«Oskars» ir atgriezies Mērsragā

Mērsraga novads

Varam būt lepni par atjaunoto zvejniecības simbolu — skulptūru «Oskars», kas 17. novembrī — pirms Latvijas Republikas proklamēšanas dienas — novietots Mērsraga centrā un turpmāk sargās kapteiņa Žaņa Gulbja zvejas laivu un raudzīsies uz ostas pusi.
Arī stāsts, kā Žanis Gulbis tika pie šīs laivas, ir interesants un uzmanības vērts. Laiva piederēja mūsu zvejnieku kolhoza «1. Maijs» priekšsēdētājam Elmāram Krūmiņam. Viņš ar to zvejā nedevās, tāpēc laiva gaidīja jaunus piedzīvojumus Krūmiņa kunga Melnsila šķūnī. Vēlāk laiva piederēja brāļiem Otmaņiem Kaltenē, kam interesēja laivas zviedru motors. Arī viņi laivu zvejai neizmantoja. Tad nu trešais laivas saimnieks — Žanis Gulbis — bija pirmais, kas ar to tā pa īstam izgāja jūrā. Laiva ir viena no pēdējām, kas būvēta Rojā, un Žaņa Gulbja īpašumā tā nonāca deviņdesmito gadu vidū, bet jau 2011. gadā kļuva par ciemata centra rotu.
Katram mērsradzniekam
par skulptūru «Oskars» ir citas atmiņas, un esmu mēģinājusi aizrakties līdz senākajām. Ir pierādāms, ka «Oskars» bija Mērsragā pie zvejnieku kolhoza «1. Maijs» kantora ēkas jau 1961. gadā, kad 1. maija svētku gaidās avīzē «Padomju Karogs» tika publicēta fotogrāfija, kurā zvejnieka skulptūra ir redzama. «Oskars» stāvējis arī pie zvejnieku kolhoza tīklu ceha starp diviem puķu podiem. Atrast kādu informāciju par skulptūras autoru diemžēl nav izdevies līdz pat šim brīdim, bet, meklējot informāciju par zvejnieku skulptūrām, pamanīju, ka padomju laikā tieši zvejnieku skulptūras ir bijušas vairākās ar zvejniecību saistītās pilsētās un ciematos. Visticamāk, tas sākās pēc Viļa Lāča romāna «Zvejnieka dēls» ekranizācijas. Pirmā filma, kā zināms, uzņemta 1939. gadā, otrā — zvejniecības uzplaukuma laikā, 1957. gadā. Galvenais šī romāna varonis bija jauns zvejnieks vārdā Oskars Kļava, kurš sapņoja par jauniem tīkliem, kas palīdzētu iegūt neatkarību no uzpircēja Garozas, un par veco zvejnieku uzticības iemantošanu, kas viņam arī izdevās, lai gan ceļš uz to nebija viegls. Un arī Mērsragā reiz bija šāds uzpircējs, uzvārdā Bite, kas no zvejniekiem preci gan pieņēma, bet mēdza pēc tam teikt, ka zivis nav bijušas derīgas, tāpēc tās izgāztas Daugavā.
Milzīgs prieks par to,
ka ir cilvēki, kas dalās savās atmiņās par «Oskaru», un ceru, ka tas tā arī turpināsies. Pavisam nesen izlasīju internetā pie «Oskara» fotogrāfijas Litas Vitones atmiņas. Viņa ciemata centrā dzīvoja jau no 1954. gada un atceras, ka tumsas aizsegā viņa kopā ar citiem bērniem čiepa puķes, kas bija apstādījumos ap «Oskaru». Bet bērnu dienu blēņas nav vienīgais, ko viņa atceras, jo arī bija pierakstījusi klāt zem fotogrāfijas internetā, ka «Oskars» te bijis tiešām no piecdesmito gadu beigām. Viņai bijusi sajūta, ka tas pie kantora ēkas bijis vienmēr. Vai vēl kāds to atceras?
Beidzoties padomju laikam deviņdesmito gadu sākumā, savā ziņā beidzās arī «Oskara» spozmes laiks, un skulptūra diemžēl nonāca Aizsilnieku izgāztuvē. Tur to vēlāk atrada bez vienas rokas, nebija pār plecu vairs arī enkura. Vēlāk «Oskars» manīts kādā sētā, ir dzirdēts arī, ka gulšņājis Mērsraga kanālā.
Tikai 2011. gadā «Oskars» atrasts un atgriezies Mērsraga novada domes īpašumā. Kopš tā laika līdz pat šai vasarai «Oskars», atgādinot par nu jau aizgājušajiem laikiem, cītīgi sargāja Mērsraga tautas namu.
Man, tāpat kā daudziem citiem, bija skumji noskatīties, kā Mērsraga «Oskars» pamazām drūp, tāpēc 2018. gada sākumā ar pašvaldības atbalstu aicināju ziedot skulptūras atjaunošanai — gan ikdienā Mērsraga bibliotēkā un informācijas centrā, gan arī tūrisma pasākumos. Cilvēku, kas vēlētos un kam būtu laiks un iespēja «Oskaru» atjaunot, nebija viegli atrast. Un tas tomēr izdevās. Restaurators, mākslinieks Edgars Ošs atbrauca iepazīties ar «Oskaru», pie viena mēģinot saprast, kādi būtu labākie risinājumi tā atjaunošanā. Mums bija regulāra komunikācija, domu apmaiņa, un izrādījās, ka «Oskars» nav atliets kā skulptūra, bet tā detaļas izgatavotas atsevišķi un sastiprinātas kopā. Arī materiāls bijis tāds, ko mūsdienās grūti atveidot, bet viens nu bija skaidrs — «Oskars» vairs netiks krāsots iepriekšējā sudrabotajā krāsā, lai saglabātu tā dabīgo izskatu.
Kad pirms vairākiem gadiem iepazinos ar fotomākslinieka Valda Brauna darbiem, par man tuvākajiem kļuva tieši viņa atainotie zvejas vīri. Starp citu, arī septiņdesmito gadu vidū tapušajā brošūrā «Mērsrags. Jūra. Ļaudis» ir Valda Brauna fotogrāfijas. Un tieši viņa fotogrāfijās es redzēju to īsto zvejas vīru, kas jūrā piedzīvojis gan skaistus saulrietus un saulē apsvilušu ādu, gan arī vētru un slapjo, zivju pilno tīklu smagumu un jūras sāļo garšu. Tāds ir arī Mērsraga «Oskars»!
Es ļoti gribētu, lai ciemata centrs — akmeņi, laiva un skulptūra «Oskars» — pārtop par vietu, kurā varam ne vien piemiņai nofotografēties, bet arī ar cieņu aizdomāties par tiem, kas reiz šo ciemu, pateicoties darbam jūrā, varēja uzbūvēt. Paldies visiem, kas atnāca 17. novembrī «Oskaru» sveikt!
Inga Hartika,
Mērsraga tūrisma informācijas centra vadītāja