«Esmu apmierināts ar tagadni»

Personības

Jauno vīrieti būs pamanījuši daudzi Talsu kājāmgājēji. Necenšas izrādīt šķietamo statusu ar slavena zīmola firmas mētelīti un knapu šallīti, kas ierāmē balta krekla augšdaļu un kaklasaiti. Ļoti vienkāršs, neuzspēlēti demokrātisks. Bez mobilā telefona, bez auto, pagaidām arī bez vadītāja tiesībām. Brīvs. Andris Kalnozols manā ceļā ar sirsnīgu smaidu parādījies bieži, «ķīniešos» jau gandrīz visi visus pazīst, tomēr «Talsu Vēstu» «viesistabā» viņu ieaicinu īpaša iemesla dēļ — decembrī izdots romāns «Kalendārs mani sauc», kas jau paspējis piesaistīt plašu lasītāju uzmanību. Romāns, tāpat kā filozofisko rakstu portālā satori.lv agrāk publicētie dzejoļi un teātros izrādītie darbi ir saistīti, balstīti, pamatoti Talsu iedzīvotāju novērojumos, pieņēmumos, vidē. Noteikto ierobežojumu dēļ intervija notiek Talsu ielās. Tai ir apakštēma: «Oskaru meklējot». Meklētais ir romāna varonis, ne gluži prototips, bet iedvesmotājs, Talsos noskatīta persona, kurš no galvas zina vārda dienu kalendāru. Tas nav stāsts par cilvēku, bet stāsts par to, kāds šis cilvēks varētu būt. Andris jau pāris nedēļas viņu meklē, lai uzdāvinātu grāmatu, tādēļ metam lokus pa pilsētu. Manas raizes par to, ka diktofons varētu pieķert par maz skaņas, tiek kliedētas vienā no «pieturvietām» Baznīckalna nogāzē. Sarunu biedra balsi, šķiet, var labi dzirdēt gan kalnā, gan gājēji uz ielas.

Tuvākie
«Mani vecāki jau ir miruši, tuvākā asinsradiniece ir māsa. Viņa dzīvo Talsos, ir vecmāte Rīgā dzemdību nodaļā. Sākumā strādāja Talsos, kad likvidēja nodaļu, tad braukāja uz Tukumu, kad tur slēdza, braukā uz Rīgu. Man ir divi krustdēli. Rainers iestājās filologos. Talsos atgriezos un paliku pirms diviem gadiem, jo viņam vajadzēja atbalstu. Mana draudzene Linda studē teoloģiju. Esmu diezgan šaudīgs (kustīgs — aut.). Uzvārds man ļoti spēcīgs. Pats skolā pilnīgi nodrebēju, kad izsauca pie tāfeles, likās, ka nu kā piemineklim jāizslīd. Visi dzimtas uzvārdi labie. Mamma Anita (dzimusi Meldere) pēc darba atstāšanas slimnīcā strādāja par Talsu rajona tiesnesi civillietās. Viņas tēvs bija prokurora palīgs, izmeklētājs. Mammas mammai no Pūres puses uzvārds bija Neparts. Radi smējās, ka tas esot palicis no franču laikiem, kad Bonapartam noņēma Bo, patiesībā papētīju, ka tas nozīmē — nekad nav pērts. Kāda vaina būt nepērtam?
