Vistrakākā ir neziņa par to, kas būs tālāk. Saslimšanas ar «Covid–19» pieredzes stāsts

Veselība

Saruna ar Viesturu (personas vārds publikācijā ir mainīts, taču laikraksta redakcijai zināms) norit nepilnas četras nedēļas pēc pozitīva «Covid–19» testa paziņojuma, kad talsenieks jau atgriezies darbā pēc karantīnas, kuru raksturo kā emocionāli smagu laiku.
Viesturs pavisam atklāti atzīst, ka līdz saslimšanai īsti nopietni šo vīrusu nebija uztvēris. Lasījis un sapratis, ka tāds it kā pa pasauli klejo, un ievērojis arī visus drošības pasākumus jau pirmajā pandēmijas vilnī ar domu, ja nu gadījumā tāds «Covid–19» tomēr ir. Bet viņš neslēpj, ka informācija medijos un interneta vidē izskan visdažādākā gan par tā nopietnību, gan statistiku, tāpēc tādas vienas konkrētas pārliecības vīrusa sakarā nebijis. Noteikumus un drošības pasākumus Viesturs ievērojis, jo ir atbildīgs pret līdzcilvēkiem, nevēloties savas bravūrības dēļ likt baidīties kādam citam, kuram, piemēram, saskarsme ar cilvēku bez aizsargmaskas radītu papildu stresu un uztraukumu par savu veselību.
Tomēr bija nelāga priekšnojauta
«It kā jau man arī gribējās ticēt, ka tā vīrusa lieta ir pārspīlēta, varbūt nemaz nav, bet tomēr bija iekšēja nojausma, ka tomēr kaut kas tur ir… Patiesībā jau varu atzīties, ka no visas tās informācijas un negācijām es biju sācis pat baiļoties. Kad uzzināju, ka ir saslimuši darbinieki, kas strādā samērā netālu no manas darbavietas, jo cik tad tie Talsi vispār ir lieli, tad bailes pastiprinājās. Bija pat iekšēja panika, jo «Covid–19» nu bija pienācis pavisam tuvu. Atminos, ka tā bija ceturtdiena, kad uzzināju par saslimušajiem netālu, un še tev — svētdien vakarā man aizkrita deguns. Jā, patiešām — tikai aizkrita deguns. Es vispār esmu veselīga dzīvesveida piekritējs. Daudz kustos, soļoju, nūjoju. Sestdien un svētdien iznūjojos no visas sirds, jo tagad jau sporta zāles nevar apmeklēt. Tādēļ izmantoju visu, ko piedāvā aktivitātes svaigā gaisā,» pieredzē dalās «Covid–19» izslimojušais talsenieks, kurš savu veselīgo vaļasprieku «liktenīgajā» nedēļas nogalē izbaudījis vienatnē bez kompanjoniem.
Tikai aizkrita deguns, bet ar to viss tikai iesākās
Viesturs, kurš izturējies atbildīgi arī pret šķietami niecīgo simptomu, pirmdienas rītā piecēlies un sapratis, ka deguns joprojām aizkritis, tāpēc sazinājies ar kolēģiem darbā un teicis, ka nejūtas drošs par sevi, tādēļ uz darbu nedosies. Kad pirmdienas rītā sazvanījies ar ģimenes ārstu un prasījis padomu, ko darīt, Viesturam bijusi iekšēja pārliecība, ka noteikti nav inficējies, jo nav bijusi nekāda ilgstoša kontaktēšanās ne ar vienu personu. Ir bijis tikai darbs, veikals un mājas, un drūzmēšanās vietas nav apmeklētas.
Ģimenes ārsts bijis atsaucīgs un uzrakstījis nosūtījumu uz analīzēm, uz kurām Viesturs uzreiz arī pieteicies un nodot varējis trešdien. Un nu atlika tikai atbildes gaidīšana.
