Kad Dievs ir ģimenes un dzīves centrā

Personības

Talsu novadā noteikti ir daudz brīnišķīgu ģimeņu, uz kurām skatoties, gribētos vismaz kādu daļiņu no viņu mīlestības un vienotības aiznest tur, kur tās tik ļoti pietrūkst. Viena no tādām ir Dedžu ģimene, kurai šogad būtu bijis jāpārstāv Talsu novada kuplās ģimenes svinīgajā pieņemšanā pie Valsts prezidenta, taču neierastā laika dēļ, kad pulcēšanās ir ierobežota, viņi saņēma Egila Levita sveicienu citādā veidā, par ko īpaši priecājās bērni.
Dedžu ģimenē aug piecas atvasītes vecumā no trīs līdz 18 gadiem, un, kā minēts Talsu pašvaldības mājaslapā, viņi augstā godā tur Dieva vārdu, pie kā nonākuši, izejot cauri dažādām dzīves grūtībām un šķēršļiem. Zinot Andra un Vijas ģimeni personīgi jau apmēram septiņus gadus, varu sacīt, ka neviens no šiem vārdiem nav lieki sacīts. Viņu namā pāri visam sajūtams Dieva miers, kam nekādā ziņā netraucē bērnu balsu čalas un skaļāka ampelēšanās. Vecākiem patiešām ir izdevies nodibināt spēcīgu ģimeni, kur viens par otru rūpējas un kur ik dienas valda siltums un ģimeniskums.
Ģimenē dedzība spraucas ārā pa malu malītēm…
Dedžu ģimene, ko ierastāk uzrunāt vienkārši par Dedzīšiem, ir ļoti muzikāla, un par to liecina ne tikai klavieres un sintezators mājās. Tētis Andris ir brīnišķīgas balss īpašnieks, kurš arī spēlē ģitāru, un vecākais dēls, kurš nosaukts sava tēta vārdā, mūzikai nodevies vēl vairāk un bez tās savu dzīvi nevar iedomāties ne mirkli. Viņš spēlē klavieres, ģitāru, ukuleli un to dara tik aizrautīgi, ka Dedža dedzība spraucas laukā pa malu malītēm. Atminoties arī kādus pasākumus draudzē, prātā uzpeld uz skatuves esošās Andra sievas un piecu bērnu mammas Vijas acis, no kurām, slavējot un pielūdzot Dievu, plūst liela pateicība un mīlestība. Bet Martiņa pirms pāris gadiem bija viena no tiem drosmīgajiem bērniem, kas slavēšanas laikā Dievam arī uzdrīkstējās dejot. Vija atklāj, ka jaunākā meita Sofija, kurai ir četri gadi, ne tikai prot raiti lasīt angļu valodā, bet arī lielais brālis Andris viņai ir iemācījis nospēlēt pa kādam mažoram un minoram uz klavierēm. Kad Sofijai esot skumji, viņa apsēžas pie klavierēm un nospēlē minoru, sakot savā piemīlīgajā balstiņā: «Es i bēdīgs
Dedžu ģimenē Dieva slavēšana dziedot un muzicējot ir tikpat pašsaprotama kā lūgšana un Dieva Vārda jeb Bībeles lasīšana. Lai gan dēlam Raivo vairāk pie sirds ir dažādi saimnieciskie darbi, bet mazais Leonards bauda mazākā ģimenes pastarīša īpašo laiku, arī viņi ir visās ģimenes nodarbēs un zina, ka tās ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nevar nepieminēt ģimenē ļoti mīlēto Andra meitu Andu, kura ir liels paraugs centībā un uzcītībā saviem mazākajiem brāļiem un māsām. Viņa jau no mazām klasēm pārstāvējusi Talsu Kristīgo skolu dažādās mācību olimpiādēs. Nereti Marta, pildot mājasdarbus, izmanto iespēju «Zvans draugam» un sazinās ar lielo māsu. Lai gan dažādie pārbaudījumi bērnu audzināšanā ir īstas ugunskristības, vecāki uzticas Dievam un skatās ticības acīm, cenšoties saskatīt galarezultātu jau kā notikušu faktu vēl pirms tam, kad kaut kas liecinātu par veiksmīgu iznākumu. Tā jau arī ir ticības būtība. «Viss mainās uz labo pusi, tāpat mēs maināmies, un tā ir lieliska iespēja Dievam strādāt pie katra no mums,» teic Vija.
