«Mani stārķis izmeta neīstajā zemē»

Personības

Katram no savas dzimtenes aizbraukušajam latvietim ir savs stāsts par to, kāpēc devies prom. Noteikti lielākā daļa arī zina — atgriezīsies Latvijā vai tomēr ne. Savu pieredzi par aizbraukšanu uz Zviedriju pirms 11 gadiem laikrakstam «Talsu Vēstis» atklāj laidzeniece Kitija Kovaļonoka, kura atgriezties dzimtajā pusē negrasās un par savām mājām sauc Stokholmu. Viņa tagad nebaidās sacīt, ka piedzimusi neīstajā vietā, jo viņas sirds pilnībā pieder Zviedrijai, taču iesākumā tā vis nebijis.
Kitija, kurai pirmie gadi prom no dzimtās puses bijuši pasmagi un skumju pilni, jo Stokholma likusies neaptverama un sveša, tagad smejoties atzīst, ka stārķis, metot viņu kāpostos, sajaucis laukus, jo Latvijas vietā vajadzējis Zviedriju. Un patiesi, šī zeme nav nemaz tik sveša, jo izrādās, ka Kitijas rados arī ir zviedru asinis, tādēļ ne velti daudzi, ar kuriem Zviedrijā pavadītajos gados nācies kontaktēties, neslēpj pārsteigumu, ka viņa ir latviete, jo pēc vaiga vairāk atgādinot vietējo.
Iesākumā — kā pa miglu
Pabeidzot Laidzes pamatskolu, Kitija devusies Saldus virzienā mācīties par šuvēju, taču tur sapratusi, ka zīmēšana un modelēšana, kas tik ļoti patikusi, netiek realizēta, jo skolā vairāk apmācīti ceha šūšanas darbinieki. Lai gan skolu nepabeigusi, šis laiks tomēr nebijis zemē nomests. Pamatskolā apguvusi krievu un vācu valodu, tāpēc pēc noteikumiem Saldū bija jāturpina vācu valodas apguve, bet Kitijai tas īsti nebijis pa prātam, jo angļu valoda vilktin vilkusi daudz vairāk. Kurzemnieces spītības vadīta, viņa tomēr panākusi savu un varējusi apgūt kāroto, kas noderējis vēlāk. Tad atgriezusies Talsos un sākusi mācīties tūrisma jomā, taču kurss pēkšņi likvidēts, tāpēc Kitija aizgājusi uz matemātikas novirziena vidusskolas klasi, bet, kā sarunā smejas pati, šajā priekšmetā eksakto priekšmetu divnieku karalienei arī nebijis, ko darīt. To, par ko sapņojusi, proti, par interjera dizaina studijām, nebija iespējams īstenot finanšu ierobežotības dēļ, tādēļ jauniete domājusi, ko lai dara tālāk, lai nav jāsēž dīkā, tāpēc aizgājusi mācīties turpat piemājas Laidzes profesionālajā vidusskolā.
Lai arī jaunietei tolaik bijusi pārliecība, ka nekad no Latvijas prom aizbraukt nevarētu, šiem vārdiem nācies pārkāpt, kad nolēmusi doties uz Angliju peļņā. Svešajā zemē piedzīvojusi draugu nodevību, kad varējusi teikt, ka ar tādiem draugiem ienaidnieki atpūšas, un tas Kitijai licis ieslīgt depresijā.
«Skatoties ar šodienas acīm, es saprotu, ka tā man bija dzīves pieredze, kas salauza… Pēc tam atkal nonācu punktā, kad domāju, ko man darīt tālāk. Bija tā lielā lūzera sajūta, jo atkal biju palikusi vecāku apgādībā,» pieredzē dalās Kitija.
