Zemessargam šis nav ārkārtas stāvoklis

Personības

Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadiena latviešu tautai ir ne tikai zīmīgais datums «18. novembris», bet arī patriotisma pilns laiks, kad atceramies, pieminam un īpaši izceļam savas zemes neatkarības cenu, personas un notikumus. Šajā laikā īpaši skan zemes, tautas un brīvības jēdziens, kad negribas to aptraipīt ne ar ironiskām replikām par kādām valstiskām nepilnībām, ne kādiem citiem dubļainiem soļiem, kas izjauc kaut ko klusu, tuvu un svētu, ko gribas sargāt.
Mēs ikviens esam dzirdējuši pieminam Zemessardzes jēdzienu, kas burtiski ir divu īpašu vārdu salikums. Bet vai var būt, ka ikdienā pat neesam aizdomājušies, ar ko šī organizācija nodarbojas? Jā, skaidrs ir tas, ka sargāšanas funkcija ietverta jau tās nosaukumā, bet bieži vien dziļākas izpratnes vienkāršam cilvēkam nav.
Šajā svētku laikā «Talsu Vēstu» redakcijā ciemojās divas Zemessardzes dāmas formas tērpos, kuras vēlējās sveikt Latvijas proklamēšanas svētkos Zemessardzes Veterānu apvienības pārstāvjus un ikvienu, kas piederīgs Zemessardzes rindām, tādēļ neizpalika arī sarunas par organizācijas ikdienu, uzdevumiem un vēsturi.
Rotas Tesļukas vārds zināms gan jauniem, gan senākiem novadniekiem, jo tik staltas un augumā spēcīgas dāmas ar militāro ievirzi mūsu pusē otras noteikti nav. Un jau balss un tās tembrs parāda, kam viņa piederīga, tāpēc noteikti nepārsteidz kareivīgās sievietes ievadvārdi par pašreizējo situāciju valstī: «Mums ārkārtas stāvoklis būs tikai tad, kad rokās būs jāpaņem ierocis! Šis nav nekas!» Savukārt Liesma Lapiņa, kas Zemessardzes pulkā tūlīt būs jau 29 gadus, ir stabils un pieredzējis medicīnas darbinieks, kas daudz mācījies un apmācījis arī citus, norūdoties un esot gatavs dažādām dzīves situācijām. Abas dāmas pārstāv Zemessardzes Veterānu apvienību. Lai gan tagad veterānu rindās, bijuši ilgi gadi, kad laiks pavadīts aktīvā Zemessardzes darbībā. Un stāstu tik daudz, ka grāmatas varētu sarakstīt. Nevar neakcentēt arī abu pavisam latviskos un mūsdienās jau neierastos vārdus, kas noteikti ne ar vienu citu netiktu sajaukti.
Brīvprātīgi un nopietni
Visur, kur militāra ievirze, neiztikt bez nopietnām prasībām, un tā ir arī Zemessardzes gadījumā. Zemessardze ir lielākā un teritoriāli visplašāk pārstāvētā Nacionālo bruņoto spēku struktūra, kas ir primārais instruments sabiedrības iesaistei valsts aizsardzībā, dodot iespēju Latvijas pilsoņiem un pilsonēm brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās aizsardzību.
