Lai ar kādi vēji pūš

Žurnālista viedoklis

Šī gada vēji ir aizpūtuši šī gada dienas, kuras izdzīvojām sekundi pa sekundei, minūti pa minūtei. Palikušas vēl divas dienas 2020. gada kalendārā, un tās priekš ziemas ir siltas, ar mērenu dienvidu vēju.
Tieši pirms gada mūsu lasītājiem vēlēju ar dziesmu un paceltu galvu iet savās dzīves gaitās. Un vēlēju labu ceļavēju. Kur laika vēji mūs nēsājuši, to redzam, atskatoties uz nodzīvoto gadu, kas mums sagādāja pavisam negaidītus apstākļus. Parasti jaunā gada gaidās ieskatos, ko par to saka horoskopu rakstītāji. Lasot tos par 2020. gadu, nekur nemanīju, ka kāds zvaigžņu tulks būtu paredzējis globālu pandēmiju, kultūras un sporta pasākumu apstādināšanu un Tokijas olimpisko spēļu atcelšanu. Olimpisko spēļu dzimtenē senajā Grieķijā spēļu laikā bija aizliegti visi kari un konflikti. Jaunāko laiku vēsturē, kad olimpiskās spēles jau bija lielākais pasaules notikums, Pirmā pasaules kara dēļ olimpiskās spēles nenotika 1916. gadā, bet Otrā pasaules kara dēļ — 1940. un 1944. gadā. Tikai tik traģisks notikums kā Pasaules karš ir atcēlis olimpiskās spēles. Un šogad olimpisko spēļu rīkotāji uzskatīja, ka «Covid-19» vīrusa izplatība pasaulē ir tikpat nopietns iemesls kā Pasaules karš un atcēla olimpiādi Tokijā.
Mums par laimi Latvijā jau trešā cilvēku paaudze aug un dzīvo mierā, nevis kara ap-stākļos. Pasaulē gan daudzviet nav tik mierīgi — ir saasinājušies seni konflikti, un arī notiek lokāli kari. Par tiem, aicinot uz mieru un izlīgumu, runāja Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks tradicionālajā Ziemassvētku uzrunā, ko skata visa kristīgā pasaule. Bet tomēr kaut kas īsti labi arī pie mums Latvijā nav. Tā domāju, redzot savas mammas Regīnas Kleopatras dzīvi. Viņa, kā jauna meitene ir pārdzīvojusi Otro pasaules karu, un viņa teic, ka tajā laikā neesot bijis tik traki kā tagad. Pat kara laikā viņai esot bijusi iespēja apmeklēt kultūras pasākumus, bet tagad tas ir liegts un viņai ir atņemta otrā maize. Piebildīšu, ka viņa ir aktīva dzīves veida cienītāja un grib apmeklēt koncertus, teātra izrādes, izstādes, tikšanās ar radošiem un ievērojamiem cilvēkiem klātienē, nevis skatīties tās televīzijā. Šī gada pirmajā dienā, kad viesojos pie mammas Ventspilī, viņa uzkāpa mākslīgi radītajā kalnā — Lemberga hūtē — un paraudzījās uz pilsētu un jūru no putna lidojuma augstuma. Vēl nesen, pēc viņas 91. gada jubilejas, viņa uzkāpa Kamparkalna tornī, lai paskatītos uz Ziemeļkurzemes plašumiem vēlā rudenī no tās paša augstākā punkta.
Dzīvojam it kā mierā, bet tik un tā mūsu dzīvē ir kaut kas no kara. Šobrīd ir kaut kā piemirsies, ka jau daudzus gadus esam dzīvojuši informatīvā kara jeb hibrīdkara apstākļos. Lai arī mums ir pieejami tik daudzi preses izdevumi, televīzijas kanāli, radio stacijas, internets, tomēr iegūt vajadzīgo informāciju nav viegli. Tas ir tāpat kā iepirkties vienā otrā lielveikalā, kur ir pilns ar visdažādākajiem niekiem, bet atrast vajadzīgo un kvalitatīvo preci ir grūti. Tirgotāji visā pasaulē cīnās par pircēju, politiķi visā pasaule cīnās par cilvēku prātiem, lai varētu iegūt atbalstītājus, noturēties pie varas un realizēt savas intereses. Un tā vien izskatās, ka informatīvajam hibrīdkariņam, kurā vienai informācijai momentā tiek likta pretī otra informācija, kas apstrīd pirmo, un abas puses viena otru apsaukā par viltus ziņu izplatītājiem, šim hibrīdkariņam ir virsū pārklājies vēl viens kariņš bioloģiskajā frontē, un tas ir vēl īpatnāks.
Pirms Ziemassvētkiem Latvijas Televīzijā redzējām interviju ar mūsu eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Viņa par šo «Covid-19» pandēmijas laiku sacīja: «Mums jāmācās kā kara laikā paciest un pielāgoties.» Un tik tiešām, tas arī ir jāņem vērā, jo šobrīd cīnāmies visā pasaulē ar pretinieku no gandrīz vai mikropasaules. Viņš ir tik stiprs, tik ņiprs, tik nemanāms, tik viltīgs un no viņa tā jāuzmanās! Tikai man nedod mieru viens jautājums. No kurienes šis mazais nešpetnelis nāk. Ir informācija, ka tas ir dabīgs un to pārnēsājot sikspārņi Ķīnā un arī citviet. Šī atbilde mani apmierina, un tad es saprotu, ka par daudz mūsu laikabiedri cilvēki ir iejaukušies Mātē Dabā un mēs saņemam pelnītu atmaksu no mazajiem dabas betmeniem. Bet ir arī otrs jautājums, uz kuru vēl neesmu saņēmis izsmeļošu atbildi. Vai šis mazais vīruss, kas ir tik nenokaujams un tik apdraudošs, nav arī cilvēku roku darbs? Ja tā ir, tad lieta ir pavisam, pavisam nopietna. Es ceru, ka atbilde uz šo jautājumu tiem, kam tas interesē, tiks dota.
Lasītājs man var pārmest, ka par daudz esmu aizrāvies ar pārāk pasaulīgām lietām no tā saucamajiem augstākajiem plauktiem. Piekrītu, bet sevis attaisnošanai sacīšu, ka mēs nu dzīvojam tik atvērtā un tā sauktajā globālajā pasaulē, ka mums pāri skrien visi Pasaules vēji no visām debesu pusēm un atstāj ietekmi uz mūsu dzīvi. Un, nolaižoties tuvāk zemei, teikšu, ka virsrakstā esmu licis mūsu mūžīgā optimista, jau aizsaulē dzīvojošā Edgara Liepiņa pirms 30 gadiem dziedātās dziesmas vārdus. Tiem, kam pieejams internets, to «You Tube» kanālā varat atrast.
Bet mans vēlējums lasītājiem 2021. gadā nav nekāds neparasts un oriģināls, tas ir tik daudz šajos Ziemassvētkos skanējis pasaulē. To arī jau vizuāli ir nodevis Jums mans ilggadējais kolēģis un cīņu biedrs kopš 1984. gada — Dainis Kārkluvalks fotogrāfijā kalendārā «Talsu Vēstu» lasītājiem: «Turēsimies savās dzimtajās mājās un ģimenēs. Mājas, ko esam cēluši vai veidojuši, ir mūsu stiprā pils, un ģimene ir mūsu patvērums. Turēsim to svētu!»