Mērsrags ir vieta, kurā es iemīlējos

Personības

Ja piemin Mērsragu, tad noteikti viena no šī piejūras ciemata asociācijām kā stabils un aprīkots zvejas kuģītis pie horizonta novadnieku prātos uzpeld arī Ingas Hartikas vārds. Viņa ir ne tikai aktīva un idejām bagāta Mērsraga tūrisma informācijas centra aktīviste, bet arī ciemata vēstures popularizētāja, aktualizētāja, apkopotāja un uzturētāja, kas šogad ieguvusi arī Gada mērsradznieka godu, kā arī četru bērnu māmiņa, kas kopā ar savām atvasītēm ļoti iemīlējuši ceļošanu pa Kurzemi.
Vēloties akcentēt laikraksta «Talsu Vēstis» īpašā viesa piederību Mērsragam, neiztikt, protams, bez būtiskā ievadjautājuma par saknēm, un izrādās, — lai cik ļoti gribētos Ingu Hartiku caurcaurēm uztvert kā dzimušu vietējo, par ko spēcīgi varētu pārliecināt arī dziļā un aizrautīgā interese par Mērsraga vēsturi, patiesībā viņa nāk no Tērvetes. Kā saka pati Inga: ja Mērsrags tīri fiziski nav viņas saknes, tad dvēseliski pilnīgi noteikti ir. «Esmu divu vietu patriote. Savu bērnību un pamatskolas laiku izdzīvoju Tērvetē un vienmēr sekoju līdzi, kas notiek dzimtajā pusē, uzturot arī atgriezenisko saiti ar tās puses cilvēkiem, bet Mērsrags manā dzīvē ienāca vēlāk,» atklāj I. Hartika. Lai gan ir dzīvots arī citur, Mērsrags ir vieta, kurā viņa pamatīgi noenkurojusies. Inga neslēpj, ka divas reizes bijusi iespēja atgriezties Tērvetē, taču dažādu iemeslu dēļ to nav izdarījusi. «Man Mērsrags tik ļoti iepatikās, jo tas ir atšķirīgs no jebkuras vietas, kas sastopama Zemgalē. Ja aplūkojam plašāk, tad zemgalnieki vai zemgalieši — kā nu kurš saka, — ir pilnīgi citādāki cilvēki. Cilvēkam, kas nācis no Zemgales, parasti ļoti duras ausīs kurzemnieku izruna. Bet vēl viena lieta, ko varbūt ne visi tās puses pārstāvji var pieņemt, bet personīgi mani ļoti pievelk, ir tā spītība un skarbums,» turpina Inga un atzīst, ka viņai ir ne tikai apbrīna par šo mūsu puses īpatnību, bet gadījies arī pa kādam pārdzīvojumam un asarai, kad nācies ar piejūras kurzemnieka raupjumu sastapties vaigu vaigā. Viņa atļauj sacīt un saka arī pati, ka Mērsrags ir vieta, kurā iemīlējusies. Kā nu katrs šo apgalvojumu tulko, tas lai paliek katra paša ziņā.
Man nav šīs ienācējas sajūtas
«Tik, cik esmu izpētījusi Mērsragu, tieši šīs vietas saistību ar jūru un koka kuģu būvniecību, norises četrdesmitajos gados, vēlāk arteļa parādīšanos, kolhoza «1. Maijs» laiku jeb padomju gadus, tas viss man ir tik ļoti tuvs, ka liekas, ka esmu te vienmēr dzīvojusi. Man nav šīs ienācējas sajūtas,» atklāj Inga, pastāstot, ka bijis, piemēram, tā, ka tūrisma informācijas centrā ienācis kungs jau gados, kuram bijusi kāda nepieciešamība. Viņa skaidri atpazinusi, ka ienākušais ir zvejnieks vai kapteinis, kura attēls reiz bijis redzams arī kādā Mērsraga goda plāksnē. Arī tas rada to īpašo piederības sajūtu. Un šīs puses jūras vēju raupjums Ingai ir kaut kas uzrunājošs, mīklains un īpašs. «Man liekas, ka tad, ja tu jūru saproti, jūra saprot arī tevi,» savu pieķeršanos Mērsragam paskaidro Inga. Šis izteikums var šķist kā dzejnieka niansētās piezīmes, taču Inga neslēpj, ka lasījusi daudz kapteiņu stāstu un viņu sarakstītās piedzīvojumu grāmatas, kas par šo vietu un cilvēkiem devis citādāku skatījumu.
