.
Tā kā ļoti vēlējos saprast, kāpēc dažādās valstīs ir tik atšķirīgi apstākļi vienādā situācijā, sazinājos ar talsenieci, kas vienmēr visu pēta (jā, arī māju pamatus un lietusūdens novadcaurules, pēc kurām spēj secināt par cilvēku domāšanu un praktiskās dzīves modeli), proti, otas meistarīti — mūsu pašu novadnieci Ingu Mertenu, ar kuru pirms Ziemassvētkiem vienā laikā devāmies uz Zviedriju, jo zināju, ka viņa atkal būs «paraku-sies» dziļāk. Kamēr es priecājos par vienādajām lampiņām māju logos, iebrienot arī vienīgajā peļķē visā piepilsētā, viņa patiešām atkal bija pamanījusi ko vairāk.
Neviena valsts nav perfekta, bet vērtīgi ir pamācīties no labas pieredzes.
«Katru reizi, kad viesojos Zviedrijā, kurā dzīvo abi mani pieaugušie dēli ar ģimenēm, es pētu un apbrīnoju, cik ļoti pārdomāts viņiem ir katrs sīkums,» domās dalās Inga Mertena. «Zviedriem ir citādāka domāšana nekā pie mums Latvijā, kas, protams, ir loģiski, jo katrai tautai ir sava vēsture, tradīcijas un vērtības. Bet vienu gan es gribu teikt un oponēt, kad kāds saka: «Ooo, viņi jau bagāti! Viņiem ir nauda, tāpēc labi dzīvo!» Man šķiet, ka viņu dzīves un domāšanas modelis nepavisam nav saistīts ar naudu, bet gan ar atbildību pret sevi, citiem un savu zemi.» Viesošanās reizēs Zviedrijā Inga pamanījusi, ka jau no mazām dienām bērniem audzina atbildību. Bērns ir tāds pats ģimenes cilvēks kā visi pārējie, nevis kaut kas mazāks un muļķāks. Viņiem ļoti svarīga ir ģimene. Vakariņas ir svarīgākā ēdienreize, kad visi sēž pie galda un jūtas vienoti, jo kopā būšana ir svarīga. «Galds tiek klāts ar lielu rūpību, un arī ēdiens tiek gatavots tāpat. Liela uzmanība pievērsta tam, lai ēdiens ir veselīgs. Ir salvetes, sveces un kvalitatīvi galda piederumi. Ja vakariņas ir sešos, tad tās arī ir precīzi sešos. Bērni no bērnudārza un skolas tiek izņemti jau pēcpusdienā, lai varētu būt kopā ar ģimeni,» savā novērojumā dalās talseniece, kuras dēli ir izveidojuši ģimenes ar zviedru tautības pārstāvēm.
Kustība un vitalitāte — svarīgs veselības priekšnosacījums
Inga novērojusi, ka Zviedrijā katrs par veselību rūpējas ar lielu atbildību. Mazie bērni netiek tuntulēti, bet skrien ar pusplikām vai plikām kājām gan ziemā, gan vasarā. Mazie daudz neslimo un ir labi rūdīti, kas parāda, ka šāda pieeja strādā un ir rezultatīva.
«Tāpat vecie ļaudis sporto un ir ļoti aktīvi. Viņiem ir tāds uzskats, ka būt nevarīgam un slimam ir slikti un nav nekas glaimojošs. Bet pie mums, ja mēs runājam pavisam atklāti, notiek mūžīgā sacenšanās par to, kurš nu ir slimāks un vairāk cietis. Tur senioriem tas nav raksturīgi. Dēls man teica, ka zviedru vecie ļaudis pat mēdz apvainoties, ja kāds grib viņiem palīdzēt, jo viņi negrib justies veci un nevarīgi. Viņi grib tikt galā paši, un nav nekādas žēlošanās, kaut ir arī slimi ļaudis. Ļoti daudzi cilvēki no rītiem skrien vai pastaigājas ar nūjām vai suņiem, vai bērnu ratiņiem. Arī sporta zāles ir pieejamas visiem par ļoti zemām cenām. Tātad tā kustība un vitalitāte ir ļoti svarīga, un arī tas, kā cilvēks raugās uz sevi,» pauž talseniece, kurai šķiet, ka tas ir arī viens no labajiem priekšnoteikumiem, kāpēc krīzes brīžos šajā valstī reakcija ir citāda.
