Talsu meitene no Laidzes Dubaijā

Personības

Pirms apmēram mēneša, kad Latvijas televīzijā rādīja Mārtiņa Sirmā ekspedīciju uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE), ar pusausi klausoties, uztvēru kādu pazīstamu balsi. Ak, jā, šo meiteni, kura tik enerģiska un vienmēr sirsnīgi smaidīga, taču pazīstu! Inga Ulmane savulaik mācījās Talsu Valsts ģimnāzijā un izmantoja iespējas iesaistīties dažādos pasākumos. Sadarbojāmies skolas debašu klubā, tādēļ meklēju Ingas kontaktus, lai pajautātu, kā meitene no laukiem (vislabākajā nozīmē) nokļuvusi Dubaijā, kā provinces jauniete kļuvusi par nozīmīgu Latvijas starptautisko ekonomisko sakaru regulētāju.
Saruna tiešsaistē nebija iespējama viņas intensīvās darba dienas dēļ, turklāt nelielus sarežģījumus komunikācijai radīja tas, ka Dubaijā rīts pienāk divas stundas agrāk nekā pie mums. Tomēr izlīdzējāmies ar balss pasta saziņu.
— Kādi ir tavi darba pienākumi?
— Es šeit strādāju par LIAA (Latvijas Investīciju un Attīstības aģentūra) pārstāvniecības vadītāju Apvienotajos Arābu Emirātos, nosedzot arī pārējās Persijas līča valstis. Mans darbs ir pārstāvēt Latvijas uzņēmumu intereses un mūsu valsti ekonomiskajos jautājumos kopumā Tuvajos Austrumos. Praktiski tas nozīmē, ka informēju uzņēmējus par šejienes kultūru, par eksporta uzsākšanu uz šiem tirgiem, par tirgus specifiku, pieprasījumu šeit. Arī praktiski veicu tirgus izpēti, meklēju partnerus, risinu problēmas, palīdzu pielāgot produktus, risinājumus, veicinu investīciju piesaisti Latvijai no šī reģiona, reklamēju investīciju vidi Latvijā, mūsu inovatīvos produktus un risinājumus. Ikdienā tas aptver arī politisko situāciju risināšanu starp abām valstīm jautājumos, kas saistīti ar tirdzniecību — importu, eksportu, dažādu sertifikātu apzināšanu, importa un eksporta prasību skaidrošanu.
— No nākamā gada 1. oktobra līdz 2022. gada 31. martam AAE notiks pasaules sasniegumu izstāde EXPO, kāda tava loma šajā pasākumā?
— Kopš brīža, kad Latvijas Ekonomikas ministrija deleģēja LIAA, esmu atbildīga par komunicēšanu ar izstādes komandu šeit un Latvijā, kopā ar kolēģiem veidojam biznesa un kultūras programmas izstrādi, koordinējam Latvijas paviljona realizāciju. Dubaijā esmu jau kopš 2015. gada vidus. Sākotnēji atbraucu uz pusgadu. Tad vēl te nebija Latvijas vēstnieka, nebija Emirātu vēstniecības Latvijā un Baltijā. Mūsu mērķis bija saprast, vai latviešu uzņēmējiem ir potenciāls šajos tirgos. Pusgada laikā sapratām, ka ir vērts, sākām slēgt pirmos sadarbības līgumus, nodibinājām kontaktus mūsu ražotājiem. Šeit parādījās mūsu produkti, panācām tiešos lidojumus starp Latviju un AAE, nu abās valstīs ir vēstniecības. Esmu šeit jau piecus gadus, un plānoju vēl kādu laiku šeit būt.
— Kā nokļuvi atbildīgajā amatā?
