Darbs bibliotēkā — projekts daudzu gadu garumā

Personības

Laikā, kad digitālais formāts plešas plašumā un kļūst aizvien izplatītāks, jāsarosās ne vien biznesa pasaulei, bet arī kultūras nozarei, tai skaitā bibliotēkām. Talseniece Marija Marlēna Krekovska, kura vasaras izskaņā sāka pildīt Talsu Galvenās bibliotēkas bērnu nodaļas vadītājas pienākumus, uzskata, ka lielāks uzsvars jāliek uz sociālajiem medijiem, kas bērnu un jauniešu dzīvēs ieņem arvien nozīmīgāku lomu.

— Pastāsti nedaudz vairāk par saviem pienākumiem!
— Galvenie pienākumi ir organizēt bērnu nodaļas darbu un koordinēt metodisko pārraudzību Rojas, Dundagas, Mērsraga un Talsu novada publiskajās un skolu bibliotēkās. Jāorganizē lasīšanas veicināšanas pasākumi, jāsadarbojas ar skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm, jāpiedalās projektos un jādomā par inovācijām. Tie ir nolikumā minētie punkti, bet ir arī daudz tādu lietu, ko daru, lai izzinātu nozari, piemēram, sekoju līdzi bērnu autoriem, jo tā ir literatūra, ko pati ikdienā nepatērēju. Bibliotēku nozare ir ļoti specifiska. Pirmajos trīs mēnešos vairāk taustījos — veicu izpētes darbu un centos saprast, kā komunicēt un sadarboties ar kolēģiem. Šobrīd mana ikdiena sastāv no atskaišu, nākamā gada darba plāna un attīstības plāna gatavošanas, bet dažkārt apkalpoju arī klientus. Iesaistos visos procesos.
— Kā notiek sadarbība ar skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm?
— Iepriekšējā vadītāja Ilze Jaunbērziņa bija atstājusi ļoti labas iestrādes. Kad sāku strādāt, man likās dīvaini, ka skolas un pirmsskolas izglītības iestādes pašas zvana un jautā, vai varam noorganizēt nodarbību par konkrēto tēmu. Tematiskās nodarbības gatavo bibliotekāres — katras bibliotekāres pārziņā ir konkrētas izglītības iestādes, ar kurām viņas regulāri komunicē. Tā kā klātienes apmeklējumi nav iespējami, katru nedēļu sūtu skolām un bērnudārziem apkopojumu un grāmatu apskatus. Stāstām, kā tās iespējams izmantot mācību procesā, cenšamies vairāk iet uz āru un atgādināt par sevi. Tāpat sadarbojamies ar citām pašvaldības iestādēm. Tā kā atrodamies jaunā ēkā, pirms ārkārtas situācijas vadījām arī ekskursijas un iepazīstinājām bērnus ar jaunumiem. Nav tā, ka pie mums var atnākt tikai pēc grāmatas vai žurnāla — mums ir videospēļu konsole «Nintendo Switch», interaktīvā tāfele, lielā zīmēšanas siena un daudz kas cits.
— Iepriekš esi darbojusies sabiedrisko attiecību jomā… cik lielā mērā gūtā pieredze palīdz šā brīža amatā?
— 2017. gadā pabeidzu Rīgas Stradiņa universitāti, un tad kādu brīdi nestrādāju. Centos atrast savu vietu. Kad Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā parādījās vakance sabiedrisko attiecību nozarē, nolēmu pamēģināt. Gribēju strādāt Talsos, bet tolaik nebija tādas iespējas. Gadu nostrādāju Ventspilī un pēc tam sāku meklēt iespējas Rīgā. Drīz vien sāku strādāt aģentūrā «P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības», kur guvu vērtīgu dzīves pieredzi un uzaudzēju biezāku ādu. Sākotnēji likās, ka es visu zinu, visu protu, bet tā gluži nebija. Biju projektu vadītāja — strādāju ar valstī atpazīstamiem uzņēmumiem un ministrijām, rakstīju iepirkumus, gatavoju piedāvājumu, tāmes, īstenoju kampaņas aktivitātes, sadarbojos ar medijiem, piesaistīju sponsorus un rakstīju atskaites. Sabiedriskās attiecības un projektu vadība ir pilns komplekts. Ja tu esi mācījies vai strādājis sabiedrisko attiecību jomā, nav nekā tāda, ko tu pēc tam nevarētu izdarīt. Protams, tu nevari būt ārsts, bet vadības ziņā tu vari visu, jo ikdienas procesā nākas iziet cauri visiem vadības posmiem no A līdz Z.
— Kā pieņēmi lēmumu atgriezties dzimtajā pilsētā?
— Darbs bija dinamisks un aizraujošs, bet jutu, ka nedzīvoju harmonijā ar sevi. Iegūtā pieredze bija ļoti vērtīga un nevienā brīdī neesmu to nožēlojusi, bet, izvērtējot prioritātes, sapratu, ka ir laiks atgriezties. Ieguvu zināšanas, lai atgriežoties varētu likt tās lietā, — darbu bibliotēkā uztveru kā milzīgu projektu daudzu gadu garumā.
— Vērtēšanas komisija atzinīgi novērtēja tavu pieredzi kampaņu vadīšanas jomā un piedāvātās iniciatīvas. Pastāsti nedaudz vairāk par šīm iniciatīvām!