Atbilstoši Latvijas Republikas Zemessardzes likumam Zemessardzē uzņem Latvijas Republikas pilsoņus, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu un vēlas dienēt Zemessardzē. Ir arī nosacījumi, kas neļauj iestāties šajā organizācijā, piemēram, ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, vai arī ja ir stājies spēkā tiesas spriedums par sodu. Tātad laba slava un godīga pilsoņa statuss ir neatņemami svarīgs priekšnosacījums. Uzņemšanai Zemessardzē šķērslis būs arī vecums, ja tas pārsniedz 55 gadu robežu, tāpat arī profesionālā dienesta karavīra statuss vai dienēšana Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē, Satversmes aizsardzības birojā, Militārās izlūkošanas un drošības dienestā, pašvaldības policijā, prokuratūrā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Finanšu policijā, Muitas kriminālpārvaldē, Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldē būs tas iemesls, kas neļaus iestāties Zemessardzes rindās. Tāpat arī, ja tiek strādāts iestādē, kurai ar likumu noteikti ierobežojumi amatu savienošanai ar dienestu Zemessardzē. Protams, tiek pārbaudīts arī, vai persona neatrodas narkologa vai psihiatra uzskaitē, tāpat ir citi priekšnoteikumi, kas uzliek nopietnības un atbildības zīmogu visā šajā Zemessardzes lietā. Nav šaubu, ka zemessargam ir jābūt ar labu veselību un labu fizisko sagatavotību, lai varētu pilnvērtīgi veikt dienesta pienākumus un piedalīties militārajās apmācībās. Uzsākot apmācības, ir iespēja iesaistīties savas valsts aizsardzībā un bez maksas apgūt militārās pamatiemaņas, gūt papildu ienākumus un iespēju izmantot savu profesionālo pieredzi valsts aizsardzības spēju stiprināšanā. Zemessargiem ir dota iespēja piedalīties militārās mācībās Latvijā un ārvalstīs kopā ar Latvijas un ārvalstu karavīriem. Tiek apgūta prasme sniegt medicīnisko palīdzību, kā arī izdzīvot dabā dažādos laikapstākļos. Tā ir arī iespēja sniegt atbalstu sabiedrībai — līdzdarboties pazudušu personu meklēšanā, mežu ugunsgrēku dzēšanā, plūdu un to seku novēršanā. Protams, nevar nepieminēt arī iespēju aktīvi un saturīgi pavadīt brīvo laiku un iespēju uzturēt un uzlabot fizisko sagatavotību.
Jābūt fiziski sagatavotam un spēcīgam
Rota Tesļuka neslēpj, ka šodien izturēt to, kas nepieciešams Zemessardzē, ir diezgan pagrūti. Aprīkojums treniņos ir ļoti smags. Diez vai kāds uzreiz spētu atbildēt, cik ilgi, piemēram, jauna sieviete spētu panest 36 kilogramu smagumu sev uz pleciem. Jā, patiesi, tāds ir pilnā aprīkojuma svars. Un ar tādu jānoiet nevis 200 metri, bet 20 kilometri. Rota smej, ka līdz mājai tādu smagumu var aiznest, bet ātrums gan diži liels nebūtu. «Veterāniem gan nekādu treniņu vairs nav. Ja no štāba piezvana un palūdz ko izdarīt, tad atsaucamies. Mums pat vairs nav pavēles. Pavēle ir tad, kad ir jāizpilda nosacījumi svētkos. Man atnāk pavēle, un es dodu ziņu tālāk, cik zemessargu būs, piemēram, pie konkrētā pieminekļa valsts svētkos. Mēs, veterāni, piemēram, pagājušogad bijām Ventspilī uz apsardzi krustojumos, kad notika lielā riteņbraukšana. Ir arī tā, ka tuvākos Zemessardzes veterānus nosūta uz šaušanas poligonu, kad jāuztaisa tā saucamā ķēde, lai no malas kādi sēņotāji vai ogotāji nepienāk klāt un nenotiek kāds negadījums… Jā, mēs arī sportojam, braucam ekskursijās. Bet uz doto momentu ir jāsaka, ka tas reiz bija, jo viss «Covid-19» dēļ ir apstājies,» bilst Rota, atklājot, ka šogad tikai vienu reizi veterāni tikušies, kad 46. bataljons rīkojis sporta svētkus un tikušies Spāres muižā. «Mēs neesam aktīvie zemessargi, bet piedalījāmies. Veterānu pulkā kopā esam 104 — Ventspils, Talsu, Kolkas, Dundagas, Rojas novada pārstāvji. Mēs esam pievienoti ventspilniekiem, kaut uz zīmotnēm ir rakstīts «41. bataljons». Bataljonā vajag vismaz 500 cilvēku, bet mēs palikām mazākumā, tādēļ mūs pievienoja klāt 46. bataljonam. Daudzi bataljoni tika izformēti, karogi nodoti muzejos, bet mūsu karogs joprojām atrodas bataljonā. Pamēģini tikai kādam zemessargam Talsos uz ielas paprasīt, vai tad arī mūsu karogs muzejā. Tad viņi lepni atbildēs, ka nē! Karogs stāv! Kad bija jautājums, vai karogu nodosiet muzejā, tad vajadzēja dzirdēt, kas nu gāja vaļā. Tāpēc 41. bataljona karogs joprojām ir bataljona vadītājam aiz muguras, blakus 46. bataljona karogam. Ir abi. Arī mums atļauj nēsāt mūsu formas ar 41. bataljona zīmēm,» patriotiskā garā turpina Rota Tesļuka.
