«Vislielākais izaicinājums ir būt labam cilvēkam»

Personības

Mākslas zinātnieks Uldis Jaunzems-Pētersons Talsu novada muzeja direktora pienākumus sāka pildīt zīmīgā datumā — 1. septembrī, kas plašāk pazīstama kā Zinību jeb pirmā skolas diena. Lai gan savus skolas gadus muzeja direktors atceras ar dalītām jūtām, viņš ir pārliecināts, ka rītdiena ir atkarīga no tā, ko mēs darīsim šodien. Turpmāko dzīves virzību ietekmē konkrētā brīža izvēles — šīs likumsakarības rezultātā viņš nonācis vietā, kas aizrauj, iedvesmo un bieži vien prasa vairāk, nekā amata aprakstā iekļauts.
Bērnību Uldis aizvadīja Āgenskalnā, kur nodzīvoja līdz pat 19 gadu vecumam. «Man kaut kādā ziņā bija paveicies un nepaveicies reizē, jo vecvecāki no abām pusēm dzīvoja Āgenskalnā. 15 minūtes līdz vieniem vecvecākiem, 15 minūtes līdz otriem vecvecākiem, līdz ar to vasaras laukos klasiskā izpratnē izpalika. Bērnībā mans tuvākais cilvēks bija brālēns — dažas vasaras padzīvoju pie viņa vecvecākiem Saulkrastos. Pēterupē veselus divus aizsprostus uzcēlām, lai paceltu ūdens līmeni, — tās bija varenas vasaras. Lai gan brālēns bija vecāks, viņš mani neuztvēra kā sīko, bet attiecās kā līdzīgs pret līdzīgu. Man ir arī divus gadus jaunāka māsa, bet bērnībā salīdzinoši maz bijām kopā. Tā kā līdz deviņu, desmit gadu vecumam izteikti daudz slimoju, pārsvarā dzīvoju pie vecvecākiem. Diezgan daudz laika pavadīju, lasot grāmatas. Jutos diezgan komfortabli, un biju pašpietiekams — līdz vienam brīdim. Manā uztverē vistraģiskākais notikums cilvēka dzīvē ir vidusskola. Pirmajās klasītēs vēl nekas, ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem parādījos skolā, bet pēc tam gan tā izrādījās diezgan garlaicīga vieta. Mamma noteikti iedzīvojās sirmos matos. Nevarētu teikt, ka man kaut kas nepatika, mani tas vienkārši neinteresēja. Vienīgais, kas mani saistīja, bija ģeogrāfija, vēsture un literatūra. Slimojot un guļot gultā, nebija daudz opciju, līdz ar to lasīšana un humanitārie priekšmeti likās vairāk vai mazāk saistoši, bet viļņveidīgi. Augstskolu bez lielas piespiešanās absolvēju diezgan labi, bet vidusskolā un pamatskolā ar sekmēm gāja visādi.
Galvenais dzinējspēks — izaicinājumi
Sākot strādāt par skolotāju (manā izpratnē tas bija kaut kas neiedomājams), sapratu, kur slēpjas problēma. Lai gan uzdevums nebūt nav viegls, skolotājam ir ļoti liela nozīme — tas, kā viņš strādā, kā viņš var ietekmēt, motivēt, mudināt… Protams, arī no pašiem daudz kas ir atkarīgs. Ar mani laikam ir tā — ja sāk pietrūkt izaicinājuma, man paliek neinteresanti. Tas attiecas arī uz pulciņiem un vaļaspriekiem — pāris gadus darbojos dabas pulciņā, jūrniecības pulciņā, biju sociāli aktīvs, bet neviens mani nekur neveda, nevirzīja un nespieda. Šajā ziņā man bija brīva izvēle. Esmu pateicīgs arī par to, ka jau bērnībā mēs diezgan regulāri brīvdienās gājām uz izstādēm, muzejiem un teātri. Tam manā dzīvē ir bijusi liela nozīme,» atzīst Uldis.