Vectēvs un poliete
Aiz Ābeļu ezera tēvatēva māju tuvumā padomju laikā atradās «Nākotnes» (kokapstrādes) cehs. Tas pieminēts arī romānā. Abas mājas, tolaik «Bezdubeņi» piederēja manam vectētiņam un viņa brālim. 90. gados vectētiņa mājas nosauca par «Kalnozoliem». Tā bija būvēta kalpiem. Mana vecmāmiņa Sofija kājām atnāca no Polijas 1930. gadu sākumā. Viņa runāja dīvainā valodā. Reiz bija atstājusi zīmīti: «Aizgejberamčumaļam». Tas nozīmēja — aizgāju uz bērēm Čumaļos. Mana māsīca un viņas dzimta tur vēl dzīvo. No vecmāmiņas man ir tas tumšais pigments un tā staigāšana arī ir no viņas. Vēl 90 gadu vecumā viņa katru svētdienu gāja uz luterāņu baznīcu Talsos. Vecvectētiņš bija pamatīgs saimnieks, bet vectētiņš bija nevaldāmas dabas. Viņi bija divi brāļi — Krišs un Ansis. Tādus vārdus nekad nevajag dot. Kopā viņi bija kā Maksis un Morics. Izsaimniekoja mājas. Bija pļaujas laiks, visi sasaukti talkā — kalpi un tuvējo māju draugi, lai tad var visu lielo saimniecību noraut, bet viņi abi divi nospēruši zirgus un naudu un uz Laucieni aizbraukuši kārtis spēlēt. Tēvs netika galā un izprecināja kalponēm, cerot, ka viņas uzturēs. Sofija bija 20 gadus jaunāka par vīru Ansi, kurš nomira 1960. gados, mans tētis viņam piedzima 60 gados. Mājas soli turēja vecmāmiņa no Polijas. Slaukšanas čempione viņa bija padomju laikos.
Pumpurielas zēns
Gāju pirmajā bērnudārzā (iepriekšējā «Sprīdīša» ēka) ar Rihardu Zaļupi vienā grupiņā. Vecmāmiņa stāstīja, ka tur esam dibinājuši pirmo grupu. «Nāc, nāc, nāc, tu mīļo meitiņ, nāc/Pie mans krūts tu velnu redzēsi.» Biju komunikabls, bet ne baigi uzbāzīgs. Dzīvojām Pumpura ielā 1, kur bija liels bērnu kolektīvs, bet tuvākie draugi un kaimiņi pagalmā bija brāļi Galviņi — hokejists un podnieks. Piedzīvojumos gājām. Vanemu cēla, mēs ložņājām, spēlējām ķērājus. Līdz ko bija kāda jaunceltne, vajadzēja izložņāt. 1905. gada ielas sākumā cēla mājas, pa tām varēja ložņāt. Kad dzirdējām kaut kur ugunsdzēsēju sirēnas, skrējām skatīties, kur deg. Redzējām Lauktehnikā dūmus, skrējām kājām vai ar riteni, cēlām bunkurus, spēlējām kariņus. Galviņpuikas tētis veda uz Lejaslabiņu, Ābelīti, Villu ezeru. Mani vienmēr paņēma līdzi. Pirmajā stāvā dzīvoju, neklausīgajos gados varēja pa logu izmukt. Naktī pastaigājos, vilināja nepareizības sajūta: slepeni, vecāki nezina, ka es esmu izkāpis, fantazēju Rembo (Arturs, simbolisma pārstāvis dzejā) stilā — tumsa, noslēpumainība, ēnu spēles, tumsas eņģeļi. Labi pārzinu veco slimnīcu, kur bieži uzturējos mammas darba dēļ. Tā aprakstīta arī romānā.»
Dzīves pakāpieni
«Ar teātri sāku nodarboties ģimnāzijas studijā, ko vadīja Inga Krišāne. Mani pavilka Raivītis (Raivis Spalvēns, LETAs korespondents). Gan literatūrā, gan teātrī Raivītis bija dzinulis — aizejam uz to pulciņu, uz to pulciņu. Man pašam neienāktu prātā. Pleca un konkurences sajūta ir ļoti svarīga. Pamatskolā bija draugs Uldiņš Vēgners. Viņš vēlāk pabeidza filozofus un uzrakstīja grāmatu par Huserlu (laika pieredzes filozofija).
Angļu valodu pie skolotājas Lūcijas Zepas apguvu tik labi, ka studiju laikā man bija individuāla programma. Humanitārajā klasē mācījos kultūras teoriju, drāmas teoriju. Skola ļoti labi sagatavoja, man bija viens līmenis ar Franču liceja meitenēm. Kopš pabeigšanas neesmu skolā bijis, salidojumu abās reizēs sanāca būt ārzemēs. Es gribētu, kad būs izremontēts, atnākt ciemā un uzdāvināt savu grāmatu. Pirmos eksemplārus izķēra kā speķi zīlītes, janvāra vidū būs otrais metiens.