— Iepriekš valsts sektorā es biju strādājusi Finanšu ministrijā, pavisam īsu brīdi — trīs mēnešus, tad mani «nomedīja» viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumu vadības konsultāciju uzņēmumiem. Bakalaura studiju laikā rakstīju ministra runas, strādāju ar starptautisko valūtas fondu. Pēc Talsu ģimnāzijas mācījos Banku augstskolā finansistos, pēc tam ieguvu MBI (profesionālā maģistra — aut.) grādu. Vēlāk bijušas dažādas profesionālas ievirzes mācības. Doktorantūru vēl neplānoju (smejas). Ārpusskolas aktivitātes man noteikti devušas ļoti daudz — gan darbā, gan dzīvē kopumā. Svarīga bija dalība debašu klubā. Bija svarīga praktizēšana — apskatīt jautājumus no abām pusēm, un spēt pamatot pozīciju un opozīciju vienlaicīgi ir ārkārtīgi unikāla spēja un prasme. Agrāk strādāju ar Rietumu tirgiem, bet, esot ļoti kardināli atšķirīgā kultūrā, kā Tuvie Austrumi, ir svarīgi ne kritizēt, tiesāt, bet pieņemt citu viedokli, citu kultūru, citas identitātes, citus principus un ar viņiem sadarboties. Latvijas uzņēmumos esam pieraduši sastrādāties ar Ziemeļu kultūru, iespējams, pārņēmuši to, argumentējam ar cipariem, balstāmies uz faktiem, tas absolūti nav slikti, bet, pierodot pie tādas ikdienas, grūti sastrādāties ar citiem. Emirātos, Austrumos jāprot pielietot emocionālo inteliģenci, kas balstīta ne uz tik ļoti pamatotiem viedokļiem un argumentiem. Ja tu uztver visu personīgi un ietiepies uz savu domāšanas principu, grūti tikt uz priekšu. Debašu klubs man palīdz Latvijas uzņēmumu produktu un risinājumu pārdošanā. Mans uzdevums šeit ir pārdot Latvijas produktu, pārdot Latviju kā tūrisma galamērķi, pārdot idejas, emociju, sajūtu. Tev jāmāk izprast otra cilvēka mērķi, vīzijas, vajadzības un intereses, jāsaprot, kas viņam vajadzīgs, kā viņam vari palīdzēt sasniegt mērķus.
— Kāda ir sadzīve, kultūras tradīcijas?
— Man noveicies, ka Dubaija ir ļoti internacionāla. No visām Līča valstīm (Emirātos ietilpst septiņas valstis, bet tā ir viena no sešām Persijas līča sadarbības padomes valstīm) attieksme ir visbrīvākā. Protams, visas paražas tiek ievērotas, piemēram, pirkt alkoholu var tikai ar licenci. Reizi gadā ir ramadāns, mošejas piecas reizes dienā aicina uz lūgšanām. Emirātos pēc iedzīvotāju sadalījuma 85% ir iebraucēji, bet pilsoņi ap 15%, vide ir ļoti starptautiska, kā paši emirātieši saka, šī ir tā unikālā pieredze, ka šeit dzīvo visas pasaules 200 nācijas sadarbībā un saticībā. Spēj sadzīvot reliģijas, ir iespēja aiziet uz hinduistu templi, ir kristīgā baznīca, ir mošejas. Visas nacionalitātes kas šeit atrodas, sadzīvo mierā. Salīdzinot ar Saūda Arābiju, tur reliģijai ir spēcīgāka ietekme. Ikdienā man nav jāvalkā abaja vai šeila (abaja ir plats mēteļa piegriezuma apģērbs ar mērķi neizcelt valkātāja aprises; šeila ir lakats, kuru valkājot tiek apsegti mati), bet es respektēju kultūru. Lielākoties valkāju svārkus zem ceļa un skatos, lai elkoņi ir nosegti. Tajā pašā laikā te liela loma ir tūrismam, tādēļ viņiem jābūt atvērtiem. Ir pludmales, kur var uzturēties vasaras kleitās un šortos, peldkostīmos. Ir vietas, kur tas ir ok un nav pārkāpums. Kad dodos Saūda Arābijā darba darīšanās, apģērbju abaju un šeilu, nosedzot matus, un ārpus mājas esmu apmetnī. Tas absolūti nav traucējoši un nepatīkami. Ikdienā nesanāk valkāt garas un plandošas kleitas, un, uzvelkot šo tērpu, sajutu, kā iztaisnojas mugura, kad ir garš plandošs apģērbs, sajutu viņu attieksmi, ka es respektēju kultūru.