Tas gaidīšanas laiks bija visbriesmīgākais
«Man šķiet, ka šajā laikā tiku pie tik daudz sirmajiem matiem, kā nekad agrāk. Es to visu uztveru ļoti nopietni, un man svarīgi bija zināt, ka gadījumā, ja esmu inficējies, aiz manis nebūtu veidojusies ķēde. Cits varbūt to uztvertu vieglāk ar domu: ko nu darīt — ja ir, ir, speciāli jau neviens netika aplipināts. Man ir izteikta atbildības sajūta pret citiem, tāpēc tad, kad saņēmu pozitīvu testa rezultātu, ļoti uztraucos, vai mani kolēģi arī nav saķēruši vīrusu no manis. Gaidīju, kādas analīzes būs kolēģiem, un izrādījās, ka testa rezultāti bija negatīvi. Lai gan Viesturs teic, ka viņa mamma uzstājusi, ka pie viņa saslimšanas vainīga bijusi nūjošana, viņš tam pats nepiekrīt, jo vienatne un svaigs gaiss diez vai būs bijis īstais iemesls.
Analīžu rezultāts pozitīvs
«Pirmdien, 9. novembrī, pieteicos uz testa veikšanu, trešdien bija jāierodas uz analīžu nodošanu. Visu dienu, protams, gaidīju rezultātu, bet tas atnāca ceturtdienas naktī, tātad 12. novembrī, un tests bija pozitīvs. Bet tās 14 karantīnas dienas tiek rēķinātas, protams, jau no 9. novembra, kad tika nodotas analīzes. Tad gaidīju zvanu no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC), lai zinātu, kas man tālāk jādara. Bija uztraukums par to, ko nu man prasīs un kas būs jādara. Mani sazvanīja tikai piektdien, tā ka bija pagājis diezgan ilgs laiks — vesela darba nedēļa. Un tikai piektdien sāka bloķēt visas manas kontaktpersonas,» pieredzētajā dalās talsenieks Viesturs, kas no sirds ir priecīgs par to, ka kolēģiem testa rezultāts bijis negatīvs. Ja arī viņiem tas būtu bijis pozitīvs, tad laikā no pirmdienas līdz piektdienai šie cilvēki arī būtu varējuši izplatīt vīrusu tālāk. «Ja padomājam valsts apmēros, tad pieņemu, ka tā tas arī notiek. «Covid–19» tā arī izplatās. Kontaktpersona, ja nav bloķēta, jau neapzinās, ka varētu būt inficēta. Es pieņemu, ka piektdien, kad bija mana pēdējā darba diena kopā ar kolēģiem, es vēl nebiju lipīgs. Pie vīrusa, iespējams, tiku brīvdienās, bet ir jau arī katram sava imunitāte. Kādam tā ir stipra, un vīruss vienkārši neko nenodara. Man grūti pateikt, kur būtu varējis inficēties,» pauž Talsu iedzīvotājs. Viesturs atklāti atzīst, ka ziņas un «Panorāmu» vairs neskatās, jo tā informācija par saslimušajiem, kas tiek paziņota pārraides sākumā, izklausās tik nomācoša un dramatiska, ka, viņaprāt, daudzi cilvēki sāk bailēs gaidīt, kad nelaime pieklauvēs pie durvīm, kas pavisam noteikti noārda cilvēka imunitāti un dara atvērtākus vīrusam. Nav jau nekāds jaunums, ka stress dara uzņēmīgu pret slimībām un neko labu neizdara.
Pazudusi garša un oža
Runājot par vīrusa «Covid–19» simptomiem, Viesturs pastāsta, ka viņam pazudusi garša un oža, kā jau vīrusa pazīmju sarakstā tiek minēts, bet izrādās, ka viņa gadījumā tas nebijis nekas jauns, jo garšas un ožas maņas pazūdot arī parastu iesnu gadījumā. Tās pazudušas jau trešdienas vakarā, bet, tā kā tas Viestura gadījumā nebijis nekas jauns, tik liels satraukums šajā ziņā nav bijis. Viņš centies sevi uzmundrināt, domājot un cerot, ka testa rezultāts nebūs pozitīvs. Vienīgā atšķirība bijusi tā, ka parasti šīs maņas pazudušas uz īsu brīdi, bet šoreiz tas noticis uz ilgāku laiku. Pārņēmusi neziņa, kas būs tālāk. Un nākamās dienas naktī tomēr tika saņemts rezultāts, kas apstiprināja «Covid–19». Atnākušas nomācošas domas par to, kas tam visam sekos.
