Košā Ingrīda no lauksaimnieku dzimtas

Personības

Ingrīda dzīvo man kaimiņos. Ja es viņu nezinātu vai visu mūžu, nekad šo stalto, sportisko sievieti ar sirmuma neskartiem matiem un nerimstošu enerģiju nesaistītu ar to vecuma grupu, uz ko norāda dokumenti. Gadās, ka visai maz zinām par gadiem vai ik nedēļas satiktiem cilvēkiem. Mēģināju iepazīt kaimiņienes dzīves gājumu, gan jau atradīsies tādi lasītāji, kuri savulaik ar viņu kopā strādājuši Lauktekhnikā vai Lauksaimniecības pārvaldē, vai arī satikuši dažādās sabiedriskās aktivitātēs.
Ingrīdu tuvākie paziņas sauc īsāk — par Ingu, sirsnīguma un atsaucības dēļ. Kaut arī esmu pāris gadus vecāka par viņas vecāko meitu, lūdzu atļauju uzrunai izmantot «tu» formu, jo vecuma distanci nejūtu. Ingrīdas dzimtais un arī tagadējais uzvārds ir Rubīna, kas neticami piestāv, spilgti raksturojot gan pamanāmo ārējo izskatu, gan cēlumu un rosīgumu. Varbūt uzvārda enerģija devusi tikai nedaudziem raksturīgu atmiņas iezīmi — sarunas laikā iegūstu vismaz pussimta dažādu cilvēku dzimšanas datus, ko stāstītāja nosauc bez aizķeršanās. Bet tagad pie dzīves stāsta, kas raksturo dažādus laikmetus mūsu tautas vēsturē.
Latgaliešu un poļu dzimta
«Mans vecaistēvs bija dzelzceļa inženieris, kurš cēla Polijas — Pēterburgas dzelzceļu,» stāstījumu sāk Ingrīda Rubīna. «Atveda uz Daugavpili smuku polieti, viņiem bija pieci bērni, mans tēvs bija jaunākais, 1915. gadā dzimis. Ģimenei piederēja četrstāvu nams. Vecaistēvs, strādājot uz dzelzceļa, saaukstējās un agri nomira ar plaušu karsoni, bet vecāmamma palika viena ar maziem bērniem. Vīra brāļi izdzina ģimeni no mājas, bija jādodas uz laukiem Arendolē (mūsdienās — Vārkavas novada Rožkalnu pagasts). Tā ir pasakaina vieta. Iztikšana bija grūta, lauku mājās grīdas vietā bija māla klons, tomēr turēja kādu cūku, izaudzēja kādu kartupeli. Tur Dubna tek garām, kapsēta ir aprūpēta, žodziņš apkārt. Nesen lasīju avīzē, ka Arendoles pils renovēta. Ģimenē runāja, ka tēva māsa Veras tante aizmukusi no mājām pie baznīckunga, lai nav smagi jāstrādā. Viņu nosūtīja uz Vīni mācīties mūķeņu skolā. Tā bija daudz vairāk vērta nekā trīs augstskolas mūsdienās. Viņa prata dažādus rokdarbus, lieliski gatavoja ēst, arī varēja veikt medicīnisko aprūpi. Kad atgriezās Rīgā, strādāja Japānas vēstnieka ģimenē. Mūža nogalē dzīvoja Talsos, strādāja pie dažādiem katoļu priesteriem.
Kurzemes saknes
Mammas ģimene ir no šejienes, viņas māsa un brālis piedzimuši blakus sētā tagad Brīvdabas muzejā esošajai Usmas baznīcai. Mana mamma bija jaunākā, viņas dzimšanas diena ir 1920. gada 7. martā. Vecaistēvs 1917. gadā bija Maskavā pie Ļeņina, kurš apsolīja zemi dot (noprotams, ka bija iestājies sarkano strēlnieku rindās, kuriem solīja neatkarīgu Latviju — aut.). Viņu ievainoja plaušās, Krievijas caurlaides kaut kur noraka un atgriezās mājās. Kad viņš nomira, mammai bija tikai trīs gadiņi, vecākajai māsai — vienpadsmit. Sanāca līdzīgi kā tēva ģimenē, vecāmāte ar pieciem bērniem aizgāja uz Elku skolu par apkopēju.