1990. gadu vidū rakstīju «Talsu Vēstīm» par hokeju. Gāju skatīties kaimiņu Galviņu spēles, sestdienās un svētdienās bija junioru čempīši. Mana mamma strādāja slimnīcā vienā kabinetā ar Eduarda Juhņeviča sievu un bija labas draudzenes. Es gāju kādā 6.—7. klasē. Pieļauju, ka rakstīšana bija caur pazīšanos. Gribēju to darīt, jo mani draugi spēlēja. Gribēju rakstīt, ka viņi uzvar, ka sasitam Rīgas komandas. Bieži tā nebija, man nācās pieturēties pie faktiem. Statistika bija, un cīņas sparu aprakstīju. Pēc tam jau radoši raksti bija vidusskolas avīzē, kādu 16—17 gadu vecumā.»
Leļļu teātra aktieri nav lelles
«Pavasarī būs 20 gadi, kopš esmu trenējis sevi gan kā aktieris, gan režisors, gan dramaturgs. Visu, izņemot scenogrāfiju, tās ir pamata fāzes, kas veido stāstu. Divās esmu strādājis profesionāli: aktieros bakalaurs, režijā maģistrs, dramaturģiju apguvu pašmācības ceļā, bet pēc tam mani uzaicināja pasniegt to Kultūras akadēmijā. Vienu semestri nostrādāju, aicina atkal. Kultūras akadēmijā no 2001. līdz 2005. gadam studēju un ieguvu dramatiskā leļļu teātra aktiera diplomu. Sākumā likās, ka «leļļu» it kā pazemina nozīmi. Visi grib uz Nacionālo un Daili, bet tik un tā iet uz leļļu nodaļu, jo citur neuzņem katru gadu. Mani kursa biedri ir aktieri Marija Bērziņa un Mārtiņš Brūveris.
Leļļu nodaļā bija daudz vairāk iespēju. 3. kursā sākām braukāt pa festivāliem vismaz divas trīs reizes gadā, meistarklasēs vismaz četras piecas reizes gadā brauca pasniedzēji no ārzemēm, pārsvarā no Austrumeiropas: Krievijas, Ukrainas, Polijas. Mācījāmies Austrumos, eksportējām uz Rietumiem, kad vēlāk ar Umku (leļļu teātra trupa) ceļojām ar izrādēm. Vienā Umkas skečā atdarināju režisora Alvja Hermaņa balsi. Nāca Jaunā Rīgas teātra aktieri, bija iemīļojuši mūsu izrādes. Prasa: «Kur dabūji Hermaņa ierakstu?» Kad redzu, ka nevienam vainu nenodarīs, patīk pajokot. Reiz baigi vajadzēja matraci izrādei, negribējās pirkt. Aktieris Ivars Krasts teica: «Piezvani kā Hermanis un saki, ka tūlīt būs klāt puika Andris Kalnozols pēc matrača!» Gandrīz izdarīju.»
«Umkas» veiksmes
«3. kursā visi, kas vēlāk bija Umkā, caur festivāliem un caur skolotāju Oleksandru Iņutočkinu no Ukrainas saslimām ar lellēm pieaugušajiem. Mēs bijām četri pieci čaļi jaunā vecumā. It kā dīvaini, ka lelles var interesēt vēl pēc bērnības. Pirmie panākumi atnāca ļoti ātri, jau ar pirmo izrādi dabūjām «Dienas» Gada balvu kultūrā, sakāpa galvā ātri. Grupas nosaukumu izdomāja Ģirts Šolis, vecākais no mums. Tas ir no multenes (padomju laika filmiņa par leduslācīti Umku), likās tik labs atmiņā paliekošs, īss, starptautiski skanīgs, bez visiem č, ž. Viegli izrunājams. Teātrim bija Amerikas brauciens projektā ar Slovēniju, izrāde netipiski ilgu dzīvi nodzīvoja. Mēs nospēlējām 11 gadus no 2006. līdz 2017. gadam, vēl pirms trim gadiem bija Ļubļanā izrāde. ASV bijām mēnesi, rādījām 11 izrādes Mineapolisā, Čikāgā, Losandželosā. Bērnu izrādes nekad Umkai nav bijušas.»