Uzkāpusi augsta temperatūra
Nākamā simptoma izpausmi nav bijis ilgi jāgaida, jo divas dienas paaugstinājusies ķermeņa temperatūra. Vienā dienā termometrs rādījis 38 grādu atzīmi, bet nākamajā jau 38, 5 grādus. Interesanti bijis tas, ka šo temperatūru Viesturs nejutis. Sajūta nebijusi tāda kā parasti. Pašsajūta bijusi laba, un kauli arī nav lauzti. Par to, ka ir paaugstināta temperatūra, liecinājis vien termometrs. Viesturs daudz dzēris šķidrumu un tējas, un tad gan jutis pastiprinātu svīšanu. Un temperatūra arī nokritusi.
Pēc šiem simptomiem atkal uzmākusies neziņa par to, ko nu sagaidīt kā nākamo. Bijis prieks, ka divas dienas bijis labi un temperatūra vairs nekāpusi. Tas bijis 20. un 21. novembrī, kad Viesturs pēc ilgāka laika patiesi novērtējis, cik labi ir tad, kad ir patiesi labi. Apņēmies iziet cauri tām četrpadsmit dienām, kad jāuzturas karantīnā, jo citu variantu jau nebijis, tomēr simptomu izpausme nav beigusies. Kā beigušās vienas, tā sākās citas problēmas.
Sākās iekaisuma temperatūra
Viesturs turpina dalīties savā pieredzē, pastāstot, ka pēc divām mierīgākajām dienām, kad licies, ka viss iet uz labo pusi, uzkāpusi tā saucamā iekaisuma temperatūra, kad termometrs rādījis 37, 3 grādus, bet no rīta savukārt temperatūra bijusi pilnīgi normāla. Kāpt tā sākusi pusdienas laikā vai vakara pusē. Viesturu mulsinājis tas, ka grūti šo attīstību bijis izsekot un loģiski saprast. Sācis pat ķermeņa temperatūru mērīt ik pēc divām stundām, visu smalki pierakstot, jo, sēžot tik spiedīgos apstākļos, nebijis miera. Sēžot istabā, nodalīts no pārējās ģimenes, kad ne izkustēties, ne paelpot svaigu gaisu var, Viesturs emocionāli juties nomākts.
Kurš tad tevi, aplipušo, skatīs?
Vairākas dienas bijusi šī iekaisuma temperatūra, līdz parādījies pavisam neliels klepus, ko, kā saka pats Viesturs, vairāk var pielīdzināt sarunvalodā sauktajam krekšķītim. Ģimenes ārsts izrakstījis antibiotikas. «Ko tad tu mācīsi dakteri? Jā, vēl iepriekšējā vakarā pa televizoru tika uzsvērts, ka ārsti bez pacienta apskatīšanas nedrīkst izrakstīt antibiotikas. Bet kurš tad tevi, aplipušo, skatīs? Un Talsos rentgens tieši bija slēgts. Ja nokļūsti slimnīcā, tad to veic automātiski. Bet tā jau tevi, kovidnieku, neviens neņems un neskatīs. Un to jau var saprast! Ārsts visu izdara telefoniski, un es varu teikt — labi, ka tā. Tāda nopietna ārstēšana ir tikai tiem, kas nokļūst slimnīcā. Kā tad lai ārsts savādāk palīdz? Viņam jau nav variantu. Man gāja jau slimošanas trešā nedēļa, un iekaisuma temperatūra nekritās ilgāku laiku,» atklāti dalās Viesturs, kurš saprot ārstu sprukas un nesakārtotību sistēmā šādos gadījumos.
Katram slimniekam pilnīgi citādāk
«Man, piemēram, iesnu nebija nemaz. Sarakstoties ar citiem «Covid–19» slimniekiem, sapratu — katram klājas citādāk. Kādam bijis ļoti sauss un mokošs klepus, sāpot krūšu rajons, bet man tikai mazs krekšķis, ko vispār pat īsti nejutu. Citam bijušas lielas iesnas un puņķi, bet man deguns tikai mazliet aizlikts — pat bez iesnām. Es labāk sāku justies antibiotiku kursa ceturtajā dienā. Tad vairs nebija šīs iekaisuma temperatūras. Tad skaidri varēju saprast, ka manā organismā šīs antibiotikas ir darījušas kaut ko labu,» par uzlabojumiem pastāsta talsenieks.