Dzīvības pirmsākumi Vācijā
Mans tēvs pabeidza lauksaimniecības skolu, mācījās galdniecību pie krusttēva Sabilē, tur arī palika dzīvot. Iepazinās ar manu mammu. 1942. gada 17. martā, kad cilvēkus sūtīja strādāt uz Vāciju, Stendes stacijas ešelonā iesēdināja tēvu, bet mamma savu Voldiņu (īstajā vārdā Vladislavs) taču nelaidīs vienu, brauca līdzi. Vācijā abi manējie tika cienīti, strādāja kopā ar poļu laukstrādniekiem. Paps nebija garš, bet stiprs — poļu asinis. Varēja bulli savaldīt. Bet bija grūti, jo kāds visu laiku kaitēja, piemēram, uzkrauj siena vezumu, bet tas noslīd. Manējie ēda pie viena galda ar vācu saimniekiem. Mamma tajā vasarā bija stāvoklī, saimniecībā bija daudz siltumnīcas tomātu, kas viņai ļoti negaršoja, bet man visu mūžu garšo. Vecāki gribēja salaulāties, bet to neļāva, ja nav divu paaudžu dzimšanas apliecības (nacistiskajā Vācijā vajadzēja apliecinājumu, ka neviens no senčiem nav ebrejs — aut.). Rudenī palaida mājās. Tikko kā 18. novembrī iebrauca Jelgavā, tā salaulājās Annas baznīcā. Pēc tam atgriezās Sabilē, kur es 18. decembrī piedzimu galdniecībā.»
Laimīgā bērnība
«Bērnība bija pasakaina,» turpina Ingrīda. «Man bija tētis un mamma, māsa. Vecāki bija brīnišķīgi, nezinu līdzīgus. Dzīvojām Sabilē pretī baznīcmājai Abavas ielā 1, skola bija tuvu, nebija pat mētelis jāvelk. Ja klasē kaut ko vajadzēja — adatu, naglu, tas tika aiznests uz skolu, bet mamma neko nepārmeta. Ar klasesbiedru Valdi Braču, mācītāja dēlu, kurš dzīvoja pāri ielai, izveidojām telefona sakarus. Tas ir tā, ka telefons ir sērkociņu kastīte, kam piestiprināts garš diegs, otrā pusē atkal sērkociņu kastīte. Tā bija iespējams sarunāties. Valdis pabeidza universitāti, ilgus gadus strādāja Rīgā par rūpnīcas «Komutators» galveno grāmatvedi. Ar draudzeni sarunājām pēc pamatskolas beigšanas iet mācīties par vecmātēm — feldšerēm, bet pirms tam viņas ģimenē piedzima ceturtais bērns, bieži bija jāauklē. Mēs aiz dusmām apēdām viņas putru. Vasarās strādāju līdz pat skolas sākumam. Krāmējot drenu caurules vaļējās automašīnās, mēnesī varēja nopelnīt simtus. Stendes stacijā pienāca kravas no Lodes rūpnīcas, tālāk caurules veda uz objektiem visā rajonā.