Sirdis deg Dieva lietās
«Mēs gribam visiem pastāstīt, cik Dievs ir varens! Viņš bija tas, kas mūs atrada un nolika uz Sava ceļa. Un tikai jau tāpēc mūsu ģimene tagad ir tāda, kāda tā ir. Mēs pirms tam dzīvojām galīgi nepareizās attiecībās, bet Dievs spēja pieklauvēt pie manas sirds tik spēcīgi, ka sapratu, ka tikai Jēzus var palīdzēt man sakārtot galīgi postā salaisto dzīvi. Divu gadu laikā Dievs savā žēlastībā izrāva no bedres, kurā grimām, un nolika uz visstiprākā pamata — Jēzus. Un tad sāka veidot mūsu ģimeni,» turpina dalīties Vija. Andris pirms sastapšanās ar Jēzu dzīvojis tā, kā jau dzīvo vairums, domādams, ka zina, kas ir labi un kas ne. Viņa dzīvē bija daudz kā tāda, pēc kā dzenas cilvēki: nauda, bizness, slava, vara, bet iekšā nepiepildāms tukšums. Dievs Andri uzrunāja, kad viņš bija viszemākajā dzīves punktā: ugunsnelaimē pilnībā tika izpostīts uzsāktais bizness, otrs sāka šķobīties, politikā arī piedzīvoja tās visneglītākās puses, veselības problēmas un citas. Un kā tas mēdz būt tādās situācijās — neizpalika arī bez alkohola. Kad Andris piedzīvoja Dievu un Viņa žēlastības spēku, vienā dienā tika pārmainīta visa viņa būtība, burtiski tāpat, kā sacīts Bībelē: viss ir tapis jauns. Viņš kļuva par jaunu cilvēku un bija brīvs no visām atkarībām.
«Mēs ticam, ka mūsu dzīvi vada Dievs visos sīkumos. Mums nav ne jausmas, kurš cilvēks novada ziņās rakstīja tos vārdus par mūsu ģimeni, bet ticam, ka arī tas bija ar Dieva ziņu, un bija liels prieks par to,» pārliecībā dalās Vija un Andris Dedži. Viņu atvasītes bijušas saviļņotas par prezidenta sveicienu, un, kā jau bērni, dalījās minējumos, kas tad nu dāvanās varētu būt paslēpies,— tas bijis sirsnīgs moments. Vecākais dēls teicis, ka nekad neesot redzējis tik glīti iesaiņotas Ziemassvētku dāvanas. Vecāku sirdis silda bērnu prieks un dāvanā saņemtā galda spēle, jo šogad arī pats Dedžu pāris nolēmis Ziemassvētkos iepriecināt savus lielākos un mazākos ar līdzīga tipa dāvanām, kas tikai bagātinās kopā pavadīto laiku.
Pamats veselīgai un labklājīgai valstij
Nevarēju neizteikt komplimentu Dedžu ģimenei, ka viņi personīgi man vienmēr bijusi viena no pirmajām asociācijām, kad piemin stipru, vienotu, spēcīgu un kuplu ticīgo ģimeni, jo bieži vien citos gadījumos iztrūkst tas kuplums. Protams, nav jau nekur rakstīts, cik bērniem ir jābūt, bet Bībelē sacīts, ka svētīts būs ticīgā klēpja auglis, tāpat Dievs saka, lai augļojamies un vairojamies. Andris šeit piebilst, ka, viņaprāt, kupla un veselīga ģimene arī ir veiksmīgas valsts pamatā. «Ģimenei ir jābūt balstītai Dieva Vārdā. Tas ir vienīgais stabilais, nemainīgais un drošais pamats, uz kā pastāvēt. Ja ģimenē vīrs un sieva ir ticīgi un bērni to jūt, redz un tādā garā tiek mācīti un audzināti, es domāju, ka tā viennozīmīgi ir stabila nākotne. Tās ir vērtības, kas tiek nodotas bērniem, kuri tās nodos tālāk savējiem. Un tā tas turpinās no paaudzes uz paaudzi. Lūk, tas ir tas pamats veselīgai un labklājīgai valstij. Ja runājam par to, ko tagad cenšas ieviest arī mūsu valstī, jāpateicas Dievam, ka mums vēl ir saprātīgi cilvēki un deputāti Saeimā, kuri dara visu, lai kādas aplamības «nepalaiž cauri», kaut tās torpedē jau nu nežēlīgi,» savu pārliecību neslēpj Andris. Vija savukārt piebilst, ka Ēdenes aizliegtā augļa problemātika joprojām ir aktuāla, jo mums liekas, ka zinām un visu saprotam, bet tad, kad Dievs atver acis, patiesības gaismā cilvēks ierauga, kādā tumsā patiesībā dzīvojis. Bieži vien tas, kas saukts par labu, izrādās galēji nelabs.
