«Saslimu nevērīgas vadības attieksmes dēļ»

Veselība

Ja atminaties, tad «Covid-19» tā saucamā pirmā viļņa laikā talseniece Ilva (vārds mainīts, bet laikraksta redakcijai zināms) dalījās divos pieredzes stāstos par notiekošo Rīgas vienā no lielākajām ārstniecības iestādēm, kurā viņa strādā par medicīnas māsas palīdzi jau vairākus gadus. Tagad Ilvai ir arī cita pieredze un stāsts, jo arī viņai pēc 18. novembra Latvijas valsts svētkiem uzrādīts pozitīvs «Covid-19» testa rezultāts.
Intervijas laikā pagājušas tikai divas dienas, kad Ilvai beigusies karantīna, taču darbā viņa vēl nav atgriezusies, jo nejūtas labi. Jautāta, vai joprojām jūt vīrusa simptomus un varētu vēl nebūt pilnīgi vesela, Ilva teic, ka visdrīzāk tas ilgais laiks mājās, kad nav varēts iziet ārā, ir paņēmis visu dzīvīgumu un enerģiju, jo pašlaik jūt lielu bezspēku un nogurumu, nejūtoties tā, kā vajadzētu justies.
Kā «pamesti zem tanka»
Ilva vairākus gadus strādā vienā no lielākajām ārstniecības iestādēm Latvijā un apmēram gadu arī kādā citā mazākā Rīgas slimnīcā, kurā ārstējas cilvēki ar specifiskām saslimšanām. Savu sarunu viņa iesāk ar stāstu par mazāko ārstniecības iestādi: «Mums slimnīcā ieveda tanti, kurai bija kovids. Iestādes vadība kaut kam tādam nebija sagatavojusies, kaut arī «Covid-19» jau vairāk nebija nekas jauns. Tas bija pats novembra sākums. Es nebaidos teikt, ka mēs, darbinieki, tikām «pamesti zem tanka». Kāpēc to varu apgalvot? Mazāka ranga personālu jau par saslimušo lietām smalki neinformē. Mēs nemaz nezinājām, ka tante ir inficējusies. Vadība to zināja. Mēs pie tantes gājām «apbruņojušies» ar parastajām sejas maskām un mums nebija nekādas nojausmas par viņas inficēšanos. Ir taču atšķirība, vai piesargies, lai nesaslimtu, vai piesargies jau no reālas personas, kurai ir «Covid-19». Tas taču ir loģiski! Un rezultātā saslima visi 20 pacienti, kas pie mums tobrīd uzturējās. Pilnīgi visi. Dažus pirms tam izrakstīja, bet tie, kas bija palikuši, saslima. Saslimušie, kuriem ne visiem ir laba garīgā veselība, bija pārbijušies. Viņiem jau neviens neko nepaskaidroja. Un kādam nemaz neko nevarētu ieskaidrot. Daži pacienti ļoti raudāja un bija nobijušies, kāds notiekošo vispār nesaprata. Mums visa slimnīca bija jādezinficē.
Ja runājam pavisam atklāti, tad šīs ārstniecības iestādes personālam kādu laiku pat nebija nekāda aprīkojuma, piemēram, tos pašus kovidaizsargtērpus, kam slimnīcās bija jābūt. Bet mums nebija. Un pats aplamākais ir tas, ka no iestādes vadības puses nebija dotas nekādas instruktāžas par to, kā šādos gadījumos ir jārīkojas. Mēs gājām pie «Covid-19» slimniekiem ar parastajām sejas maskām, bet pašiem pacientiem nebija ne maskas, ne kas cits. Viņi bija kā parasti slimnieki. Nebija arī skābekļa balona,» stāsta Ilva.
Aina kā murgā
«Slimnieki tur gulēja, un mēs domājām — izvilks tas cilvēks dzīvību vai neizvilks. Kolēģe, medicīnas māsiņa, pat ļoti raudāja aiz bezpalīdzības. Saprata, ka ir galīgi neapskaužama situācija, bet neviens nepalīdz. Neviens šos «Covid-19» slimos pretī negribēja ņemt, kaut mums bija trīs tik smagā stāvoklī, ka varēja arī nomirt. Mājās taču arī viņus neviens neņēma. Un pēc tam sāka slimot arī paši darbinieki. Es tajā skaitā. Cik mēs saslimām, es pat īsti nemāku pateikt. Neesmu ar pārējiem sazinājusies.