Mammas darbs tējnīcā
Cik ļoti garšīga bija mammas katru svētdienu ceptā maize! Liku uz rudzu maizes piparmētru lapiņas, vēl sāli uzbērām. Sabilē mamma bija tējnīcas vadītāja, strādāja no astoņiem līdz desmitiem vakarā. Tējnīca ir kā krogs. Tur ielēja pa 100 gramiem vīnus, vēlāk gan pudeles netaisīja vaļā. Paps bija namu pārvaldnieks, kādu laiku arī fabrikai iepirka ābolus, plūmes. Ar naudu piespīlētu portfeli braukāja pa Kandavu un Kabili. Papa pienākums tējnīcā bija pēc darba izsist spundi alus mucai, lai varētu ieliet alu kausos. Cepumu kastes bija jāatlauž ar spēku, tās bija no finiera, apsistas ar metāla plāksnītēm. Mamma reiz teica, ka atvērusi no rīta jaunu cepumu kasti, bet tā izrādījās tukša. Kad mašīnā sakrāva malā nokrautās alus pudeļu kastes, tur atrada žurku caurumus ar cepumiem. Vēlāk mamma ilgi nostrādāja Veģos par sanitāri. Auda lakatus, bet es ieaudu rakstus.
Veselīgs dzīvesveids
Skolas laikā spēlēju basīti. Esmu beigusi divas sporta skolas: kad Sabile bija pie Kandavas rajona, tad Kandavā; kad pievienoja Talsiem, mūs veda uz «Vārpas» (lauku sporta biedrība) sacensībām šeit. Spēles bija arī vecajā pareizticīgo baznīcā, kur tāpat dažreiz sarīkoja balles. Viens otru pavadījām uz mājām. Atceros, kā sacentāmies, kurš ātrāk uzskries pa luterāņu baznīcas trepēm. Neesmu diži pa ballēm staigājusi, neesmu dzērusi. Dzīvē nav sīkumu. Reiz ķīvītenē («Ķīvīškrogs») bija ballīte, pie manis pienāca puisis, kurš bija ieradies ar skaistu skolotāju no Abavciema: melnas bizes, skaista zaļa kleita, grezna piespraude. Tik brīnišķīga! Un viņa bija sadzērusies, apvēmusi puiša žaketi, aizmigusi. Teicu: «Vediet uz manu dzīvokli!» Vīrieši paņēma aiz rokām un kājām, iesēdināja emkas (motocikla marka) laiviņā (blakusvāģis) un aizveda uz Rocežiem. Tajā brīdi es nodomāju, ka nekad nedzeršu nevienu glāzi, lai ar mani nekad tā nenotiktu.
Pēc skolas uz darbu
Otrajā dienā pēc mana Sabiles vidusskolas izlaiduma, 24. jūnijā, sāku strādāt Laidzes kolhozā. Vēl pavasarī mūs uzrunāja Laidzes kolhoza priekšsēdētājs Pikmeisters. Ar rokām bija jāslauc 16 govis, otrā dienā man vēl bulli un zirgu uzticēja, bet nelikās grūti. Mums vienmēr bija bijušas kazas, lopi, jāplūc zāle. Pļavas mums bija otrpus Abavai. Zāli abas ar vecāko māsīcu salikām pārtikas tīkliņos, bet viņa nesa līdz tiltam, pa pilsētu vairs nevar, kauns. Tad es tāda maziņa vilku pa zemi. Biju ļoti laimīga, kad mamma pirmo reizi atļāva izslaukt gotiņu. Laidzē bija jāstrādā dienu dienā, bez brīvdienām, četros augšā katru rītu. Biju arī kūts brigadiere, svēru barību. Pēc gada pateicu, ka iešu mācīties uz akadēmiju. Bet pirms tam bija atslaukusies govs Ciprese, liela kā kuģis. Izslaucu, izdalīju divus spaiņus jaunpiena visiem teļiem, bet man neviens nepateica, ka tas arī jādod govij atpakaļ (vajadzīgs daudz barības vielu). No rīta mana govs guļ salmos, skrēju pie vetārsta, viņš vēl gulēja, jo iepriekšējā dienā bijusi balle, tomēr izdevās to govi izcelt.
