Kad pirksti paši prasās pēc darbošanās

Personības

Lai kādas likstas lielākā vai ne tik lielā mērogā arī nāktu pār zemi, manuprāt, Ziemassvētku laiks ir un vienmēr būs viens rosīgs un radošs brīdis, kas burtiski smaržo pēc mīlestības. Ne velti šo laiku arī sauc par ģimenes un gada gaišākajiem svētkiem. Lai arī no sniega pagaidām ne vēsts, svētku īpašo noskaņu un siltumu spējam radīt mēs paši.
Ieva Štūlberga, kas dzīvo Rudē, ir viena no tiem darbīgajiem novadniekiem, kas rokas klēpī salikusi vis nesēž, bet savu talantu liek lietā, lai tamborētu skaistas rotaļlietas, kas burtiski staro pēc sirsnības, siltuma un mīļuma. Un tam visam pa vidu arī brīnišķīgi skaistu un greznu piparkūku cepšana, par ko pirms astoņiem gadiem bijis arī sižets Talsu televīzijas raidījumā. Jautāta, vai viņa sevi varētu nosaukt par radošu rokdarbnieci, Ieva teic, ka visa rosīšanās viņai vairāk ir kā vaļasprieks. Kā tumšāki vakari, tā pirksti paši prasās pēc darbošanās.
25 gadi konditorejas našķos
Informācija Par Ievas Štūlbergas rotaļlietu darināšanas talantu tika pamanīta Rojas tūrisma informācijas centra facebook.com lapā. Tā kā pašlaik ir ierobežojumu laiks, kad klātienes darbošanās daudzām iestādēm ir ierobežota vai liegta, ir taču citas iespējas, lai pavēstītu, ka mūsu pusē ir radoši cilvēki, kuriem ir, ko piedāvāt arī svētku laikā. Un kāpēc gan neizmantot visas iespējas?
Ieva, vairāk iepazīstinot ar sevi, atklāj, ka nāk no Talsu puses un 25 gadus nostrādājusi par konditori. Tagad gan ir brīdis, kad no darba paņemts brīvāks solis, jo jaunākā meitiņa — peciņa sākusi skolas gaitas un svarīgi šķiet neierakties darbos, ka ne rītu, ne vakaru redz. Un Ieva izvēlējusies pēc daudzajiem gadiem, kad ilgstoši strādāts arī nakts stundās, kas stipri nodarījis pāri arī veselībai, beidzot sevi pasaudzēt.
Kādēļ nepamēģināt?
Kādā brīvākā brīdī radošās rojupnieces vidējā meita internetā skatījusies tamborētas rotaļlietas un centusies darināt ko līdzīgu, bet tas nav īsti padevies, un tad Ieva nodomājusi, kāpēc gan nepamēģināt arī viņai. Un tā nu tas aizsācies, kaut gan ar šāda veida rokdarbiem iepriekš nav aizrāvusies un tamborējusi tikai skolas laikā, kad tas bijis nepieciešams stundās. Var pat sacīt, ka rotaļlietas ir tāds pandēmijas laika lielais guvums, jo tamborēšanas nodarbi iesākusi tieši pavasarī. Vasarā gan šī darbošanās nolikta malā, jo dārzs un visādas citādas skriešanas prasa savu, bet rudens pusē uztamborēta viena rotaļlieta, otra un arī trešā, kad pamanījusi, ka arī citiem cilvēkiem radusies interese par tām.