Ziņās ko tādu, protams, neteiks, bet citi kolēģi uz darbu nāca arī slimi un inficējušies, jo vienkārši nebija, kas strādā. Nav jau tādu rezerves variantu, ko var paņemt gadījumos, kad kāds bars saslimst. Personāls ir tik plašs, cik ir. Diezgan nožēlojama bija pašas iestādes vadības attieksme. «Covid-19» testu darbiniekiem uztaisīja tikai tad, kad slimnīcā neviena kovidslimā vēl nebija. Bet tad, kad bija jau saslimuši darbinieki un bija acīmredzami simptomi, testu jau vairāk taisīt negatavojās. Viens no priekšniecības pateica, ka vienreiz jau tests uztaisīts, otrreiz nav vajadzības. Ja darbinieki būtu kovidslimo uzskaitē, slimnīcā nebūtu kas strādā. Es testu uztaisīju otrajā darbavietā,» faktus atklāj medicīnas māsas palīdze, kas uzskata, ka saslimusi nevērīgas vadības attieksmes dēļ.
Vai naudas lieta?
Ilva turpina stāstīt, ka, slimnīcas priekšniecība, protams, arī bija lielās sprukās, jo rezerves darbinieku saslimšanas gadījumā nebija un nav, un situācija, bez šaubām, ir neapskaužama. «Bet es pat domāju, ka šai lielajai saslimšanai ir arī cits iemesls. Pati galvenā priekšniece bija aizgājusi atvaļinājumā. Es zinu, ka «Covid-19» slimnieku gadījumos medicīnas iestāde no valsts saņem kaut kādu papildu finansējumu. Man šķiet, ka tas ir izdevīgi. Tā nauda tiek saņemta, un tad nu, darbinieki, tieciet galā, kā gribat! Tāpēc man liekas, ka tikām vienkārši «pamesti zem tanka». Tikai un vienīgi izdevīguma dēļ… Es vairs ne par ko nebrīnos!» savu pārliecību neslēpj Ilva.
Situācijas absurdums
Medicīnas māsas palīdze teic, ka skaudra situācija ir arī antibiotiku jautājumā, ko ģimenes ārsts kovidslimam pacientam bez tā apskatīšanas nemaz nedrīkst izrakstīt. «Bet kurš tad pieņems cilvēku, kas ir inficējies? Tas taču ir absurds! Arī mana māsa pašlaik ir inficējusies, un arī viņai ārsts izrakstījis antibiotikas telefoniski. Ko tad citu darīt? Kā tad ģimenes ārsts apskatīs šādu pacientu, ja saslimušais nedrīkst iet ārā? Vai viņam jāierodas mājas vizītē, ja kontaktēšanās ar šādu personu ir aizliegta? Kur tur ir loģika? Tādas vienkārši nav. Mana ģimenes ārste vispār ar mani atsakās sazināties. Kad zvanu, tad sazvanīt ārsti nav iespējams. Vienu reizi sazvanīju, bet viņas palīdze pateica, ka neesmu piezvanījusi pareizā laikā. Bet man no darba zvana un jautā, kad ieradīšos strādāt. Un es jau īsti nezinu, ko teikt un ko darīt, jo vesela nejūtos, bet ārstu sadabūt rokās nevaru,» neapskaužamo situāciju atklāj Ilva.
Simptomi parādījās viļņveidīgi
Rīgā dzīvojošā talseniece, kas strādā divās medicīnas iestādēs Rīgā, pati saslimusi uzreiz pēc 18. novembra svētkiem. 20. novembrī saņēmusi paziņojumu no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) par pozitīvu «Covid-19» testa rezultātu. Ilva nenoliedz, ka svētkos tikusies ar māsu un tad, visdrīzāk, jau bijusi inficēta, jo māsai pēc nedēļas uzrādīts pozitīvs testa rezultāts.
Medicīnas iestādes darbiniece dalās piedzīvoto simptomu aprakstā, sakot, ka visi tie parādījušies viļņveidīgi, jo vienu brīdi bijuši, bet pēc tam atkal pazuduši. Pirmā nedēļa, kā smej Ilva, pavadīta uz poda, jo bijusi caureja. No rīta ļoti sāpējusi galva, bet vakaros ar kājām notika kaut kas iepriekš nepieredzēts, proti, tās ļoti nedabīgi salušas, un naktī piemeties liels drebulis, ka par gulēšanu varējusi aizmirst. Bet temperatūra, kad bijusi paaugstināta virs ierastās normas, nekāpusi augstāk par 37 grādu atzīmi. Vienu dienu bijis labāk, nākamā atkal sliktāk. Nekas nebijis prognozējams. Ļoti sāpējušas acis un sāpot joprojām. Iesākumā sāpējusi viena acs, pēc tam arī otra un tās visu laiku gribējies berzēt. Karantīna oficiāli beigusies 6. decembrī. «Bet es nejūtos vēl vesela. Manuprāt, ja cilvēks tik ilgu laiku nav ticis svaigā gaisā un nav staigājis tālāk par trim metriem līdz tualetei, viņš nespēj uzreiz aklimatizēties. Es pēc visa piedzīvotā vēl nemaz neesmu atkopusies,» atzīst Ilva. Jautāta par to, vai oža un garša arī pazudusi kā daudziem «Covid-19» slimniekiem, viņa smejot teic, ka, nepārtraukti strādājot slimnīcās, pierasts pie putras, un garšas kārpiņas noteikti arī ar visu vīrusu uz normālu ēdienu kaut kā reaģētu. Bet, ja runā nopietni, tad Ilva teic, ka viņai šķiet, ka garša un oža nav pazudusi. «Tā kā man vajadzētu justies, es tagad vēl nejūtos. Tas nogurums man nav pārgājis. Atceros, kādreiz pēc ilgākas slimošanas, kad atgriezās veselība, uzreiz gribējās skriet un kaut ko darīt, bet tagad tā nav. Vitamīnu trūkums tas arī nevarētu būt, jo tos lietoju visu laiku,» turpina talseniece.