Gandrīz diplomēta veterināre
Četrus gadus nomācījos veterināriju. Pirmos divus kursus Lauksaimniecības akadēmija vēl bija Rīgā, pēc tam pārcēla uz Jelgavu. Bija rakstīts: «Visi, kas mīl dzīvniekus, laipni lūgti veterinārijas fakultātē!», pilnīgi otrādi — ar mīlestību nekas kopīgs: vajag, ka spēj durt, griezt. Pēc 1. kursa bija prakse Mārsnēnos aiz Cēsīm. Kad ierados, atvaļinājumā aizbrauca vetārste un kopējas nolaidības dēļ daudzas govis bija slimas. Izdarīju visu, kas jādara, tā bija laba prakse. Studiju laikā dzīvojām hidriķu (hidromelioratoru) kopmītnēs. Puiši rudens sākumā atgriezās no četru mēnešu praksēm Kazahstānā (Hruščova laikā tur sāka plaši attīstīt lauksaimniecību), bija apauguši ar augoņiem, izslimojuši dizentērijas un citas slimības. Kad par dzeršanu stāstīja, tad vispār… Man arī draudēja prakse un nosūtījums uz darba vietu jebkurā PSRS reģionā. «Nē!», es domāju, «nedarīšu.» Dokumentus pat neizņēmu. Neklausīju agronomijas pasniedzējam Pogodinam, kurš aicināja uz savu fakultāti.
Lielākā bagātība
Tajā laikā satiku savu nākamo vīru, mūsu laulībā piedzima trīs bērni. Vecākā ir Ginta, divus gadus jaunāks Guntars, bet jaunākajai Zanei ar viņu ir vairāk kā piecu gadu starpība. Reiz vecākie bērni bija nolikuši uz galdiņa savas skolas liecības, mazākā, tolaik trīsgadniece, tām bija piezīmējusi skaistas puķītes. Nu Zanei ir trīs dēli, viņa dzīvo Jūrmalā. Ginta ir viena dēla māmiņa, beigusi universitāti grāmatvedības specialitātē, strādā privātuzņēmumā Liepājā. Guntars izglītību ieguva Lauksaimniecības akadēmijas mežzinātņu fakultātē, saimnieko savā īpašumā Virbu pagastā. Viņam ir dēls un meita — vienīgā mana mazmeitiņa. Manā dzīvē liels balsts bija otrais vīrs Juris, ar kuru kopā nodzīvojām 30 gadus.
Lauktehnikā
13 gadus nostrādāju Lauktehnikā (rajona lauksaimniecības tehnikas bāze), sākumā mani ielika ķimikāliju noliktavā. Patika, bet pēc tam padomāju, ar kādām indēm bija jāstrādā. Bija tāds rogors, ko pret rožu kaitēkļiem lietoja pa ēdamkarotei uz spaini ūdens. Atveda 200 litru mucu sadalīšanai pa dārzniecībām. Strādnieki palīdzēja saliet spaiņos, es tur tālāk laistījos pa puslitram. Gaidīju piedzimstam dēlu, aizgāju atvaļinājumā un vairs neatgriezos. Kundze, kas strādāja pēc manis, nesagaidīja pensiju. Minerālmēsli visi nāca caur mums. Manā laikā izdeva rīkojumu, ka dustu (tā saucamais DDT, ļoti kaitīga lauksaimniecībā izmantota inde) nevaram lietot. Kādas 200 tonnas noslēpa, uzmūrējot sienu. Zināja, ka dusts vēl simtiem gadu paliek kaitīgs. Vēlāk izveda uz speciālu iznīcināšanas vietu. Tualetes papīrs izšķīst divos mēnešos, pampers 2,5 gados. Kāpēc ražo? Vai tas nav noziegums? Pēc dēla piedzimšanas 12 gadus nostrādāju tehnikas apmaiņas punktā, kas sākumā atradās Stendē, vēlāk Talsos. Pēc darba atsākšanas, 1967. gada 12. novembrī no rīta gāju uz darbu, vietā starp staciju un noliktavām tagad ir zaļā josla, bet pirms tās dienas bija mežs. Vienā naktī visas milzīgās priedes un egles nopūstas. Pilnīgi visu nopļāva. Pati lielākā vētra bija 1969. gadā, bet pirmie gucuļi (Ukrainā un Moldovā dzīvojoša mazākumtautība) ieradās sagatavot kokmateriālus no izgāztajiem mežiem jau iepriekš.