Ja cilvēks nekļūdās, nenotiek attīstība
Rīdzinieka sapņi un mērķi jaunībā bija dažādi un mainījās atkarībā no vecuma, līdz ar to ceļš līdz mākslas vēsturei bija salīdzinoši garš. «Pēc vidusskolas aizgāju mācīties par ārsta palīgu un sāku strādāt slimnīcā. Kaut kādā mērā varētu teikt, ka izaugu šajā vidē, — mana vecāmāte nostrādāja slimnīcā vairāk nekā 50 gadu. Gandrīz deviņus gadus mācījos un paralēli strādāju, bet diemžēl pietrūka kapacitātes. Pa vidu pamēģināju arī daudz ko citu — dzinos pēc iedomātas, stereotipiskas, mietpilsoniskas dzīves. Vienā brīdī sapratu, ka man tas neder. Tad sākās pirmā lielā krīze, un bija jāsaprot, ko darīt tālāk. Krīzes procesā kopā ar draugu uzsākām nerentablāko biznesu pasaulē — izveidojām grāmatu veikalu — bufeti, kas pastāvēja nepilnu gadu. Iznākums bija diezgan loģisks, bet tas bija eksperiments, kā rezultātā guvu brīnišķīgu pieredzi. Tagad, esot šeit, varu teikt, ka šis pavērsiens bija likumsakarīgs. Turpmāko dzīves virzību ietekmē konkrētā brīža izvēles. Tikai ar laika distanci tu saproti — ja tu nebūtu rīkoties tā vai citādāk, kaut kādas lietas, iespējams, vispār nenotiktu. Ne vienmēr izvēles ir pareizas — no malas tās noteikti liekas nepareizas. Vēl viena lieta, ko esmu mācījies, ir abstrahēties un nespriest par cilvēkiem pēc viņu rīcības pagātnē. Es nezinu un nekad nezināšu, kāpēc cilvēks rīkojās tā, kā viņš rīkojās. Pagātne nav būtiska, galvenais ir tas, ko cilvēks dara šodien. Ja cilvēks nekļūdās, nenotiek attīstība. Vienlaikus jāapzinās, ka mēs ar savām izvēlēm varam izdarīt gan labu, gan sliktu. Vislielākais izaicinājums ir būt labam cilvēkam — gan pret citiem, gan pašam pret sevi. Dzīvē jācenšas skatīties uz labo, tāpēc ka slikto ieraudzīt ir ļoti vienkārši. Lai ieraudzītu labo, jāpieliek piepūle.»
Finišēt palīdzēja spīts
Pēc tam, kad grāmatu veikals izbeidza savu darbību, Uldis pieņēma lēmumu doties uz Angliju. «Tur dzīvojot un strādājot, man bija pietiekami daudz laika. Sāku domāt, kas notiek ar latviešu mākslu, un sapratu, ka problēma nav māksliniekos, bet gan menedžmentā. Nevarētu teikt, ka iepriekš biju no tā atrauts, — vēsture mani ir interesējusi vienmēr, bet 20 gadu vecumā man trūka pārliecības, ka esmu uz to spējīgs. Mākslas vēstures studijas ir kaut kas tāds, kas prasa no cilvēka ļoti daudz, — tas ir nenormāls vizuālās informācijas daudzums, kas četros gados iziet cauri galvai. Sapratu, ka jābrauc atpakaļ, un uzreiz pēc atgriešanās noskrēju pusmaratonu. Mērķtiecīgi gāju uz to caur dažādiem sarežģījumiem. Trenējos pēc iepriekš sastādīta plāna un piegāju tam diezgan sistemātiski. Man nekad nav patikusi skriešana — distances, kas ir garākas par 100 metriem, man likās mokošas, bet tas lielā mērā attīstīja pašdisciplīnu. Mēnesi, pusotru pirms starta braucu uz Rīgu un domāju — jāpārliek uz desmit kilometriem, fiziski neesmu gatavs, bet distanci vairs nevarēja mainīt. Tiekot pusē, bija sajūta — viss, pietiek. Finišēt palīdzēja spīts un apziņa, ka varu to izdarīt.
Veidojas plašs ģeogrāfiskais lauks
Tas, pie kā es beigu beigās nonācu, bija mākslas vēsture. Domāju — aiziešu uz sagatavošanas kursu, paskatīšos, varbūt tas mani tik ļoti nemaz neinteresē, zaudēt neko nevaru, sliktākajā gadījumā sistematizēšu zināšanas. Uzsākot studijas, mans mērķis bija diezgan skaidrs — akadēmijā netrūkst iedvesmojošu paraugu un pasniedzēju. Kā brīvprātīgais piedalījos arī «Rīgas laika» festivālā, kur iepazinos ar pasaules līmeņa cilvēkiem, ar kuriem joprojām uzturu kontaktu. Tas man deva pārliecību, un vēl pirms studiju uzsākšanas nonācu Kuldīgas mākslinieku rezidencē. Kļuvu par Kuldīgas mākslas nama mākslinieciskās programmas vadītāju — strādāju līdz pat 2019. gada beigām. Paralēli darbojos arī Ventspilī, un man uzticēja kūrēt Latvijas ekspozīciju Grafikas mākslas biennālē Kaļiņingradā. Foršā puse un lieta mākslā ir tā, ka veidojas ļoti plašs ģeogrāfiskais lauks. Tu vari diezgan brīvi pārvietoties pa Eiropu, un tev gandrīz katrā valstī ir paziņas, līdz ar to ir iespēja realizēt lielāka mēroga projektus. Pirms kāda laika sāku pasniegt mākslas un arhitektūras vēsturi Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā «RISEBA», un šajā semestrī lasu mākslas vēsturi arī audiovizuālo mediju studentiem. Tāpat veicu arhitektoniski mākslinieciskās izpētes.»
