«Gribas šeit būt!»

Personības

Ar Elīnu Stojakinu tikāmies pirms diviem gadiem, kad viņas veidotie zefīri un rīkotās meistarklases to gatavošanā tikai sāka kļūt atpazīstamas. Prieks, ka nodarbi izdevies attīstīt un stabilu mājvietu mūsu pusē atradis vēl viens jauns cilvēks. Tiekamies ar Elīnu viņas vecvecāku mājās «Mazkuģnieki» Vandzenē, kur aizvadīti bērnības gadi un katrs stūrītis šeit sirdij mīļš.

«Mazkuģnieku» mājas
reti kuram vandzeniekiem ir svešas, jo pirms vairāk nekā divdesmit gadiem šeit pirmos aveņu stādus iestādīja Imants Brauers, kādreizējais pagastā esošā «Ļeņina» kolhoza priekšsēdētājs. Viņš ar savām idejām, prasīgumu un darba spējām bija paraugs daudziem. Devis ieguldījumu tam, kāda saimniekošana pagastā attīstījās pēc kolhoza izjukšanas. Jau vairākus gadus viņu veidoto turpina attīstīt meita Laura Lormane, kurai talkā nāk arī Elīna un viņas brālis Jānis.
Elīnai par šīm mājām ir īpašas atmiņas, jo «Mazkuģniekos» pavadīta bērnība. Redzējusi, kā vecaistēvs un ome daudz strādājuši, lai visu iecerēto sasniegtu. Kā jau mazotnē, nav iztikts arī bez dažādu nerātnību pastrādāšanas. Bērnudārzā meitene nav gājusi. «Lai gan no citiem dzirdēti interesanti stāsti par bērnudārza laikiem, mans bērnudārzs bija sētā, spēlējoties ar brāli un dažiem draugiem. Atminos, ņēmām kūtī olas un cepām no smiltīm kūkas. Redzēju, ka kūku gatavošanā izmanto olas, un ar draugiem nolēmām, ka tās labi noderēs arī smilšu kūku gatavošanai. Vēlāk vecākiem radās aizdomas, ka vistas negribīgi dēj, līdz atklāja, ka smilšu kastē mūsu veidotajām kūkām klāt ir olas. Dabūjām rājienu,» atceras Elīna.
Tolaik neiztika arī bez citām rotaļām — veikalnieki, pārģērbšanās, prātā palikušas arī siena talkas, kad ar mazajām kājiņām siena vezumā liktais bijis jāstampā. Visspilgtāk no vienas spēlēšanās reizes atmiņā palicis gadījums, kad atrasti vecāku rūpīgi glabātie repsīši,—spēlējoties ar tiem, vējš naudu izpūtis pa gaisu. Visa sēta bijusi banknotēs. Turpinot vecvecāku iesākto, tagad saimniecībā 15 hektāru platībā audzē avenes, zemenes, smiltsērkšķus, arī ķirbjus. Elīna stāsta, ka uz lauka sanākot būt mazāk, jo abi ar brāli izaudzēto galvenokārt tirgo. Mamma vairāk atbildot par saimniecības darbiem.
Skolas gadi līdz devītajai klasei pavadīti tolaik esošajā Vandzenes vidusskolā. Kavēt mācību stundas nevarēja — skolotāji zināja bērnus, vecākus, vecvecākus. Elīna teic, ka no visiem mācību priekšmetiem visvairāk aizrāvusi ģeogrāfija. To pasniedza skolotāja Ritma Prūse, kura ar savu stāstījumu jaunieti pratusi aizraut. «Stundas bija citādākas. Ja mācījāmies par kādu valsti un skolotāja tur bija bijusi, dzirdējām viņas redzēto un iegūto pieredzi. Pieļauju, ka tas ir iemesls, kāpēc arī man ļoti patīk ceļot, izzināt dažādu valstu kultūru. Arī tagad kājas trīc, kā vēlos uz kādu laiku tikt pāri robežai. It kā braukt var, bet ir tik daudz risku,» uzskata Elīna.
Dzīves skola parāda īstās lietas