— Islāma zemēs taču sieviešu loma pakārtota vīriešiem. Vai iespējams veiksmīgi strādāt šādā vidē?
— Noteikti, ļoti pozitīvs piemērs: Emirāti izceļas globālā līmenī ar augstu sieviešu procentuālo sastāvu ministru līmenī, ceturtā daļa ir sievietes, un no pēdējā ministru «iesaukuma» 50% bija sievietes, arī EXPO 2020 ministre ir sieviete. Viņas ir pārsvarā jaunas, bet gudras un pieredzējušas, jaunākais ministrs valstī ir bijis 22 gadus vecs, un tā ir sieviete. Arī Arābu Emirātu vēstniece Latvijā un vienīgā Baltijā ir sieviete. Viņas visas mācījušās ļoti labās augstskolās un viņu izglītība un darba pieredze ir ļoti augstu vērtējama, pagodinoši skatīties, kā sieviešu iesaiste lēmumu pieņemšanā tiek veicināta. Tas stereotips par sieviešu iespējām ikdienā nav vairs dzīvs. Savā ikdienā, esot sievietei, ir sanācis mazliet vieglāk tikt caur kādām «durvīm», piemēram, finanšu industrija, tehnoloģiju uzņēmumi, kur vairāk vīriešu, ja tev zināšanas un tu spēj argumentēt atbilstoši situācijai, tevi vairāk pat ņem vērā nekā vīriešus.
— Kādus Latvijas produktus vēlas Emirātos?
— Prioritāte gadu gaitā izkristalizējusies, tas ir sektors — informāciju tehnoloģijas. Šonedēļ mums notiek pirmā klātesošā izstāde pēc COVID sākšanās. Reģionā lielākā, kur jau sesto gadu ir Latvijas nacionālais stends. Atbraukuši Latvijas uzņēmēji, prezentējam IT sektoru. Šis ir ļoti aktuāls un eksportējošs sektors gan tehnoloģiju, gan risinājumu jomā. Pārtika aktuāla, Latvijā tas ir viens no spēcīgākajiem sektoriem arī vēsturiski. Vislabāk tirgojas ekoloģiskā pārtika, īpaši, piena pārstrādes produkti, bērnu pārtika. Noteikti arī kokrūpniecība interesē, tāpat augsnes uzlabotāji. Ņemot vērā, ka te ir tuksnesis, viņiem patīk apzaļumot. Šeit notiek aktīva dārzeņu un ogu audzēšana, augsnes uzlabotājiem ar risinājumiem mēs varam palīdzēt. Tāpat arī aktuāla ir farmācija, medicīnas iekārtas, inovatīvi un unikāli viedie materiāli.
— Kādi COVID ierobežojumi?
— Mums tāda amizanta situācija — kad Latvijā bija brīva attieksme un uzvedība, mums bija pretēja situācija. Kad bija viss apturēts, no mājas varēja iziet ar speciālu atļauju, tā bija iedota uz konkrētu pulksteņa laiku — aptuveni pusstundu, lai aizietu līdz pārtikas veikalam vai aptiekai. Nevarēja jebkurā brīdi iziet no mājas, bija jābūt iemeslam, nevarēja paskriet, pastaigāt, pat suņus nevarēja izvest. Bija ļoti strikts konkrēts periods, viņi ieviesa to ļoti ātri, domāju, tas bija viens no veiksmes stāstiem, kādēļ situācija tagad ir stabila. Dienā vidēji ap 1200 gadījumiem (Emirātos dzīvo apmēram piecarpus vairāk cilvēku kā Latvijā). Tāds cipars turas pēdējos trīs—četrus mēnešus. Protams, maskas ir obligātas, visur ir roku dezinfekcija, distance. Vide ir atvērta, lidmašīnas lido, pasākumi notiek. Šobrīd ir otrāda situācija nekā Latvijā. Bērni iet uz skolu, arvien vairāk darbinieku atgriežas ofisos, un ikdiena lēnām tuvojas pirmspandēmijas laika ieražām.
