Katrs raksts — kā jauns piedzīvojums

Viedokļi

Tuvojas mūsu iemīļotā laikraksta «Talsu Vēstis» tradicionālās abonēšanas kampaņas noslēgums. Ceru un ticu, ka lasītāji nav atdzisuši un paliks uzticami pārbaudītām vērtībām, kurām cenšamies likt uzticamības zīmogu katrā laikraksta izdevumā, jo to, ko darām, darām no sirds un centīgi.
Zinu personīgi, cik liels entuziasms tiek ielikts, lai izveidotu, piemēram, to pašu dzīvespriecīgo un salīdzinoši gaisīgo Starpbrīža lapu, jo rakstu autori cer iepriecināt lasītāju, saprotot, ka varbūt ir kāds, kam piektdienas «Talsu Vēstis» ir vienīgā satikšanās ar prieku, bez kura dzīvot ir tik grūti. It sevišķi šajā laikā, kad neko citu bez «Covid-19» nedzirdam nedz no televizora ekrāna, nedz arī radio aparāta. Tāpat internets pārblīvēts ar statistiku un jauniem obligātiem pasākumiem vīrusa ierobežošanai. Brīžam liekas: nu cik tad var? Bet var! Un daudz var.
Bet, runājot par laikraksta abonēšanas laika pēdējiem metriem, izmantošu iespēju pamudināt iepriecināt kādu sev mīļo, saprotot, ka Ziemassvētkos kāds būtu bezgala aplaimots, saņemot dāvanā jūsu atmaksātu iespēju lasīt mūsu — laikraksta darbinieku — sirds darbu, kas bieži vien auklēts un apčubināts kā mīlēts bērns. Jā, gadās arī, ka aizgājis greizi kāds burts tajās reizēs, kad čadīgu komandas locekli skārusi kāda ķibele un pārējiem jāiztiek ar tiem darbinieku resursiem, kādi ir. Bet mēs esam komanda, un katra reize, kad «Talsu Vēstis» ir «sariktētas» un gatavas iespiešanai — tepat blakus tipogrāfijā, ir kā maza uzvara. Ir patiess prieks, ka viss izdevies un problēmas, kas kā uzmācīgas mušas dažreiz lidinās apkārt, ir uzveiktas un var ķerties pie jauna materiāla veidošanas. Katrs nākamais raksts bieži ir kā jauns piedzīvojums.
Nepiekritīšu tam viedoklim, ka «uzcept» rakstu laikrakstā var ikviens. Manuprāt, ir jābūt superradošam un elastīgam, lai spētu pārslēgties un pielāgoties informācijai, kas sniegta, lai spētu kvalitatīvi to tālāk nodot lasītājiem. Vienmēr prātā palicis rakstnieces Dzintras Žuravskas sacītais, ka viņa apbrīno žurnālistus, kas spēj radīt rakstus operatīvi un par jebkuru tēmu bez jebkādas iedvesmas sagaidīšanas. Ir vienkārši jāraksta. Un ne vienmēr par sev iemīļotām sirdstēmām, kad vari plūst un esi spārnos. Katra intervija bieži vien ir liels pārsteigums, jo pirms tam nemaz nav zināms, kāds būs sarunas biedrs, cik atvērts un cik raiti galu galā ritēs saruna, jo ir gadījies arī tā, ka cilvēks atbild ar «jā», «nē» un «nezinu». Tad korespondentam ir jābūt gatavam visām situācijām un jāprot sarunu raisīt tā, ka galu galā sanāk arī raksts. Tādās reizēs tiek iedarbināti visi sensori, lai saprastu sarunas biedru un lai spētu soli pa solītim kā sīpolu nomizot pat visaizvērtāko cilvēku. Arī tas patiešām ir piedzīvojums. Zinām taču — katrā ir kaut kas īpašs, ko var celt gaismā. Bet ir reizes, kad ir jārok. Un vienmēr sanāk. Patiešām sanāk!
Zināt, žurnālistam patiesībā nekad nav ilgstošas sajūtas, ka darbs padarīts, jo uzreiz ieslēdzas jauns piegājiens ar jaunu interviju, jaunu rakstīšanu un jaunām idejām, kā «sameistarot» rakstu, lai būtu sulīgi, dzīvi un patiesi. Nu, lai nebūtu tā, ka, lasot laikrakstu, nāk snauda un to uzmācīgo mušu tik ar avīžlapām var aizgaiņāt. Gribas katru reizi kā pirmo — svaigi, oriģināli un feini.
Man ir vēl viens aicinājums. Mīļie lasītāji, padalieties ar mani kādās vēl neatrastās «pērlēs»! Es zinu, ka ir tik daudz neaprakstītu dzīvesstāstu, pieredžu, vaļasprieku, par kuriem ar vislielāko prieku uzrakstītu. Katra saruna ir īpaša un vērtīga. Atceros, piemēram, lielo kāzu jubileju pārus, ar kuriem sarunājos, un viņu dzīves gudrības, ko no šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem esmu mācījusies. Vienmēr klausos ar dziļu apbrīnu. Un gribas to pastāstīt arī citiem, jo bieži saprotu, ka tā varētu būt atbilde tiem, kam īsti labi neveicas. Un cik ļoti interesanti ir rakstīt par makšķerniekiem un radošiem cilvēkiem! Jā, ir protams, tēmas, kuras īsti netīk, bet kas tad tā par maizi bez garoziņas? Un Ticības lapa — tā ir mans visdārgākais lolojums. Vienmēr ar aprakstītās liecības palīdzību gribas aiznest cerības un prieka vēsti, ka var būt citādāk, ka ar Dievu nekad nav bezcerība, jo pasaule no visām pusēm runā pavisam ko citu.
Lai nu kā, ļoti priecājos, kad redzu arī pie veikala kases pircējus, kas iegādājas laikrakstu, jo tad ir tā siltā sajūta, ka esam vajadzīgi un darbs nav velts. Nemaz nevaru iedomāties, kā būtu, ja «Talsu Vēstis» nebūtu. Laikraksts patiešām šķiet kā novada dvēsele, kas kā laika liecība izdzīvo mūsu puses iedzīvotāju dzīves un sabiedriskās norises nedēļu pēc nedēļas un gadu pēc gada.