Sirdij īpaši tuva ir vēsture
«Kad mācījos Tērvetē, man bija ļoti foršs vēstures skolotājs Andris Vēveris. Viņš prata nepiespiestā veidā labi iemācīt lietas, kas mani tajā vecumā un laikā vispār neinteresēja. Un atzīmes man bija labas pat bez jebkādas cenšanās. Otrs vēstures skolotājs, kad mācījos Rīgā, bija Uldis Krēsliņš. Viņa humors sita vēl augstāku vilni, un uz šī skolotāja pasniegtajām vēstures stundām tāpēc vien gribējās iet, jo zinājām, ka varēsim atkal par kaut ko pasmieties. Viņš caur joku mācēja iedot arī zināšanas. Bet, beidzoties vidusskolas laikam, beidzās arī mans tā laika vēstures izpētes posms,» pieredzē, kas ļāvusi iemīlēt vēsturi, dalās Inga, kura atkal šai iemīlētajai nodarbei pievērsusies tad, kad atnākusi dzīvot uz Mērsragu. Sākot strādāt informācijas centrā, bija jāsastopas ar situācijām, kad kāds ienāca un vaicāja par dabas objektu apskatīšanas iespējām. «Būsim reāli. Nav jau jāslēpj, ka Mērsrags nav populārs galamērķis tūristiem, un apskates objektu piedāvājums arī šeit nav īpaši plašs. Sapratu, ka man jārosina cilvēku vēlme, piemēram, doties apskatīt Mērsraga kanālu četru kilometru garumā. Un sapratu, ka es to varēšu darīt, ja zināšu par šo objektu vairāk, nekā zina vienkāršs cilvēks. Tad nu arī pamazām sāku pētīt un meklēt informāciju, lai būtu, ko pastāstīt interesentiem,» savu pieredzi atklāj Inga Hartika.
Katrs brīdis darbā aizpildīts
Pētījumu apjoms nu jau mērāms lielā apmērā. Pirms pāris dienām pie Ingas ciemojušās Talsu novada muzeja dāmas, kas novērtējušas Ingas darbu, sakot, ka aiz muguras viņai ir jau muzeja darbiniekam raksturīgās mapes, kurās informācija sašķirota gan pa gadiem, gan pa tēmām. Ja kāds vēlas noskaidrot informāciju, piemēram, konkrētiem gadiem, mapēs ir atbildes. Ingu tas no sirds aizrauj. Viņa neslēpj, ka cilvēki, kuriem nav izpratnes, darbu tūrisma informācijas centrā var uztvert kā garlaikošanos pie telefona aparāta un atbilžu sniegšanu kādam, kas piekāpis, taču īstenībā ikdiena paiet nepārtrauktā rosībā. «Nevienu mirkli nav bezdarbība. Es esmu tas cilvēks, kas izstrādā brošūras par Mērsragu, kuras var redzēt visos Latvijas tūrisma informācijas centros, piedalos dažādos ar tūrismu saistītos projektos, pati vadu pārgājienus un orientēšanās sacensības mazajiem bērniem, tāpat vadu tematiskos vides izziņas pārgājienus, jo esmu izmācījusies arī par vides gidu. Man ļoti patīk strādāt gan ar bērndārzniekiem, gan ar sākumskolas vecuma bērniem, kuriem pastaigas laikā es dodu pildīt dažādus vides izziņas uzdevumus. Ja ir nepieciešams, iesaistoties dabas aizsardzības pārvaldei, mēru dižkokus un apsekoju objektus, kur ir nepieciešami kaut kādi labojumi vai uzlabojumi. Tāpat radu dizainu dažādām norāžu zīmēm, kam jābūt izvietotām Mērsragā. Katru mēnesi informācijas centrā ir arī izstādes. Dažas no tām ir arī manis pašas veidotas, ne tikai viesmākslinieku. Protams, tiek izstrādāts arī suvenīru dizains un paralēli vēl apkalpoti tūristi un vietējie iedzīvotāji, kuri iegriežas ar visdažādākajiem jautājumiem,» ikdienas solī dalās Inga. Kādam vajagot palīdzēt veikt internetbankas darbības, kāds nopircis telefonu un neprot ar to apieties, bet vēl kādam citam savukārt vajag uz «Elektrum» nosūtīt vēstuli. Vietējie iedzīvotāji iegriežas arī tad, ja vajag kaut ko izdrukāt, ieskenēt, nokopēt. Nāk arī cilvēki, kuri izmanto www.latvija.lv pakalpojumu klāstu, kad arī nepieciešama palīdzība no malas. Un tie ir tikai daži nosauktie gadījumi, jo ir vēl un vēl… «Arī uz svētkiem vienmēr ir vai nu kādas jau izpildītas iniciatīvas vai kādas, uz ko Mērsraga tūrisma informācijas centrs rosina — vai nu aizdegt svecītes, vai izveidot Latvijas kontūru, vai arī rotāt logus un tamlīdzīgi. Arī vēl kalendāra radīšana katru gadu, konkursi vietnē facebook.com, darbs novada mājaslapā,» detalizētāk ar savu darba ikdienu iepazīstina Inga.