— Vai bija manāma Ziemassvētku tuvošanās?
— Par laika apstākļiem — protams, kā es smejos, šeit ir vai nu karsts, vai ļoti karsts. Latvijai ir noveicies būt mērenajā joslā, kur ir četras sezonas, varam izbaudīt. Tas ir tas, kā man ļoti pietrūkst. Kad ir mūžīgā vasara, laika izjūta pazūd. Vieglāk pateikt: «Pirms divām ziemām» vai «Aizpagājušajā rudenī». Man par laimi darba ir daudz, man vieglāk orientēties pēc darba lielākiem vai mazākiem notikumiem. Par Ziemassvētkiem, ņemot vērā, ka ir visas nacionalitātes un īpaši daudz — rietumu cilvēki, kā amerikāņi, angļi, franči, vācieši, šeit tiek svinēti Ziemassvētki — redzamas izgreznotas egles un rotājumi. Daudz indiešu un pakistāņu svin novembrī Divali svētkus — gaismas un tumsas mijiedarbību. Ņemot vērā, ka ir daudz ķīniešu, tiek svinēts Ķīnas Jaunais gads ar dažādām tradīcijām. Šeit ir vairāk kultūru svētku kā citur pasaulē. Kad ir ramadāns, musulmaņu svētais mēnesis, kad viņi gavē no saules lēkta līdz rietam, tas tiek ļoti respektēts un ievērots. Publiski restorānos nevar atrasties šajā laikā, rietumniekiem, kuri dodas ēst, ir aizklātas vai norobežotas telpas. Daudz tiek iets ciemos uz svinīgām vakariņām jeb gavēņa pārtraukšanu — Iftāru.
— Kādus stereotipus tev nācies lauzt?
— Protams, man bija tādi ļoti vispārpieņemti stereotipi gan par sievietēm un viņu lomu, gan par situāciju kopumā. Līča valstis joprojām ir ļoti dažādas. Baltijas valstis diezgan viegli var vispārināti raksturot līdzīgi. Kopumā esmu lauzusi uzskatu par Austrumiem. Tas nav saistīts tikai ar ģeogrāfisko lokāciju, bet, esot arvien dažādākās kultūras vidēs, skatījums paplašinās arvien vairāk, mainās uzskati par reliģijām, paražām.
— Vai ir bijis kāds interesants piedzīvojums?
— Esmu diezgan izteikts dabas cilvēks, man ne visai patīk mākslīgas lietas. Viena no mīļākajām vietām, kur atpūsties,— dabā. Atbraucot uz šejieni, sajūta bija nospiedoša, ir ļoti daudz augstceltņu, arī pati dzīvoju debesskrāpī. Tepat ir jūra, bet viss aprīkots ar dažādiem pakalpojumiem, restorāniem, kā kūrorts nevis mežonīgā jūra. Man pietrūka mežonīgās dabas. Bet, ar laiku iedzīvojoties, atklāju kalnus, ielejas, kur pēc lielajām lietusgāzēm (pēc statistikas Emirātos lietainas ir piecas dienas gadā) izveidojas upes, ir oāzes, ir dateļu audzētavas, ir kamieļi. Reiz pamodos teltī no rīta, kad kamielis grauza arbūza mizu, ko uz nakti bijām atstājuši pie ugunskura vietas. Šeit ir izteikta beduīnu kultūra un vēsture, tas man iedod skatījumu uz sevi. Es ļoti sašaurināti skatījos uz šo zemi. Man draugi teica: «Inga, kur tu brauc, mēs uz turieni nebrauksim, jo tur nav meža!» Tur tas viss ir, atliek tikai meklēt un būt atvērtam uz visu. Brīvo laiku pavadu, pārsvarā nedēļas nogalēs dodoties uz kalniem pārgājienos, vai ar draugiem spēlējam pludmales volejbolu, bet brīvā laika ir maz.