Interesenti saradušies paši
Ievas tamborētās mīļmantiņas ne tik stingro ierobežojumu laikā sastapt varēja arī Rojas tūrisma informācijas centrā. Patiesībā jau tās tur ir jo-projām un ļoti skumst par slēgtajām durvīm, bet visām nedienām pienāk reiz gals, un ir atkal labas dienas. Ir tikai mazliet jāpagaida. Ne tā? Bet Ievai doma par dižošanos nav bijusi nevienu brīdi, un viņa tikai darījusi to, kas tik ļoti pašai patīk. Interesenti saradušies paši bez aicinājuma. Cilvēkiem ļoti patīkot lielie truši, un tie satamborēti jau kādi divpadsmit. Ja cilvēks tādu grib dāvināt savam mīļajam, kāpēc gan neiepriecināt? Tie ir dažādās krāsās. «Plūšu dzijtiņu es sūtu no Lietuvas. Un tā ir īpaši mīksta un patīkama. Tagad tāda ir ļoti modē. Mazulīšiem tiek darinātas segas no tieši tādas dzijas. Ja riktīgi piesēžas un neatlaidīgi tamborē, tad trijās dienas tāds skaists trusis ir gatavs, tā ka laiks pavisam noteikti ir vajadzīgs. Bet, ja tajā nodarbe ir sirdī un patikšana tāpat, tad tas kaulus nelauž,» teic Ieva Štūlberga. Te neviļus prātā uzpeld saruna ar tautas daiļamatu meistari Inu Valteri par to, ka cilvēki bieži vien nespēj pat iedomāties, cik daudz laika paņēmis kāds roku darinājums. Ja vecāmāte sarežģīta raksta zeķu pāri adījusi četras garas dienas un tirgū kāds griež acis, ieraugot, ka tās maksā 12 eiro, tad gribas pateikt «Dzin! Dzin! Pamostieties!» Mūsdienās, ja piedāvāsi kādam kraut malku par 20 eiro dienā, tevi nosauks par pilnīgi jocīgu, jo kas tā par naudu! Ja rokdarbos ieguldītās stundas pārvērstu naudā, tad šķistu, ka tas darināts no zelta diegiem. Bet vai strādnieks nav savas algas cienīgs?
Mīļmantiņu «recepti» atradusi internetā
Ieva pastāsta, ka iemācījusies tamborēt rotaļlietas ar youtube.com starpniecību. Skatījusies pamācības krievu valodā, pierakstījusi visu pamācību un pati ķērusies pie darba. Un var teikt, ka iemācījusies, darot praktiski. Visu uztamborēt Ieva gan vēl neprotot, jo cilvēkiem vēlmes un idejas esot pārsteidzošas. «Bet esmu vienkāršs cilvēks un nevienam neuzbāžos. Ja kāds grib kaut ko, mani uzmeklē un es ar prieku izpalīdzu. Daru visu ar prieku un gribu dāvāt prieku arī citiem,» teic Ieva un priecājas, ka šajos ne īpaši vieglajos laikos ļoti aktīvi cilvēki atbalsta viens otru, pasūtot, piemēram, cepuri no viena radoša cilvēka, cimdus no otra, un tā arvien dāvanu saraksts tiek piepildīts.
«Man kaut kā velk tas saldums»
Jautāta, no kā mantots tāds radošs gars, Ieva teic, ka rados īsti neviena līdzīga neesot, bet jau sen pamanījusi, ka pašai nekad nav patikušas vienkāršas lietas. Pat visi dzīvnieki, kas kādreiz bijuši mājās, bijuši eksotiski. Vienmēr gribējies kaut ko mīkstu, apaļu un īpašu. Jau pēc astotās klases, kad vajadzējis izvēlēties, kur ies tālāk mācīties, Ieva gribējusi doties fabrikas «Laima» virzienā, jo vēlējusies piedalīties konfekšu radīšanā un tas ļoti aizrāvis. «Man kaut kā velk tas saldums. (Smejas.) Bet tobrīd nebija kopmītnes, tāpēc doma par to bija jāatliek. Tad nu aizgāju Rīgā mācīties par pavāru. Bet es varēju tam neveltīt tik daudz gadu. Tolaik par konditoru varēja mācīties tikai pēc vidusskolas izglītības iegūšanas. Es tiku gadu ātrāk. Man paveicās arī ar prakses vietu. Tā bija viesnīca «Latvija», kur divus gadus nostrādāju. Vasaras prakse man bija tolaik populārajā «Sēnītē». Man piedāvāja arī strādāt viesnīcā «Latvija», bet kā jau lauku bērnam man Rīgā nebija neviena rada un biju viena… Varbūt es vēl šodien tur strādātu. Kas to lai zina… Tas darbs man ļoti patika. Man bija ļoti labs rokraksts. Jau tad, kad mācījos, mani lika nevis pie kaut kādiem palīgdarbiem, bet bija jau jāgarnē kūkas,» pastāsta Ieva, kurai bijusi arī kartīšu rakstīšanas misija sava labā rokraksta dēļ, ko noteikti izbaudījis ikviens glītā rokraksta īpašnieks.
Jautāta, kā šajā emocionāli smagajā laikā, kad informācija brīžam nekādu labo nākotnes ainu nezīmē, uzturēt entuziasmu un dzīvessparu, Ieva sirsnīgi smejas, ka jāsaka kā Kariņam: «Jāiet svaigā gaisā!» Pašas ģimene dodas nūjot un iecienījusi aktīvo atpūtu, kas kaut uz brīdi novērš domas no negācijām un ļauj baudīt, piemēram, jūras skaistumu.