Lauksaimniecības pārvaldē un dispečeros
Kad strādāju rajona lauksaimniecības pārvaldē, izdeva rīkojumu, ka visiem speciālistiem jāiegūst traktoru vadīšanas tiesības. Laikam tas bija saistīts ar gatavošanos kariem, lai katrs spētu sēsties traktorā. Es vairākas reizes biju kārtojusi un pārkārtojusi šoferu eksāmenus, jo noteikumi mainījās. Man un priekšniekam uzdeva vadīt apmācības, mācīju arī par tehnikas uzbūvi. Viņam maksāja 1,50 rubļus, man tikai 1,20, jo nebija speciālā izglītība. Lai to iegūtu, 42 gadu vecumā iestājos Kandavas tehnikumā un pēc trīs gadiem pabeidzu ar sarkano diplomu (teicamām atzīmēm). PSRS laikā bieži vien nozaru darbs nebija saskaņots, kas radīja zaudējumus. Kad Ugālē uzcēla lielo ķieģeļu rūpnīcu, produkciju veda pa visu Latviju, bet līdzīgus materiālus citu ministriju automašīnas veda uz Kurzemi. Tāpēc Rīgā no trīs atvaļinātiem virsniekiem izveidoja koordinēšanas centru, bet Talsu rajonā — nodaļu. Tur mani pārcēla strādāt. Katrā lielākā iestādē bija vietējie dispečeri, bet mums bija jākoordinē viss rajonā notiekošais. Galvenais uzdevums bija nodrošināt, lai nav tukšie pārbraucieni. Lietojām teletaipu (līdzīgs telegrāfam), pa to nodeva ziņojumus kolhoziem.
Sabiedrības labā
Es četrus gadus dalīju zupu diakonijā (pie luterāņu baznīcas). Tas sākās ar baznīcas kora braucienu uz Norvēģiju, kur Usmas mācītājs bija kalpojis vairākus gadus. Atbalstot Talsu draudzē uzrakstīto zupas virtuves projektu, norvēģi vāca līdzekļus. Bija daudz savākuši. Kaut ko deva arī pašvaldība. Diemžēl tas beidzās pēc kārtējām vēlēšanām, kad 1. jūlijā pie durvīm bija zīmīte, ka «zupiniekiem» turpmāk dos talonus. Ēdnīcas gan uz to neparakstījās, jo nav iespējams pusdienlaikā uzņemt tik daudz cilvēku. Es nedevu ēdienu iedzērušiem, netīros traukos nelēju. Viens jauns puisis, kurš bija pa benzīntankiem ostījis degvielu, man pat meta ar spainīti. Bet netālu — mājā bez ūdensvada — dzīvoja tāds maza auguma guculis, kuram teicu: «Tev gan ir laba sieva, vienmēr spainītis mirdz!». Viņš saka: «Ko, Inga, vai man rūki nav?» Kādam, kurš atnāca ar netīru trauciņu no izdzertas pusotrlitrīgas pudeles, aizrādīju, ka ezers nav aizsalis, var izmazgāt.»
Ingrīdas bagātā dzīves pieredze
apliecina, ka darbīgiem ļaudīm darba nekad nepietrūkst. Viņa bieži dodas ekskursijās, nodarbojas ar nūjošanu, bet mājās jau trešo gadu nav televizora, jo ir tik daudz aizraujošu grāmatu, ko lasīt, tik daudz interesantu cilvēku, ko satikt! Mūsdienu patērētājsabiedrības nogurdinātajiem gribu pateikt, manuprāt, svarīgu ļoti dāsnās (to izjutu pati) sarunu biedres atziņu: «Negausība ir vienīgā neārstējamā slimība», ar papildinājumu, ka tā tomēr nav attaisnojama.