— Līdz šim bibliotēka ir organizējusi ļoti daudz lasīšanas veicināšanas pasākumu — tās ir noderīgas lietas, kas jāturpina. Vienīgais, ko es gribētu ieviest, ir digitālā vide, jo bez tās mēs nekur tālu netiksim. Vēlos caur sociālajiem portāliem, platformām un digitālajiem rīkiem bērnus kaut nedaudz ieinteresēt. Tie, kuri nāk, nāks arī turpmāk, mans uzdevums ir ieinteresēt tos, kuri nenāk. Mūsdienās liels uzsvars jāliek uz sociālajiem medijiem — tas ir kanāls, ko jaunieši visvairāk patērē. Lielākajā daļā platformu var reģistrēties no 14 gadiem, līdz ar to bērnu gadījumā facebook un instagram nederēs, jāmeklē neierastākas platformas. Arī «Talsu novada ziņas» bērni nelasīs. Jāpāriet uz nākamo līmeni un jāseko līdzi aktualitātēm. Tos bērnus, kuri neizmanto sociālos tīklus, iespējams uzrunāt caur vecākiem vai skolu. Man gribētos, lai bibliotēka sevi pozicionētu kā vietu ģimenēm. Ir ārkārtīgi daudz iespēju, bet šobrīd tās netiek izmantotas. Mums ir drons, 3D printeri, interaktīvā tāfele, galda spēles un citi resursi. Jaunajā bibliotēkā nav tikai grāmatas un žurnāli, tur ir daudz kā cita, bet liela daļa par to neko nezina. Tieši tāpēc ir vajadzīgas sabiedriskās attiecības — nepieciešams strādāt uz publicitāti. Protams, galvenais ir grāmata, bet, no otras puses, mūsdienās nevar tikt cauri tikai ar grāmatu. Ja ir šādi resursi, tie jāreklamē un jārāda plašākai sabiedrībai, jāiet līdzi laikam. Bērni un jaunieši domā pavisam citādāk nekā mēs — jāizmanto viss iespējamais.
Bibliotēkas uzstādījums ir padarīt pakalpojumu klāstu tik plašu, lai interesanti būtu visiem, — gan trīsgadīgam bērnam, gan vecmāmiņai. Bērnu nodaļas mērķauditorija ir pirmsskolas vecuma bērni no trim līdz pieciem gadiem un skolēni. Visaktīvākie ir bērni vecumā grupā no 1. līdz 4. klasei. Arī vecuma grupā no 5. līdz 7. klasei situācija ir salīdzinoši laba. Vislielākos izaicinājumus sagādā jaunieši no 7. līdz 9. klasei, jo piedāvājums šajā posmā ir ievērojami mazāks.
— Cik lielā mērā bibliotēkas ikdienu ir ietekmējis pasaulē notiekošais? Kā darbs tiek organizēts ārkārtas situācijas laikā?
— Pēc pirmā mēneša likās, ka daudzmaz esmu sapratusi kas ir kas, bet tad nāca nākamais izaicinājums — «Covid—19». Bija plānoti publiskie pasākumi, meistarklases ar ilustratoriem un pat bērnu koncerts sadarbībā ar Dziesmu skolu, bet nekas no tā visa nenotiks. Kaut gan tas ir izaicinājums, jo nepārtraukti nākas par sevi atgādināt, no otras puses, tas man kā vadītājai dod vairāk laika sagatavoties. Lielākā atšķirība ir tā, ka visas dienas garumā ir pilnīgs klusums. Vēl viena liela atšķirība ir tā, ka bibliotekāriem ir daudz vairāk darba, jo nāk grāmatu pieprasījumi, jāpārbauda e—pasti un IT sistēma. Bērni bieži vien kautrējas zvanīt, arī izvēlēties literatūru ir daudz grūtāk. Tieši tāpēc lieku grāmatu apskatus sociālajos tīklos — Ziemassvētku grāmatas iet uz urrā. Ir patīkami redzēt atgriezenisko saiti.
— Nav noslēpums, ka lasīšanas aktivitāte bērnu un pusaudžu vidū mazinās. Ko iespējams darīt, lai attieksme pret lasīšanu mainītos?
— Ir ļoti daudz stereotipu par bibliotēku, bet tai pašā laikā sabiedrībai jāsaprot, ka bērnam ļoti retos gadījumos būs interese par grāmatu, ja viņš ne reizi dzīvē nebūs redzējis, ka vecāks tur rokās grāmatu. Bērns ir vecāku spogulis. Pirmsskolas vecumā ir svarīgi, ka bērnam lasa priekšā. Vecāku uzdevums ir ievadīt bērnu grāmatu pasaulē. Liela daļa sabiedrības domā, ka tas jādara skolai un bibliotēkai, bet visa sākums ir ģimene. Uzsākot darbu, man likās, ka situācija ar apmeklējumu būs daudz sliktāka, bet izrādījās, ka nav tik traki. Atsaucība ir, atliek tikai saprast, kas bērniem patīk. Tā kā jauniešiem digitālā vide šķiet saistošāka, ceru, ka nākamgad izdosies īstenot plānu un piedāvāt arī e—grāmatu lasītājus.
— Cik liels atspaids, tavuprāt, ir iespēja strādāt jaunās telpās?
— Jaunās telpas noteikti ir liels pluss. Tā ir mūsdienīga vide, kas bērniem ir saistošāka. Lai gan platība ir mazāka, jaunajās telpās ir daudz kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanas iespēju. Ja bibliotēka sevi pozicionē kā atpūtas vietu ģimenei, tas, ka ģimene var apmeklēt šo vietu kopā, ir neatsverams ieguvums.