«Kāpēc tu domā, ka es vienmēr tieku galā?»
Klausoties Ingas darbīgās un piepildītās ikdienas izklāstā, nevar nerasties jautājums, kā viņa paspēj un kā viņai izdodas tikt galā ar savām četrām atvasītēm. Inga smejot saka, ka parasti viņa uz šo jautājumu uzdod pretjautājumu: «Kāpēc tu domā, ka es vienmēr tieku galā?» Viņai vienmēr licies, ka bērni, pat kaķis, foršie un ne tik foršie cilvēki — tantes un onkuļi, viņi visi būvē mūsu dzīvi. «Protams, arī manējo. Bet visvairāk jau tieši tie, ko pielaižam sev vistuvāk. Un šie cilvēki arī visbiežāk mēdz kalpot par iedvesmu. Mani bērni, lai kā arī reizēm uzvestos un justos, ir tā dzīves daļa, kas mani iedvesmo… Kā es tieku galā? To pat ir tā grūti aprakstīt, jo katram no četriem ir sava aizraušanās. Divas no meitām iet mākslas skolā, viena mūzikas skolā. Bez tam jaunākās meitas ir dvīnes. Vienpadsmitgadīgais dēls Artuss spēlē florbolu un sācis dejot arī tautiskās dejas. Un arī raksturi viņiem ir pilnīgi atšķirīgi. Bet es savu dzīvi bez katra no viņiem vispār nevaru par iedomāties,» neslēpj māmiņa Inga, piebilstot, ka dzīvē ienāk arī cilvēki uz īsu brīdi, kas, ja runā pārnestā nozīmē, bieži vien savieno kādus elektrības vadus un aiziet. Ir draugi, kas ir neatņemama dzīves nepieciešamība, bet bērni ir tie, kas mammu vienmēr mīlēs, atbalstīs, neskatoties ne uz ko. «Un viņi noteikti nebūs tie, kas visu laiku kaut kādas manas kļūdas nepārtraukti atgādinās, jo zinu, ka arī viņi mācās atzīt savējās. Bet pāri visam ir tas, ka mēs visi esam kopā,» savās vērtībās turpina dalīties I. Hartika. Jautāta, vai meitiņas Adrija un Adreta, kas ir identiskās dvīnes, kuras pirms sešiem gadiem bijušas arī «Māmiņu kluba» superbēbīšu varones un rādītas televīzijā, ir tik ļoti atšķirīgas, Inga pastāsta, ka raidījuma laiks bijis posms, kad mamma redzējusi to, ko neredz citi. Ja bieži dzirdam apgalvojumu, ka visi mazuļi ir līdzīgi vai pat vienādi, Inga teic, ka par savām meitiņām jau pašā viņu dzīves sākumā varēja apgalvot, ka viņas ir pilnīgi atšķirīgas, un viņas nekad nav nācies sajaukt. Arī raksturi ir pilnīgi atšķirīgi. Dvīnīšu mamma novērojusi, ka ir bijis posms, kad viena meita ir izteikti mierīga un ļoti pieķērusies mammai, kad otra tajā laikā saniķojusies, piesitusi kāju pie zemes un bijusi ar raksturiņu, bet tad pēkšņi šis posms pagājis un abas gluži vai apmainījušās vietām. Neviena diena ar viņām neesot garlaicīga. Savukārt Artuss, kas ir pats vecākais no Ingas bērniem, apveltīts ar prasmi jokot kā pieaugušie un labi apzinās, kas ir ironija un kas ir sarkasms, tādēļ tad, kad viņš pajoko, pieaugušiem ir, par ko pabrīnīties. Lai arī būt par brāli trim māsām noteikti nav viegli, Inga teic, ka viņš pret māsām izturas ļoti mīļi.