Situācija otrajā darbavietā pavisam citādāka
Ilvai, daloties par pieredzi vienā medicīnas iestādē, nevar nepajautāt arī par piedzīvoto vienā no valstī lielākajām ārstniecības iestādēm. Viņa pastāsta, ka tajā ir izveidotas trīs «Covid-19» nodaļas, kurās trūkst, kas strādā. Lielās ārstniecības iestādes darbinieki var iet piestrādāt uz šīm jaunizveidotajām nodaļām, un tādu iespēju nelaiž garām rezidenti un studenti, kas saņem niecīgas algas, jo tā ir iespēja nopelnīt kaut ko vairāk. «Tas ir ļoti muļķīgi. Tiek ņemti darbinieki no citām nodaļām un ielikti kovidnodaļās. Televīzijā apgalvo, ka saslimuši simts darbinieki, bet tas esot noticis ārpus slimnīcas. Tās ir pilnīgas muļķības! Tāpat aplami ir tas, ka darbinieki, kas strādā «Covid-19» nodaļās, iet un strādā citās nodaļās. Ventspilī arī izveidoja speciālu «Covid-19» korpusu, bet viss personāls, kas tur strādā, nedrīkst strādāt nekur citur. Tas ir aizliegts. Pie mums vienkārši nav, kas strādā. Tāpēc var paņemt kādu māsiņu, piemēram, no manas nodaļas un ielikt «Covid-19» nodaļā, un viņa jau īsti neko nevar pateikt. Gadās, kādam tur ir jāaiziet piespiedlabprātīgā kārtā, bet ir arī tādi medicīnas iestādes darbinieki, kas paši izvēlas iet strādāt uz «Covid-19» nodaļām. Slimnieku veselības stāvoklis šajās nodaļās ir smags, bet te vismaz notiek ārstēšana, kas nav manā otrā darbavietā. Tur tikai pabaroja un nomainīja pamperu,» skaudrajā pieredzē dalās Ilva un pastāsta arī to, ka noklausījusies Pētera Apiņa interviju, kur viņš sarunājas ar plaušu ārstu. «No dzirdētā daudz ko varēju paņemt. Piemēram, uzzināju, kāpēc vecie cilvēki īpaši bieži un daudz slimo. Viņiem infekcijas un vīrusi pieķeras vairāk, jo daudziem mutē ir protēzes, kas netiek koptas. Mutes dobums bieži vien netiek kopts vispār. Daudzi vecie cilvēki vienkārši netīra zobus. Un zem maskas vispār ir tik labvēlīga vide mikrobiem un citām draņķībām. Par ko mēs brīnāmies, ka vecie cilvēki vairāk slimo? Par to nekad iepriekš nebiju pat aizdomājusies. Šis mediķis uzsver, ka īstos zobus vai protēzes un mutes dobumu būtu jāmazgā pat vairākas reizes dienā. Un kā tad jaunieši inficējas? Viņi dabū vīrusu bučošanās laikā. Vecie jau nebučojas riņķī, viņiem vīruss savādāk piekļūst,» jaunās zināšanas dalās Ilva.