Kā man teica, tā arī darīju
Viesturs bilst, ka šīs 14 garās dienas strikti ievērojis karantīnas noteikumus. Kad saņēmis pozitīvu testa rezultātu, viņu burtiski nošokējis paziņojums no SPKC, ka neviena persona no viņa mājsaimniecības pamest kopīgo dzīvesvietu nedrīkst. «Tad nodomāju, ka var jau to pārdzīvot, jo ir taču radi, kas palīdz, un ledusskapis jau tukšs arī nepaliktu. Bet tad atkal bija otrs zvans no SPKC, kad pateica, ka aizliegts iziet ārā no mājām ir tikai man, taču manas kontaktpersonas no mājsaimniecības, ievērojot visu valstī noteikto kārtību, var, piemēram, iekāpt automašīnā un aizbraukt uz mežu, tikai sabiedriskās vietās gan uzturēties nedrīkst,» atklāj Viesturs un nenoliedz, ka mājas tad bijis kā cietums.
«Psiholoģiski bija smagi. Pēc tam, kad varēju iziet ārā, jutos kā no jauna piedzimis, jo pirms tam divas nedēļas bija istaba, tualete un gulta. Ēdienu man pienesa. Negāju ne uz virtuvi, ne kur citur, lai būtu pēc iespējas mazākā kontaktā ar savējiem. No savas istabas, kad gāju uz tualeti, liku pat masku. Kā man teica, tā arī darīju. Jā, man nebija smaga slimošana, bija mazs iekaisums, kas nepārgāja, tāpēc bija jālieto antibiotikas. Bet visgrūtāk šis laiks bija tieši emocionāli. Bet ir jau arī kāds, kam bijis smagāk. Bija uztraukums par to, vai arī kādam mājiniekam tas vīruss nav pielipis, jo visādi jau var būt un neviens jau iepriekš nevar zināt, kā tas izpaudīsies. Un ja nu gadītos smags gadījums? Par to man bija uztraukums. Tās bailes un neziņa šajā laikā bija vistrakākās. Man tik ļoti gribējās iziet no mājām, lai apkārt nebūtu tikai četras sienas,» smagā brīža emocijās dalās bijušais «Covid–19» slimnieks
Bijusi arī pārbaude
Jautāts, vai bijusi arī kāda pārbaude, lai noskaidrotu, vai Viesturs ievēro karantīnas noteikumus, viņš atklāj, ka bijis zvans no Veselības inspekcijas 12. karantīnas dienā. «Esmu godprātīgs cilvēks, kas visu ievēro, un mānīties man nevienu brīdi nav bijis prātā, kur nu vēl neievērot karantīnas noteikumus. Man pajautāja, kur es atrodos. Ja man iesākumā arī pateica, ka visi mājsaimniecībā esošie nedrīkst iet laukā, tad tas arī tika ievērots, līdz pateica, ka kontaktpersonas piesardzīgi tomēr var, nekontaktējoties ar citiem, piemēram, aizbraukt pastaigāt uz mežu. Es pateicu, ka iet ārā nevar, un mani klausīja. Pēc tam, protams, pateicu, ka tomēr drīkst. Darbiniece no SPKC man arī pateica, ka tad, ja nav nekādu simptomu, kontaktpersonas, ja galīgi nav neviena, kas var atnest ēdienu, drīkst aiziet arī uz veikalu tādā stundā, kad veikalā nav drūzmēšanās, piemēram, pievakarē, un nopirkt ēdienu ilgākam laikam,» teic Viesturs, minot, ka ir arī cilvēciskais faktors. Viņš dzirdējis arī viedokli, ka šis «Covid–19» tests uzrādot arī pozitīvu rezultātu pie citu vīrusu klātbūtnes. «Dzirdēts viss kas, bet neesmu mediķis, lai kompetenti spriestu, tāpēc šis ir vēl viens neziņas lauks. Un saprast nevar īsti neko. Bet es darīju to, kas bija jādara. Es iesaku nebaiļoties un nebaidīties! Domājiet par «Covid–19» mazāk, lasiet un skatiet arī mazāk vai itin nemaz. Jā, ir jāievēro noteikumi, bet uz visu notiekošo vajag skatīties ar vēsu prātu, bez panikas un bailēm, jo tās neko nepalīdzēs,» iedrošina «Covid-19» izslimojušais talsenieks Viesturs, kas tagad jūtas labi un atguvis arī spēku pēc ilgās mazkustības karantīnā.