Vācijas Disnejlendā «Europa-Park»
«Krīzes laikā 2009. gada sākumā bija krievu režisora, pie kura taisīju diplomdarbu ar marionetēm, piedāvājums braukt strādāt uz Vāciju. Korporatīvās haltūras — leļļu uzvedumiņi — bija beigušās. Bija laba samaksa, bet jāstrādā katru dienu bez brīvdienām. Trīs reizes dienā šoviņš pa 20 minūtēm. Pirksti jau visu atceras, pašam nebija jārunā. Tas ir otrs lielākais izklaides parks Eiropā, lielāks par Disnejlendu Parīzē, lejā, Eiropas trijstūrī, kur «satiekas» Francija, Šveice un Vācija, pie Freiburgas. Man bija ļoti vientulīgi. Kolēģis sadraudzējās ar ungāru vijolnieci, tur bija raibs kolektīvs: brazīliešu akrobāti, afrikāņu burvju mākslinieki. 40 000 dienā bija apmeklētāji, bet vakaros viss kluss. Tik milzīgs parks kā Talsi. Sirreālas sajūtas. Vienīgā grāmata bija līdzi — Džoisa «Ulliss», izlasīju, jo nebija citu variantu. Džoiss un Dzintars Sodums ir autori, ko uzskatu par skolotājiem. Es pats ne tuvu viņiem nerakstu, bet mani iedvesmo Soduma lakonisms. Latviešu valodai piestāv īsa runa. Pārāk maz gribas runāt. Krievu valodā kruzuļu kruzuļi, spāņiem ari nevar saprast, kur teikums beidzas. Bet ziemeļos jārunā ātri, lai nenosalst. Vācijā uzrakstīju savu pirmo viencēlienu — «Lielā iela».
Teātri atstāt un pievērsties literatūrai bija mana brīva izvēle pēc darba Vācijā, kur nospēlēju 1200 šovus. Par daudz laikam uzstājos. Noteicošais bija aktieru daudzums, Latvijā tieši aktieri no teātru klāsta ir spēcīgākie, ne dramaturgi, ne režisori, bet aktieri ir lielākais spēks un kodols. Es savu aktiera pieredzi transformēju dramaturģijā, caur režiju uz to aizgāju. Nebija tā, ka sēdēju pie galda un domāju, ko darīt ar savu dzīvi. Arī romāna pamatā ir aktiermeistarība. Rakstu pirmajā personā kā lomu.»
Daiļliteratūra un sižeti
«Literāros talantus biju noklusinājis uz to laiku, kad mācījos akadēmijā. Nevar uz diviem krēsliem mācīties. Sēdēt pēc tam var, mācīties nevar. 2015. gadā bija panākumi ar lugu «Benzīnvīrs» (sižets par bezpajumtnieku noskatīts Talsos), labas atsauksmes, bija uzrāviens. Daudz staigāju un braukāju pa Eiropu. Sāku Briselē, tad Parīze, Montekarlo, līdz Sicīlijai. Ar valodu problēmas man nebija, viņiem bija. Mani tur aplaupīja, dzīvoju komūnā. Par to uzrakstīju lugu, ko iestudēja. Man ir iestudētas septiņas vai astoņas lugas, nav daudz. Normāli štata režisori taisa pa trīs četrām izrādēm sezonā. Es taisu vienu izrādi pāris sezonās. Neesmu labs amatnieks tādā ziņā. Pasūtījuma darbus nestrādāju. Nepiedalos lugu konkursos, jo tur ir noteikums turēties tēmā. Nacionālajam teātrim rakstu lugu «Simtais ķieģelis» par reālu cilvēku, kurš manipulē ar citiem. Sapratu, ka manipulators nevar manipulēt ar pilnīgi visiem. Izvēlas tos, kurus var izkustināt. Kuriem nav stūrakmeņu, nav spēcīga sazeme, kā es to saucu — par kebaba stieni. Tas var būt darbs, reliģija, kaut kas kultūrvēsturisks.