Liktenīgais zvans, kas aizvedis uz Stokholmu
Kādā dienā Kitija ar draudzeni Laidzē devusies uz tā saukto Ančēnu kalnu slēpot, kad bijis iekšējs pamudinājums paņemt līdzi mobilo telefonu. Kad sākusi slēpot, saņēmusi liktenīgo zvanu ar tekstu: «Kitija, tu mums esi vajadzīga Stokholmā!» Viņa atceras: «Kad paziņa to sacīja, man gribējās prasīt, vai viņa ir pie pilna prāta, jo man taču ir depresija. (Smejas.) Kāda Stokholma? Bet man deva divas stundas pārdomām. No uztraukuma trīcēja rokas un kājas, bet sapratu, ka neko jau zaudēt nevaru. Vienīgi veselo saprātu, kurš arī jau bija paspējis aiziet pāris māju tālāk… (Smejas.) Sapratu, ka esmu gatava doties ceļā. Tā bija sestdiena, un jau trešdien biju uz kuģa. Man tolaik no vārda «kuģis» visas iekšas griezās, jo prāmja «Estonia» bojāeja no bērnības bija stipri iesēdusies apziņā, ka biju nolēmusi nekad tādus pakalpojumus neizmantot. Kad Rīgā dzīvoju Rūpniecības ielā, kas atrodas blakus prāmju atiešanas vietai, es vienmēr teicu, ka nekad mūžā nekāpšu uz kuģa, bet mēs jau zinām, kā ir ar to «nekad». (Smejas.) Biju pārbijusies līdz baltkvēlei, bet darīju, kas jādara, un mani Zviedrijā sagaidīja un tika nokārtotas visas formalitātes,» savā dzīves pagrieziena punktā dalās laidzeniece, kura Zviedriju sauc par savām mājām.
«Tomēr atceros, no kurienes nāku…»
Runājot par Latviju, Kitija teic, ka ar tiem senajiem draugiem, ar kuriem Latvijā bijis lielisks kontakts, nu vairs īsti nav, par ko runāt. Ja kāds teic, ka viņa palikusi iedomīga, Kitija atbild, ka tā vis nav, jo viņai ir citi dzīves mērķi, cits redzējums un ceļš, viņa mērķtiecīgi vēlas iet uz priekšu, bet skatīties atpakaļ vai stāvēt uz vietas negrib. Aizbraucot uz Laidzi, ciemats vairāk atgādina guļamrajonu, jo ikdienā Zviedrijā ir pierasts pie lielas kustības un rosības. Dzimtajā pusē griboties saukt: «Cilvēki, kur jūs visi esat?» Kitija nenoliedz, ka tomēr dziļi viņas sirdī lauki zaļo, jo no savām saknēm neaizbēgt, tādēļ tad, kad aizbrauc pie mammas uz Latviju, izmanto iespēju doties uz draudzenes mājām baudīt lauku idilli nedēļas garumā pilnīgākajā tās izpausmē — ar pļavām un, kā viņa smej, pat ar govīm turpat blakus. «Ja jārunā pavisam atklāti, tad atzīšos, ka lielpilsēta ar savu kustību tomēr nospiež. Es tomēr atceros, no kurienes nāku. No laukiem,» atzīst jaunā sieviete.
Kad «mazā Laidze» nonāk Zviedrijas «dižpilsētā»
Kad Kitija aizbraukusi uz Zviedriju, viņa angļu valodu lieliski sapratusi, taču runāt bijis grūti, jo tā ilgi netika lietota. Mēles ielocīšana svešvalodā notikusi dabīgā ceļā, jo zviedru klienti ļoti labprāt runā angļu valodā un ir saprotoši. Viņa atzīst, ka vajadzība pēc zviedru valodas īsti nemaz neesot arī šobrīd, taču ir klienti, kuri angliski tomēr nerunā, tādēļ valodas pamati praktiskas nepieciešamības dēļ ir apgūti. Arī veikalā sarunāties griboties zviedriski. «Tagad, kad uzjundītas atmiņas, es atceros, cik ļoti raudāju, kad ierados Zviedrijā. «Mazā Laidze» atbraukusi uz «dižpilsētu». Kā var neraudāt? (Smejas.) Metro, autobusi, vilcieni, pilsētas infrastruktūra. Kā es raudāju! Tagad man tas liekas smieklīgi, bet toreiz bija diezgan traki. Nu te viss liekas tik pazīstams, saprotams un vienkāršs… Bērnībā brauciens uz Talsiem bija kā liels notikums. (Smejas.) Bet tad pēkšņi fakta priekšā nolikta cita pasaule. Pēc tam, protams, es aklimatizējos. Bet man visu laiku bija nenormālās ilgas pēc mājām. Biju arī apņēmusies pēc pusgada doties atpakaļ. Nedēļas nogalēs bija skype sazvanes ar draugiem Laidzē, ko vienmēr gaidīju. Kad draugi Laidzē nedēļas nogalēs tusējās, man bija tikai darbs un mājas. Un tā man Zviedrijā pagāja arī pirmie divi gadi. Es nekur negāju un bez darba un mājām neko nezināju. Ik pēc trim mēnešiem braucu uz Latviju. Bet tad te Zviedrijā parādījās draugi un sadraudzība. Dzima jaunas pazīšanās un draugi, kad ilgas pēc mājām arī pierima, » pieredzē dalās Kitija Kovaļonoka.