Zaļā domāšana — dzīvesveids
Ja Latvijā arvien tiek popularizēta atkritumu šķirošana, kas nerit diez ko viegli, jo veciem ieradumiem ir liels spēks, Zviedrijā tos šķiro uzreiz katrā virtuvē, un tā ir pašsaprotama lieta. «Viņiem tā «zaļā domāšana» jau ir kā dzīvesveids, un nav pat citu variantu, jo zviedri saprot tās nozīmi. Sākumā man bija grūti saprast, kas kur jāmet, bet, kad pieradu, tad grūti bija, kad atbraucu uz Latviju, jo šķita, ka dzīvojam kā rukši. Arī manā prātā iesakņojās, ka atkritumus taču var pārstrādāt un nepiesārņot dabu. Par sašķirotiem atkritumiem arī var saņemt naudu,» teic Inga, kuras dēli pasmējušies, ka pēc ilgākas dzīvošanas pie viņiem, mammai, aizbraucot uz Latviju, liksies, ka viņa ir atgriezusies pagātnē, jo sakārtotība ir šīs zemes firmas zīme. Tas parāda arī cilvēku domāšanu. «Ļoti iekrita acīs, ka cilvēki tur izturas ar cieņu cits pret citu. Nepamanīju to paštaisno «Es» un lūkošanos tikai uz sevi. Viņi visi savā starpā sveicinās un smaidot sveicina arī svešos. Ieejot veikalā, pārdevēja arī pasveicina un viens otram novēl jauku dienu, kad iziet no veikala. Ja iet ar bērniem vai ratiņiem un brauc mašīna, tad auto apstājas jau labu gabalu iepriekš un palaiž gājējus,» redzētajā dalās talseniece, kas jau dažus gadus darba dēļ dzīvo Rīgā.
Ierobežojumi Zviedrijā — minimāli un saprātīgi
Inga Mertena, kas no Zviedrijas atgriezās īsi pirms Jaunā gada, novērojusi, ka šajā valstī ir maz ierobežojumu. Visi veikali strādā kā parasti, cilvēki staigā bez sejas maskām. «Ar maskām redzēju kādus trīs cilvēkus nedēļas laikā. Veikalos nav drūzmēšanās, visu var brīvi nopirkt. Cilvēki ievēro distanci, jo ciena cits citu, nevis tāpēc, ka tas tiek regulēts ar noteikumiem un ir jādara obligāti, lai nebūtu sods. Ir vienkārši cieņa pret savu un otra veselību. Kafejnīcās var sēdēt pie noteiktiem galdiņiem un var arī pasūtīt ēdienu līdzņemšanai, ko daudzi arī izmanto, neizkāpjot no automašīnas,» stāsta Inga. (Jāsaka gan, ka raksta tapšanas brīdī iepriekšējā laikrakstā intervētā laidzeniece Kitija Kovaļonaka, kas dzīvo Zviedrijā, teic, ka trešdien, 6. janvārī, Stokholmas metro pamanījusi plakātu ar ziņu, ka, braucot šajā transportā, jālieto sejas maskas. Cilvēki to saprot un paklausa, uztverot veselīgi.)
Mājīgums un praktiskums
Ikviens, kas bijis Zviedrijā, noteikti ir pamanījis, ka iedzīvotāji ir iecienījuši koka privātmājas. Tās ir ļoti līdzīgas savā starpā un tipiskas Zviedrijas ainavai. «Nopērkot māju, tajā jau ir iebūvēti skapji, virtuves iekārta un viss nepieciešamais. Visi materiāli ir kvalitatīvi, lietas ir pamatīgas un izturīgas. Vecās lietas tiek restaurētas un lieliski sader kopā ar modernajām un interjera priekšmetiem. Māju pamati tiek izolēti, un tur nav mitruma, tāpēc var apdzīvot arī pagrabstāvu, kas arī ir ļoti tipiski šai videi. Zviedri praktiski un lietderīgi izmanto visu māju, jo zeme ir ļoti dārga. Nevarēju nepamanīt to, ka elektrība netiek taupīta un visur deg lampiņas, zvaigznes un citi apgaismes ķermeņi, kas padara visu mājīgu un gaišu. Ģimenes bieži vien dzīvo mājās, kur ir viesistaba ar kamīnu un katram sava guļamistaba. Citur pat katrā stāvā ir sava virtuve un vannasistaba, lai būtu ērti un cits citam netraucētu. Mājas tiek koptas un regulāri krāsotas. Bet vecie cilvēki, kuriem bērni jau izauguši, savas lielās mājas pārdod un iet uz mazākām, kas ir speciāli celtas pensionāru vajadzībām. Ir arī pansionāti (vienstāvu gareniskas mājas), kur katram cilvēkam ir sava ieeja, logs, veranda un katram savs aprūpētājs. Arī tiem, kam gribas tikai parunāties. Cilvēki ir mierīgi, nav kreņķīgi un stresaini,» Zviedrijas miera un harmonijas noslēpumos, ko centusies izzināt, dalās radošā un dzīvespriecīgā vērotāja, kura neslēpj, ka ļoti vēlētos piedzīvot tādus laikus, kad Latvijā katrai ģimenei būs sava māja, kas būs sakopta, un izmainīsies senioru dzīves, veselība un skatījums. Inga Mertena tic, ka ikviens spēj uzņemties atbildību par sevi, savu tuvāko, tāpat arī cienīt un mīlēt savu zemi, un šī attieksme ir katra paša izvēle.