Man visvairāk bail no pūļa histērijas spēka, nedomāšanas. Es nekad savu uzvārdu nelikšu ne kopējos manifestos, ne kopējās idejās. Ja iešu, iešu ar savu. Pūlim iztrūkst atbildība. Visi barā izkliedzas, tad ir drosme, bet neviens pēc tam atbildību neuzņemas. Man grūti būt pūlī, grūti būt pret pūli.»
Ārvalstu pieredze dzimtenes izpratnei
«Esmu Taizemē braucis ar motociklu Viņiem visa satiksme ir uz organiku un pieklājību. Galvenais noteikums nebraukt otram virsū, citu noteikumu nav. Vienīgie, kas ar to netiek galā, ir ārzemnieki. Nokārtošu šajā gadā tiesības, jo to var izdarīt attālināti. Iemācīšos pusstundas laikā. Armēnijā gribētu atgriezties. Katrs melnstrādnieks tur runā kā profesors, nekad nezākā savu valsti. Nerunā sliktu par savu valsti, tu vari kritizēt savu valdību, argumentēti! Nevar tā, kad tev jāpastāsta par savu zemi, un tu sāc ar sūdu talku. Biju Kalnu Karabahā arī. Tā ir sāpīga zeme, kur biju pēc trīs dienu «kariņa». Vēl ložu pēdas. Ko var izdarīt vēsturiskas personas — ņem, izrauj gabalu un uzdāvina citai tautai zemi. Tiek dots lauks, dota izvēle, vai pārvērst to par labības lauku, vai par kara lauku. Man patīk, meži ar kalniem kad iet kopā. Švarcvaldes meži Vācijā. Jūra galīgi nav mana, redzu vienkārši ūdens tuksnesi.»
Talsos ieaudzis
«Esmu patriots. Talsi ir mana dzimtene, Latvija — tēvzeme, Eiropa — manas mājas. Kā Kafka (Francs, absurda literatūras pārstāvis) izjuta Prāgu, tā es Talsus — kā asinsriti, eju kā pa sevi pa šo pilsētu. Man ir svarīga vide, ģeogrāfiskais punkts. Talsi ir tik spēcīgi! Rakstot kalendāru, vispār neatbraucu uz Talsiem, tikai vienreiz pusgadā te biju. Sēdi tā kā tas Žils Verns, raksti. Ja mani iespundēs svina kastē Sahāras tuksneša vidū, es tik un tā būšu Talsos.
Varu norakstīt visus par draugiem, lai viņi piedod, ka viņu ir tik daudz! Ja Rīgas cilvēkiem, kādam puspaziņam ir kāds ar Talsiem saistīts projekts, viņi kontaktu dibināšanai uzmeklē mani, ballītēs esmu ļoti daudz stāstījis par piedzīvoto Talsu pusē, par saviem antropoloģiskajiem pētījumiem.
Pārsvarā manu radu raksti saistīti ar Kurzemi, kad runāju, saku — Ziemeļkurzeme. Pirmajā kursā bija daudz fiziskās nodarbības. Skaļi meklēju: «Kur tās manas kedas?» Visi pārējie uzreiz: «Hahaha!» Nesapratu, kas par lietu, izrādās, citur «kedas» izrunā ar šauro «e».
Es jūtu aizvien vairāk, ka svarīgākais — patiesībā vienīgais svarīgais laiks — ir tagad. Ja tu gribi būt godīgs, draudzīgs, labsirdīgs, tad vērts tam būt tagad. Visās austrumu garīgajās praksēs svarīgi apzināties tagadni. Jūtos ļoti spēcīgs, varētu pat neflirtējot teikt: esmu apmierināts ar tagadni, redzu trūkumus, bet redzu, ka varu ar to tikt galā. Man bišķiņ neērti, ka tik briesmīgā laikā es jūtos labi, man gads bija izrāviens, darbs ar sevi, atzīšana. Laba enerģija apkārt.»