Šobrīd pašai savs uzņēmums
Laidzeniece atklāj, ka, ierodoties Zviedrijā, uzreiz sākusi strādāt mājokļu uzkopšanas sfērā, kas ļoti iepaticies, bet tagad viņai pašai ir savs uzņēmums, kas ne tikai sniedz uzkopšanas pakalpojumus, bet arī sevi realizē mājokļu iekārtošanas jomā, par ko Kitija ir lielā sajūsmā, jo tas ir tik ļoti tuvu tam, par ko vienmēr sapņojusi. Uz to ir iets garš un grūts ceļš. Viņa neslēpj, ka gan privātā dzīvē, gan uzņēmējdarbības jomā Zviedrijā gājusi cauri lielām grūtībām, kādēļ arī pieņēmusi lēmumu nepelnīt naudu un neatdot savu talantu citiem, bet sākt darboties pašai, neļaujot sevi apcelt, kas varbūt licis iemantot kādus nelabvēļus.
Latvijas kompānija, kurā sākusi strādāt, atbraucot uz Zviedriju, devusi «starta paku» iemaņu ziņā un dzīvošanas pamatu, par ko Kitija ir ļoti pateicīga. Viņa neslēpj, ka iemīļotajam darbam ir arī sava «garoziņa», jo bez veselības problēmām, darbojoties ar ķīmiskajiem līdzekļiem un telpu iekārtošanu, neiztikt. Uz pāris mēnešiem arī atgriezusies Latvijā, taču telefona zvans ar saucienu palīgā atkal vedis Stokholmas virzienā.
Gadījums ar skropstu iemācīja izcilu servisu
Pieņemt lēmumu uzsākt kaut ko savu iedrošinājuši arī klienti, kas bieži kļuvuši par labiem draugiem. Kitija bilst, ka šogad Valentīndienā paliks tieši četri gadi, kad viņai ir pašai savs uzņēmums — mazs, bet tomēr savs. Viņa no sirds ir pateicīga tiem, kas palīdzējuši apgūt tā saucamo cleaning service (uzkopšanas pakalpojumus), kad sastapusies ar šķietami necilvēcīgi prasīgiem klientiem. Par skropstu izlietnē dabūjusi pat sūdzību, par ko atcerēšoties vienmēr. Ja nebūtu bijušas tik augstas prasības no klientu puses, kas brīžam dzinušas izmisumā, Kitijas uzņēmums tagad nevarētu piedāvāt tāda līmeņa uzkopšanas pakalpojumus, jo viņa neslēpj, ka paviršības nav pieļaujamas, tādēļ grūti atrast labus darbiniekus.
«Es par to skropstu biju tik apvainojusies, jo biju darbā ielikusi visu sirdi un dvēseli, bet tagad par to varu pateikt paldies, jo tas atgadījums mani iemācīja, kādam ir jābūt izcilam servisam. Viņi no manis neatteicās, jo viņiem patika mans stils. Es jau ne tikai tīrīju, bet arī kārtoju, un viņiem patika mana gaume,» Kitija atminas savus pirmos soļus uzkopšanas sfērā.
Nestrādā ar parastiem klientiem
Pastāstot par sava uzņēmuma klientiem, Kitija teic, ka viņai ļoti paveicies, jo daudzi no tiem ir cilvēki, kas saistīti ar modi un dizainu. Viņai ir arī gods sadarboties ar dziedātājās Madonnas bijušo personīgo asistenti Joannu, kas no darba pie pasaulslavenās dīvas aizgājusi ar lielu skandālu. Tāpat klientu vidū ir Zviedru Karaliskās drāmas galvenais aktieris un citi. «Es ne tikai tīru, bet arī iekārtoju mājokļus, kas ir mana «odziņa» un pievienotā vērtība. Sagatavoju dzīvokli vai māju arī fotografēšanai pirms pārdošanas. Un man tas tik ļoti patīk! Ir klienti, kas izmanto manus pakalpojumus dizaina lietās. Joanna savu dzīvokli ik pa laikam izīrē mūziķiem, viņa sadarbojas ar mani, un zinu, ka mans ieguldījums ceļ viņas prestižu. Tāpat zviedru mūziķis Mike, kad viņa apartamentos ierodas viesi vai, kā pirms divām nedēļām televīzija, pasauc mani palīgā, un es jūtos kā uz viļņa… Jā, kovids tagad ir iegriezis, jo ir klienti, kas aizgājuši, bet vieta jau tukša nestāv,» optimismu neslēpj Kitija.