Neesam mājās sēdētāji
Inga Hartika pastāsta, ka viņas sirdij ļoti tuva nodarbe ir bijusi arī rokdarbi. Viņa prot gatavot rotas no dažādiem materiāliem, apstrādāt polimērmālu, tamborēt, adīt, šūt. Šūšana gan nav bijusi profesionālā līmenī, bet vairāk kā vaļasprieks. Tāpat bijis brīdis, kad ļoti aizrāvusies ar dekupāžu. Inga nevar nepieminēt dziedāšanu Mērsraga jauktajā korī «Pa vējam», kas ir tuvs vaļasprieks. Bet, ja runā par hobiju, kurā iesaistīta visa Ingas ģimene, tad noteikti jāmin ceļošana. Tas ir arī viens no veidiem, lai izvairītos no rutīnas. Kad pienāk brīvdienas un Inga saprot, ka viss ir izdarīts, māja spīd un laistās, ir sacepti pīrāgi un plātsmaize, bet bērni aizņemti katrs savā nodarbē, lai nepiezagtos netīkamā vientulība, viņa izlemj kaut kur aizšaut. Tā kā Ingai ļoti patīk maršrutu plānošana, tas neprasa ilgu laiku. Bērni arī nemēdzot čammāties, un katram ir iedalīti savi pienākumi, tādēļ viss notiekot ļoti operatīvi. Par ūdens padošanu un uzpildīšanu atbild Artuss, bet Marisa, kura ir ļoti radoša un talantiem apveltīta vecākā Ingas meita, atbild par uzkodām, savukārt abas mazās māsiņas atbild par cimdu, cepuru, šaļļu salikšanu sēdekļa aizmugurē. Inga ar bērniem dodas ne tikai apskatīt Mērsraga apkaimi. Ja paņemtu, piemēram, Kurzemes dažādu apskates objektu brošūras, Inga teic, ka gandrīz viss ir apskatīts arī dzīvē. «Es vairāk orientējos uz dabas tūrismu un uz tādu, ko aplūkot var ar minimālām izmaksām, akcentu liekot uz kaut ko īpašu, piemēram, iezi, klintīm, vēsturisku objektu. Un bērni daudz ko iemācās un pēc tam jau zina pastāstīt paši, ko dzirdējuši — nu jau arī Kurzemes apmēros, par ko man liels prieks, jo dabiskā veidā bērni šādi arī iemīlējuši vēsturi. Tādi ceļojumi ir vismaz reizi mēnesī… Tā kā man vasara ir visaktīvākais darba laiks, kad sanāk strādāt pat sešas vai septiņas dienas nedēļā, tad to septīto dienu izvēlamies izmantot sev. Vasarā mēs pieņemam lēmumu vismaz reizi nedēļā kaut kur aizbraukt. Uz tuvākiem dabas objektiem sanākt aizbraukt arī pa nedēļas vidu, jo vēl ir gaišs. Arī rudenī nekas nav apstājies,» aizrautīgi dalās Inga, piebilstot, ka tas ir kvalitatīvs laiks kopā, kad kaut ko jaunu vienmēr arī uzzina, un tas, viņasprāt, ir ne tikai milzīgs ieguldījums pašas izaugsmē tūrisma jautājumos, bet bērnu dzīvēs, jo tiek veicināta ļoti laba izpratne par dabu un apkārtējo vidi. Tās arī būs Ingas atvasīšu jaukās atmiņas par bērnības laikiem, jo pašai šādas aizrautīgas pieredzes bērnībā īsti nav bijis. Bez tam virtuvē ir arī divas tāfelītes ar bildēm no ceļojumiem, kas atgādina bērniem, kur tie pabijuši. Un, klausoties aktīvās un idejām bagātās mammas stāstījumā, patiešām daudzas lietas gribas likt nopietni aiz auss. Ir, ko pamācīties!