Pēdējais mēģinājums lokāli
Tā kā dinamika mākslas nozarē ir liela, sadarbība ar Kuldīgas mākslas namu netika pagarināta. «Pārstājot pildīt mākslinieciskās programmas vadītāja pienākumus, notika negaidītais — piezagās ārkārtas situācija un iestājās pilnīga neskaidrība, jo viss apstājās. Jau no janvāra diezgan intensīvi meklēju savu vietu un pirmo reizi dzīvē saskāros ar terminu «pārāk augsta kvalifikācija». Īsti negāja tā, kā gribētos, — situācija likās diezgan bezcerīga. Sāku domāt — varbūt jāpaņem pauze un jāpaskatās uz notiekošo no malas. Pieteikšanās uz Talsu novada muzeja direktora vakanci bija pēdējais mēģinājums lokāli. Nevarēju saprast — pieteikties, nepietiekties? Nolēmu pamēģināt, aizsūtīju CV, saņēmu uzaicinājumu braukt uz darba pārrunām, un tad viss sāka notikt dramatiskā tempā, gluži kā paātrinātā kino. Varbūt tas, ka es braucu atbrīvots un teicu to, ko domāju, kaut kādā mērā nospēlēja izšķirošo lomu. Gaidīju rezultātu uz septembra sākumu, bet pagāja pāris dienas un man zvanīja — jūs esat uzvarējis. Nepilna mēneša laikā viss sagriezās — tas nozīmēja kardināli mainīt dzīvi.
Atrodoties nemitīgā kustībā
Šobrīd ir pagājuši jau vairāk nekā trīs mēneši. Noslodze ir pietiekama — sanāk divi pilnu slodžu darbi. Pasniegšana šobrīd notiek attālināti, līdz ar to apjoms ir mazāks, bet viena lieta ir lekciju lasīt, otra — sagatavot. atrodos nemitīgā kustībā. Vairāk vai mazāk zinu savu kapacitāti, līdz ar to citreiz prokastinācija sanāk diezgan gara. Pēc tam, kad viss ir izdarīts, domāju — es taču varēju veltīt tam tikai stundu nedēļā, bet katrs cilvēks ir iekārtots pa savam. Priecājos, ka muzeja akreditācija sakrita ar laiku, kad sāku strādāt. Izaicinājumu netrūkst — vēl aizvien mācos šādā līmenī kaut ko vadīt. Procesi galvā notiek nepārtraukti. Mēs varētu nedarīt neko un visu atcelt, jo mums ārkārtas situācijā nav šāda pienākuma, bet tajā pašā laikā ir būtiski noturēt uzmanību. Šī iemesla dēļ tapa izstāde «Ārkārtas stāvoklī» — eksperimentālā ceļā mēģinām rast atbildi uz jautājumu — kā strādāt ar apmeklētājiem ārkārtas stāvoklī? Šobrīd muzejos parādās arvien vairāk jaunu, aktīvu un savā ziņā agresīvu vadītāju, kas cīnās ar veco un realizē jaunas idejas. Mūsu uzdevums ir uzrunāt vietējos, lai viņi saprastu un apzinātos muzeja vērtību un kultūrvidi kopumā. Muzejs ir tāds pats tirgus spēlētājs kā visi citi, līdz ar to ir jādomā, kā piesaistīt un noturēt savu potenciālo klientu. Šobrīd darboties ir apgrūtinoši, bet varbūt pat labi — tas iezīmē virzienus un liek mums domāt. Radīšanas stadijā ir ļoti daudzas lietas, galvenais ir nepazaudēt fokusu un apzināties, ka muzejs ir domāts cilvēkiem. Es neloloju ilūzijas, ka pēkšņi 50 procenti iedzīvotāju sāks interesēties par vēsturi un kultūru. Kultūras patēriņš vairāk vai mazāk ir paredzams, bet tai pašā laikā jācenšas atrast jaunus veidus, kā uzrunāt publiku.
Muzejs var paņemt uz visu dzīvi
Muzejs nav tikai ēka, muzeju veido cilvēki. Gribu, lai sabiedrība saprot, ka muzejs nav vieta, kur atnākt paskatīties uz senajiem kauliem vai seno laiku liecībām. Muzejs ir vieta, kur komunicēt un tikties ar cilvēkiem. Nav vietas bez potenciāla, vajag tikai atrast īstos risinājumus. Muzejs prasa vairāk, nekā iekļauts amata aprakstā, — tas var paņemt uz visu dzīvi. Te ir tik daudz ko darīt! Ne tikai man, bet vēl pāris direktoriem aiz manis. Mūsdienās ir tāda atruna — man nav laika. Patiesībā laika pietiek, mēs tikai to štruntīgi menedžējam. Laiks, kurā dzīvojam, liek pārskatīt vispārpieņemtās vērtības — tas ir sarežģīts, bet vērtību ziņā būtisks. Es gribētu cerēt, ka cilvēki sapratīs, kas ir viņu īstā bagātība, saglabās vēsu prātu, siltu sirdi un nepazaudēs cilvēcību visā tajā, kas notiek. Ja mēs to apgūsim, dzīve izrādīsies daudz skaistāka.»