Andris pārliecinoši teic, ka visa pamats ir bijis, ir un būs dzīvošana pēc Dieva Vārda. «Tas ir virziens, kurā ejam mēs… Kāds var teikt, ka esam konservatīvi, kādam varbūt tumsonīgi, bet mēs redzam, ka tas vainagojas ar panākumiem,» bilst Andris, kura teiktajam kā apliecinājums uznirst arī rakstu vieta no Bībeles, ka koku pazīst pēc augļiem.
Kad Dievs saka pavisam ko citu…
Vija atceras, ka abi ar vīru reiz esot runājuši par to, ka tad, ja būtu sagājuši kopā pavisam agrā jaunībā un jau tad būtu bijuši ar Dievu, bērnu skaits būtu daudz kuplāks. Iesākumā abiem ģimenē bijušas divas atvasītes, un standartā gadījumu daudziem ar to pietiek. Ir vēl ideālais variants, ka ir dēls un meita, un ko tad galu galā mūsu laikos vairāk vajag… «Tad tu izlasi, ka Dievs saka, lai augļojamies un vairojamies, un divi bērni kaut kā neatbilst tam «vairojieties!». Pirms pēdējiem bērniem bija domas, kā tad nu tas notiks, būs jāiet prom no darba, būs pārmaiņas… Radās kaudzēm jautājumu, bet pēc tam — doma par to, kam tad galu galā mēs ticam. Vai tam, ko redzam apkārt, vai tam, kas rakstīts Bībelē? Ja tici tam, ko redzi, tad īstenībā jau pat vienu bērnu nevari atļauties, ja gribi viņu pilnīgi nodrošināt, izrēķinot pat līdz augstskolas beigām, kas būs viņam jāiedod. Dievs saka, ka bērni ir tā Kunga dāvana un viņu svētība būs mūsu atlīdzība. Un es ne par vienu mirkli nevaru teikt, ka mums kaut kas ir pietrūcis. Mēs esam redzējuši tikai to, kā Dievs svētī. Un tā tas ir visu šo gadu garumā un nebeidzami,» prieku neslēpj Vija. Andris sievas iesākto papildina: «Mans «Zelta pants» no Bībeles, kas ir vistuvākais un mīļākais, ir «Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas (visas, kas tev nepieciešamas) taps piemestas.» Es to dzīšanos un tiekšanos nesaistu ar stundām ilgu lūgšanu, gavēšanu. Nē, dzīšanās ir vairāk kā sirds stāvoklis, apliecināšana un pārliecība sirdī par Dievam svarīgo lietu svētumu un Viņu pašu. Tā ir kā tava būtība, tā vairāk ir tā dzīšanās, ko skaidri tā uzreiz varbūt grūti pat noformulēt. Es to esmu paņēmis par pamatu un neskatos varbūt uz tām materiālām lietām, kas ir vajadzīgas, bet gan uz to, ko Dievs Savā Vārdā sauc par Debesu valstību, proti, mieru, prieku un taisnību Svētajā Garā. Līdzko tajā dzīvo, pārējais patiešām tiek piemests,» teic Andris.
Ir vērts palikt Dieva mierā!
