Viena situācija — divas pieredzes

Viedokļi

Ir iesācies jauns gads — jau 2021. Lai gan vienkāršā tauta rausta plecus neziņā par to, kas mūs sagaida tuvākā nākotnē, pilnīgi skaidrs ir tas, ka ārkārtas situācija valstī ir pagarināta līdz 7. februārim un ieviesta arī komandantstunda jeb «brīvdienu mājsēde», no kuras daļa jau nosēdēta, notupēta, nogulēta vai citādāk pavadīta. It kā jau traki lielai skādei tai nevajadzētu būt, jo diez vai daudzi laika posmā no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā skraida pa rajonu un dibina kontaktus, bet gan jau kāds tomēr par ierobežojumu griež zobus, plēš no galvas matus un neizpratnē spļauj žulti. Nav jau noslēpums, ka cilvēkiem nekad nav labi, bet, kad ir, tad arī nav labi. Bet šoreiz ne par to.
Pagājušā gada nogali personīgi man bija iespēja pavadīt valstī, kuru «Covid-19» pandēmijas sakarā min kā uzskatāmu pierādījumu tam, ka vīrusa ierobežošanai ar sejas masku nēsāšanu nav īsti nekāda sakara, jo tur kā obligāta prasība tā nav ieviesta. Un patiesi — trīs stundu garumā, staigājot pa lielu iepirkšanās centru Tēbijā (Täby), sejas maskas īsi pirms Jaunā gada svētkiem saskatīju vien dažiem, kaut tur cilvēki tāpat kā Latvijā tajā laikā ir stipri rosīgāki nekā parasti. Uzskatāmi redzēju savām acīm, ka patiešām tas, ko raksta, ir patiesība. Jā, ēstuvēs galdu lietojums ir sakārtots, lai būtu ievērota divu metru distance, un arī roku dezinfekcija tiek aktualizēta, bet tas arī viss. Ja nerunājam par katras valsts valdības īstenotajiem pasākumiem «Covid-19» izplatības ierobežošanā, kas Latvijā un Zviedrijā atšķiras kā diena pret nakti, ir kaut kas, ko nevar izmērīt ne ar kādiem atskaites punktiem. Es runāju par atmosfēru un mieru, kas vienā valstī ir saspīlēta un baiļu caurausta, bet otrā patiešām — pilnīgs miers. Miers, kas ļoti pārsteidza. Iesākumā neko citu kā uzkrītošu situācijas izvērtēšanu no manis nevarēja sagaidīt. Skatījos un skatījos, jo bija jau, ar ko salīdzināt. Jāatzīstas, ka uz divām nedēļām pilnīgi ignorēju interneta vidē notiekošo un nezināju nedz to, kāda situācija ir Latvijā, nedz to, kas notiek Zviedrijā, bet par vienu esmu pārliecināta pilnīgi noteikti, proti, biju aizmirsusi, ka ir pandēmija. Un par to teorētiski atcerējos vien tad, kad kāds satikts tautietis pajautāja, kas par trakumu Latvijā, visbiežāk piesaucot lieliskās superkomandas — fantastiskā trijnieka vai dueta — vārdus. Kas tik netika dzirdēts! Lai nu kā — man patiešām bija, ko salīdzināt, un, ja godīgi, es nesaprotu, kamdēļ mūsu valstī tik saspīlēts gaiss un cilvēki tiek biedēti un strostēti, ja statistika runā pati par sevi. Lai miers visiem sirdīs un prātos jaunajā 2021. gadā, lai kādas bultas arī apkārt šauj!