— Kāds ir tavs darba grafiks?
— Darba diena šeit ir no svētdienas līdz ceturtdienai, jo piektdienas ir reliģijā noteiktas par brīvdienām. Privātais sektors strādā arī sestdienās. Cilvēki ir ļoti darbīgi, 24/7 režīmā strādā. Gadās, ka uzaicina uz tikšanos ap deviņiem vakarā. Sākumā tas bija izaicinājums: valsts iestādes sāk darbu ap sešiem no rīta, bet beidz ap diviem, trim pēcpusdienā, privātais sāk vēlāk un beidz vēlāk — ap deviņiem, desmitiem. Pirmie seši mēneši man aizgāja nenormētā laikā. Sāku septiņos no rīta, beidzu tikšanos ap 11 vakarā. Tā ir tāda diezgan ierasta situācija šeit, paspēju izdegt, pēc tam sāku laiku normēt. Svētdienās arābiem ir tāds uzrāviens, tad nevar izvairīties no strādāšanas (smejas). Esmu ievērojusi, ka mums, latviešiem, piektdienas ir ļoti darbīgas, mums patīk atstāt lietas uz pēdējo brīdi. Līdz ar to man sanāk strādāt gan svētdienās, gan piektdienās. Sanāk strādāt arī stundu atšķirībās — no astoņiem līdz vakarā astoņiem, kad Latvijā ir tikai seši. Dažkārt sanāk arī sestdienās — ja ir kādi aktuāli pieprasījumi, tad jāreaģē. Te nav privātā dzīve nodalīta. Arābi teikuši, ka latvieši nemāk tikt galā ar stresu. Ir bildes, kurās arābi sēž ēnā, ēd dateles. Citi domā, ka viņi atpūšas, bet viņi ir darba kārtībā, telefona sarunas ir par tēmu, tajās diskutē par iespējām. Latviešiem un ziemeļeiropiešiem ierasts kopumā konkrēti atdalīt darbu no privātās dzīves laika plānošanas, ir daudz vieglāk menedžēt stresa līmeni, ja sestdienā un svētdienā esi pie ģimenes, atpūties un relaksējies, savukārt šeit jābūt teorētiski pieejamam visas nedēļas dienas, tas ir liels izaicinājums. Bet kaut kādā ziņā tas dod iespēju iemācīties atslēgties no darba jautājumiem jebkurā brīdī, kad tas iespējams.
— Vai pietrūkst māju?
— Šī bija pirmā reize, kad svinēju Ziemassvētkus šeit, COVID dēļ gribēju būt atbildīga un nelidoju uz Latviju, bet sajutu mazliet māju sajūtu ar pelēkajiem zirņiem un speķa pīrādziņiem.
Mani vecāki joprojām dzīvo Talsu novadā un šovasar sanāca pavadīt arī vairāk laika dzimtenē. Lielāko paldies gribas pateikt saviem vecākiem un vecmāmiņai — viņi nebaidījās, bet pat iedrošināja mani salīdzinoši agrā vecumā piedalīties dažādos ārpusskolas pasākumos, nepārmeta, ka jau vidusskolas laikos lielāko daļu nedēļas nogaļu pavadīju Rīgā, piedaloties dažādās nevalstisko organizāciju aktivitātēs, un vienmēr atbalstīja mani, lai vai kādus lēmumus es pieņemtu!