Nepietiekams darbinieku drošības aprīkojums
Jautāta, lai plašāk pastāsta, kā saslimusi pati, talseniece teic, ka tas noticis, strādājot jau iepriekš pieminētajā mazākajā ārstniecības iestādē, kad tās vadība nebija nodrošinājusi ar aizsargtērpiem un darbiniekiem sanāca rūpēties par «Covid- 19» slimajiem pacientiem parastajās sejas maskās. Un tad, kad aizsargtērpi tika izsniegti, tie nebijuši īstie, bet kādi neveiksmīgi atdarinājumi. «Īstais aizsargtērps ir pilnīgi noslēgts kombinezons, taču tiem, ko izsniedza darbavieta mums, sanāk pliks kakls, plikas potītes. Īstos «skafandrus» iedeva tikai ārstiem, pārējiem izsniedza kaut ko līdzīgu, bet acīm redzami — pilnīgi neatbilstoši prasībām. Tas vienreiz lietojamais halāts un pidžama, ko iedeva mums, jau neko nelīdzēja. Un tajā ir ļoti grūti. Tajā tērpā ļoti svīst. Man kolēģe vienmēr bija pārmocījusies. Iznāca no palātas pārsvīdusi un pēc tam, kad apsēdās izvēdinātā koridorā, drebēja. Es visu garo dienu staigājot vēlāk izsniegtajā aizsargtērpā, biju izmisusi, ka lūdzu Dievu, lai izdzīvotu… Arī apkopējai, ilgās darba stundās esot aizsargtērpā, ar sirdi nebija labi. Un visiem vienmēr sāpēja galva. Arī aizsargtērpa vairogs nepatīkami spieda. Un vai ir normāli tā 24 stundu garumā? Nē! Palātās pēc noteikumiem var uzturēties ne ilgāk par 15 minūtēm. Tur drīkst iet tikai brokastu, pusdienu un vakariņu laikā. Ir jāpaspēj cilvēkam nomainīt pamperu, pabarot, ieliet ūdeni… To jau 15 minūšu laikā nemaz normāli nevar izdarīt! Un liels mīnuss ir tas, ka nevienam jau nav pieredzes. Ne ārstiem, ne pārējiem darbiniekiem. Infektoloģijas slimnīcās jau viņi zina, bet pārējie jau ne,» neslēpj Ilva. Viņa atzīst, ka otrajā darbavietā — valstī vienā no lielākajām ārstniecības iestādēm — kārtība ir stipri lielāka. Jau pavasarī bija izstrādāta programma darbiniekiem, kas ļauj saprast, kā rīkoties. Bija izveidots video ar simulācijām, kā jāģērbjas, un vēl šo to. Tādā ziņā cepuri nost! Šī iestāde bija sagatavojušies otrajam «Covid-19» vilnim, tāpēc nav tā biedējošā neziņa. Ir ļoti liela atšķirība, kad slimnīca ir sagatavojusies un kad nav… Bet katrā slimnīcā sistēma ir atšķirīga,» salīdzina medicīnas iestāžu darbiniece.
Nav vienotas sistēmas, kā ļoti pietrūkst
Medicīnas māsas palīdze kā nepilnību norāda to, ka katrā valstī un arī katrā slimnīcā Latvijā ir atšķirīga «Covid-19» ārstēšana un aprūpe. Nav saskaņots, kā tas vispār būtu jādara. «Tas viss ir kā eksperiments. Un neviens jau īsti nezina, kā vajag. Ārstē, bet nemaz nezina, kā būtu jāārstē. Un viss jaunais mulsina. Ja visām slimnīcām Latvijā būtu izstrādāta vienota sistēma, būtu vieglāk. Tagad katra slimnīca ir atsevišķa un katra par sevi. Ja Veselības ministrija, piemēram, ar speciālistu palīdzību būtu izstrādājusi vienotu ārstēšanas kārtību, noteikumus, kas un kā jādara, un pēc tam iedotu visām ārstniecības iestādēm vienotu instrukciju, tas būtu liels atbalsts. Man bija skumji, ka ārstam, piemēram, pienākas nopietns aizsargtērps, bet sanitāriem ne. Tāpat vajadzētu katram cilvēkam izskaidrot, kas ar viņu noticis un kas sagaidāms, jo daudzi ir nobijušies un neko nesaprot,» pārdomās dalās medicīnas māsas palīdze.
Kad pozitīvs ir un paliek pozitīvs labā nozīmē
Ilva piemin gadījumu slimnīcā ar kādu 92 gadus vecu tanti. Kundze pieder pie tiem cilvēkiem, kas neskatās televīziju, nelasa presi un par valstī un pasaulē notiekošo kovidkrīzi īsti nav bijusi informēta. Jā, patiesi, gadās arī tā!
Kad sirmajai māmuļai pateica, ka viņai ir «Covid-19» pozitīvs tests, viņa bijusi ļoti priecīga. Gulējusi gultā un visu laiku smaidījusi. Ilva tantei pajautājusi, par ko viņa tik ļoti priecājas, un kundze atbildēja, ka ārsts pasacījis — viņai viss esot pozitīvs. Viņa to pieņēmusi kā ziņu, ka ir pilnīgi vesela. Un tā arī pret to attiecās. Kundze iedomājās, ka rādījums «pozitīvs» patiesām ir kaut kas pozitīvs, labs un iepriecinošs. Viņai gan neesot ne jausmas, kas tas «Covid-19» īsti ir, bet pārējais viss esot pozitīvs. Ilva, nobeidzot sarunu, teic, ka šī sirmā tante ir lielisks piemērs tam, ka svarīgi ir tas, kā mēs uz lietām skatāmies un kā tās uztveram.