Tā mēs visi sākām
«Viss sāka briest jau 1991. gadā. Sāka runāt, ka vajadzīgs šis spēks jau 1989. gadā. Vīri jau rosījās un runāja. Kad nolemts, ka dibinās Zemessardzes bataljonu, noritēja šūmēšanās par to, kas būs komandieris. Mēs bijām bijušie tautas frontinieki un visi viens otru pazinām. Aizgāju pie kolceniekiem un teicu, ka jābalso tikai par Apsīti. Tā Apsītis arī kļuva par mūsu pirmo komandieri. Un tā mēs visi sākām,» atminas Rota Tesļuka. Liesma Lapiņa piebilst, ka sākums bijis pagrūts, jo viss bija jāsāk no nulles. Viņa strādājusi Talsu slimnīcā par medicīnas māsu ķirurģiskajā nodaļā un rentgena kabinetā, kad iestājusies Zemessardzē. Visi dalībnieki bija jāapmāca pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanā. Lasījusi lekcijas, apmācījusi zemessargus rīkoties visāda veida traumu gadījumos. Liesma atminas, ka nebijis viegli itin nemaz. «Tas ir garš stāsts. Lekcijas par medicīnu sniedzu visam bataljonam. Otisona kungs apmācīja pa savu līniju aizsardzībā. Bijām zilumaini. (Smejas.) Man tādai mazai ar 1, 60 metru augumu bija jātiek galā ar lieliem vīriem. Bija jāmācās paņēmieni, un ir, ko atcerēties,» stāsta Liesma.
Savukārt Rota Tesļuka, runājot par to, ka vēlas sveikt visus Zemessardzes pārstāvjus, negrib uzsvērt nevienu atsevišķi, jo visa ir komanda, un katram ir sava vieta. Kad notiek sazināšanās, atliek ziņu nodot četriem, kad tie padod ziņu tālāk citiem četriem, un viss aiziet kā pa ķēdi. Tā bijis jau no pašiem sākumiem.
Katrā kolektīvā ir kodols
Rota Tesļuka uzver visiem zināmu lietu — katrā kolektīvā ir kodols un ir kādi, ar kuriem rēķināties var mazāk. «Tā taču ir, un tas nav nekas jauns. Tas izkristalizējas jau apmēram pirmajos trīs gados, un zinām, ar ko var rēķināties, un to arī darām. Tad ir viegli strādāt,» teic viņa, paskaidrojot, ka ir kādi cilvēki komandā, kuri piedalās un ir visur. Un visbiežāk tie ir arī tie, kas visvairāk tiek pamanīti un arī apbalvoti.
Liesma Lapiņa Zemessardzē ilgi pavadīto gadu laikā kādu brīdi bijusi ārpus tās, jo strādājusi darbu jūrā, tādēļ nav varējusi būt aktīvā pozīcijā. Arī pati Rota vīra slimības dēļ sešus gadus bijusi prom, bet no šīs sirdij tuvās lietas jau nekur cilvēks nevar aizbēgt. Ja ir, tad ir! Neko padarīt nevarot. 1994. gada decembrī sākusi Laucienē vadīt Zemessardzes Jaunsardzi. Rota paskaidro, ka ir, vienkāršā valodā runājot, ikdienas karavīri, kas katru dienu Zemessardzē iet uz darbu. Tā ir armija. «Mēs, veterāni, arī esam armija, bet jau nosacīti. Ar 2011. gadu iesākās šie veterāni. Mēs bijām ārrindas zemessargi, kas nebija ikdienā, un bija arī ikdienas zemessargi. Jaunsargi — tie bija jauniņie. Es mazākus par ceturto klasi neņēmu un vadīju viņus septiņus gadus. 2005. gadā mainījās Zemessardzes struktūrvienība, jo to ielika Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībā. Man pieprasīja izglītību, bet es pateicu, ka vienu gadu pedagoģiju nemācīšos, jo biju jau gana mācījusies. Es aizgāju prom. Un, ja es fiziski vairs jaunietim nevaru parādīt paraugu, tad ko tad vairs… Jaunsargiem neviens neuzdrīkstējās darīt pāri, jo zināja, ka labi nebūs. Tagad mani uz ielas sveicina, uzrunājot par instruktori, bet es jau vairs sveicinātāju daudzreiz nepazīstu. Visi lieli izauguši,» smaidot pastāsta Rota, kas kopā ar savu kolēģi Liesmu uzsver, ka ikdienas dzīvē un sadarbībā bez uzticēšanās un uzticamības šajā organizācijā nevarētu.