«Nejūtu, ka būtu iebraucēja»
Laidzeniece, kas nu jau 11 gadus dzīvo Zviedrijā, neslēpj, ka pašreizējā dzīvesvietā Haselbijā (Hasselby), jūtas kā Laidzē, jo viss ir tik zināms un pat pārdevējas uz ielas sveicinot. «Ja ir jāsalīdzina ar Latviju, tad cilvēki Zviedrijā uz ielas smaida un novēl arī labu dienu svešiniekiem. Latvijā tādus uzskata par dīvainiem,» smej Kitija. Kaut arī lielākoties sasveicināšanās un jautājums, vai viss ir kārtībā, patiešām ir tikai formāls, viņa teic, ka pāris zviedru draugus gan esot izmācījusi latvietim nejautāt, vai viss ir kārtībā, ja tas viņus nemaz neinteresē, jo jautājums tiek uztverts nopietni. «Un es nupat kā sapratu būtisku atšķirību: Latvijā tu ej uz darbu un ņem savas privātās problēmas līdzi, bet Zviedrijā uzliek feiko smaidu, un te neviens neatļausies savu slikto garastāvokli parādīt klientiem,» vērojumā dalās Kitija, kas neizjūt, ka būtu iebraucēja. «Aiz maniem mīkstajiem vaigiem slēpjas īsti zviedra vaibsti. (Smejas.) Burtiski pirms pāris dienām jutos ļoti aizkustināta, kad klients Kenta ar sievu Stīnu, uzaicinot mani uz vakariņām, bija uzlicis «Prāta vētras» dziesmu. Sēdēju, klausījos melodiju un sākumā nesapratu, ka tā ir latviešu, bet zināju, ka ir pazīstama. Viņš bija īpaši painteresējies par Latviju, parādot cieņu man. Kenta zina, kas ir Artūrs Irbe un arī par citiem sportistiem. Tā ir tā cieņas un pieņemšanas sajūta. Esmu viņam stāstījusi, ka esam maza tauta, bet mums ir daudz talantīgu cilvēku… Es jau smejos, ka Latvijas tūrisma aģentūrām būs jāpieprasa kāda kompensācija, jo klienti, iepazīstoties ar mani, grib aizbraukt un arī aizbrauc uz Latviju… Jā, tāds ir mans stāsts. Katram tas ir citādāks. Man patiešām ir paveicies, bet katram savs dzīves ceļš, un svarīgi ir tas, kā tu sevi pasniedz,» iespaidos dalās Kitija. Tāpat viņa sarunā īpaši uzsver, ka tiek runāts par to, ka Zviedrijā medicīna ir vājā līmenī un viss tiek ārstēts ar pretsāpju zālēm, taču tas esot mīts. Kitija pastāsta, ka šajā valstī ir iespējas pat veikt bezmaksas operācijas, kas Latvijā prasa lielas personīgās finanses, un par veselības aprūpi var sacīt tikai to labāko. Pirms dažiem gadiem bijis ļoti smags dzīves posms, jo Latvijā, kad bijusi uz ginekoloģiskajām pārbaudēm, nebija pamanītas nepilnības, kuru dēļ Zviedrijā radušās problēmas. Kitija pazaudējusi gaidāmos mazuļus — dvīnīšus, kas izvērties lielā murgā. Arī šajā sfērā viņa novērtē atšķirību Latvijas un Zviedrijas veselības aprūpes jomā, uzverot, ka Zviedrijā ir lielāks atbalsts un augstāks profesionālais līmenis. Lai gan tagad par lielo zaudējumu var runāt atklātāk, Kitija neslēpj sašutumu par atsevišķu mūsu puses mediķu profesionālo nevērību un formālo attieksmi, kas pacientu dzīvē var atnest lielu traģēdiju. «Dzīvoju tālāk, bet viss varēja būt citādāk, un arī mans stāsts varēja būt citādāks,» sarunu noslēdz Kitija, kura augstu vērtē profesionalitāti un precizitāti savā jomā un to sagaida arī no citu profesiju pārstāvjiem.