Andra sieviņa neslēpj, ka brīžam palikt Dieva mierā ir ļoti grūti, jo vecā dzīves pieredze uzpeld, un var atnākt arī raizes. «Bet ko dod, ja zaudē mieru? Neko! Mēs tos eksāmenus daudz esam kārtojuši, un mums sanāk aizvien labāk. (Smejas.) Un tajos brīžos, kad to mieru saglabājam, patiešām atnāk negaidīts Dieva risinājums. Bet tad, kad dara Dievs, Viņš to dara pārsteidzoši viegli,» pieredzē dalās Vija, pieminot arī Dieva brīnumus, kas piedzīvoti pašu dzīvē. Reiz viesojušies draudzē Ventspilī, kad kāds brīnišķīgs Dieva vīrs lūdzis par Dedžu ģimeni. Vecākais dēls spēlējis arī ukuleli, kas atgādina mini ģitāriņu. Kad par viņu lūgts, tad izskanējuši vārdi, lai Dievs viņam uzdāvina ģitāru, kas būtu lielāka par šo mazo. Tas pat mazliet izklausījies pēc joka, bet pats pārsteidzošākais, ka pēc nedēļas Andrim junioram patiešām uzdāvināta ģitāra. Un ne šāda tāda, bet elektriskā, kādu viņš ļoti gribējis. Neaizmirstama bijusi arī vecākā dēla slavēšanas nometne sešu nedēļu garumā ar Kasparu Ezeriņu, kur piedzīvotais pilnībā izmainījis jaunieša sirdi un skatījumu. Tāpat abi Andri, tēvs un dēls, katrs savā reizē aizbraucis uz Izraēlu, kas arī bijis liels brīnums, liekot iepazīt Dievu jaunā veidolā. Viena gada valsts svētkos Andris seniors bijis Izraēlā, un tur saņēmis no Dieva apsolījumu, ka Viņš rūpējas par Andra ģimeni, kad pēc tam Dievs to ļoti uzskatāmi sācis apliecināt praktiski. Piemēram, pirms gada neapkurināmās verandas vietā mājās izveidota plaša, skaista virtuve — istaba, kas deviņu cilvēku ģimenei ir liela svētība un par kuru iepriekš tikai klusi cerējuši, jo faktiskās iespējas kaut ko iesākt un pabeigt bijušas līdzvērtīgas nullei. Un brīnumu ir tik daudz!
Kad izglītības sistēma neiztur praktiskas dabas kritiku
Kad pieskaramies svarīgajam izglītības jautājumam, Vija dalās pārdomās par to, ka izglītības sistēma bērnus tik ļoti grib ielikt rāmjos ar dažādiem standartiem un slodzi. Reiz viņa likusi vecākajam dēlam, kas jau bija atnācis no skolas, iet mācīties. Dēls atbildējis: «Bet, mammu, kad tad es paspēlēšos ar brāļiem un māsām?» Tas brīdis licis saprast, ka tā nav īsti normāli, jo rādītājs, kādas ir atzīmes, noteikti nav rādītājs tam, kāds tu būsi ģimenes dzīvē. Tētis Andris arī neslēpj, ka pašreizējās izglītības programmas nav vērstas uz personību, bet vairāk šķiet formāla masas atražošana. «Jā, tagad runā par kompetenču izglītību, bet, kas zina, kas un kā notiks un kā veiksies… Tagad, kad jaunietis pabeidz skolu, viņš absolūti nav gatavs dzīvei. Gribas, lai bērni iemācās dzīvot,» neslēpj Dedžu pāris.
Laulība ir dzīves izdošanās pamatā
Runājot par ģimeni, nevar aizmirst arī tās iesākumu, proti, laulību. Dievs var svētīt sievietes un vīrieša attiecības tikai laulībā. «Ja nemaldos, to ir teicis Gerijs Čepmens, proti, ka cilvēks daudz lielāku uzmanību pievērš savai karjerai, izglītībai un citām pilnveidēm, bet salīdzinoši ļoti mazu vērību laulības veidošanai, kurai vajadzētu sagatavoties jau iepriekš. Pirms cilvēks laulājas, viņam ir jāzina, kas ir laulība. Tās nav tikai uz erotiskām jūtām balstītas attiecības vai ļoti skaisti sarīkota kāzu svinēšana. Ir jābūt gatavam otram cilvēkam atdot sevi visu un dzīvot nevis sev, bet otram. Ja cilvēkam ir veiksmīga laulība, tad veiksmīgas būs visas pārējās dzīves sfēras. Laulība ir pamatu pamats. Ja tā ir Dieva Vārdā balstīta, tad tādu ģimeni nevar satricināt,» savas domas pauž Dedžu pāris, kas ir pārliecināts, ka daudzas laulības tiek šķirtas vai vispār netiek noslēgtas, jo cilvēki nesaprot tās pašu būtību sevis aizliegšanā.