Atminoties skolas laikus, sarunā izskan, ka tolaik Vandzenes skolā bijušas divas devītās klases. Kā jau daudziem jauniešiem, bijusi vēlme aptvert plašākus apvāršņus, tāpēc pēc pamatskolas beigšanas meitene izvēlējusies mācīties Talsos. «Pusaudžu gados domas ir pavisam citas. Mācīties varēju tepat skoliņā. Tolaik domājām, ko tad te laukos… Pilsētā citas iespējas un pasaule. Taču Talsos un vēlāk arī Rīgā bija mazliet citādāk. Liela skola, brīvība… Tagad, skatoties atpakaļ, saproti — katrs tāds jaunieša lēmums samazināja mūsu skolas pastāvēšanu pagastā. Šogad septembrī tā vairs savas durvis neatvēra, par ko patiesi sāp sirds. Biju uz pēdējo noslēguma pasākumu augustā, kurā teicām atvadas savai skolai. Tas bija sirsnīgs pasākums, kurā neiztika bez asarām un priekiem, satikšanās prieka. Bēdīgi, ka aizvēra, jo tur bija viss, lai varētu mācīties. Bet, kas zina, varbūt ir maza cerība, ka, iespējams, skola kaut kad atkal būs atvērta,» pārdomās dalās Elīna.
Kad 2009. gadā uznāca krīze, arī Elīna bija no tiem, kas aizbrauca no Latvijas strādāt uz Angliju, jo finansiālā situācija nebija viegla. Tur arī nodzīvoja sešus gadus un piedzīvoto sauc par savu līdz šim lielāko dzīves skolu. Sava vieta bija jāizcīna, jāzina, kā nomaksāt īri, izdzīvot, jātiek uz darbu. «Saproti, ko tas maksā, ja vienu dienu neaizej uz darbu. Viss no paša atkarīgs. Arī valodu ļoti ātri apguvu, kas ne tik veiksmīgi izdevās skolā. Tas bija kārtējais spēriens pa pēcpusi, ka pašam ir jādara. Tu tiec nolikts konkrētā situācijā, kurai jāmēģina rast risinājums. Reti kurā skolā to iemāca. Dzīves skolā gan — tā parāda īstās lietas, kas tiešām ir nepieciešamas. Mācies no savām kļūdām, redzi, kas ir labs, der vai neder,» saka mana sarunas biedre. Pēc sešiem svešumā pavadītiem gadiem Elīna atgriezusies Latvijā. Kā pati teic, daudz pieaugušāka, patstāvīgāka un gatava jauniem izaicinājumiem.
Zefīri un maršmelovi
Elīna ar zefīru gatavošanu sāka nodarboties pirms vairāk nekā diviem gadiem. Ideju noskatījusi kādā meistarklasē un nodomājusi, ka arī pašai jāmēģina. Viens mēģinājums pēc otra, līdz sanācis. Kur nu vēl veselīgāk, ja gardie kārumi top no pašu saimniecībā audzētajām ogām. Šajā laikā ne tikai pati gatavojusi, bet savas zināšanas par zefīru veidošanu nav liegusi arī citiem. Divu gadu laikā izbraukātas malu malas, meistarklasēs dažāda vecuma interesentiem stāstīts un rādīts, kā zefīri pagatavojami. Šajā pavasarī, kad sākās vīrusa «Covid-19» izplatība, viss mazliet pierimis, rudens pusē cerīgi atsākās, bet tagad noteiktie ierobežojumi atkal visu piebremzē. Cilvēki arī baidoties. Taču meistarklases neesamība dot laiku jaunu ideju īstenošanai. Tā eksperimentējot, pirms pāris nedēļām gardumu baudītājiem piedāvājumā ir arī pufīgie zefīri jeb maršmelovi. Tiesa, nav tik saldi kā veikalā nopērkamie, jo tie gatavoti no saimniecībā izaugušajām ogām, kas piedod labu garšu. Ideja par pufīgo maršmelovu gatavošanu galvā bijusi jau sen. «Uztaisīju un pēc divām stundām bija gatavs. Atminos, ka dundadznieks Andris Reizenbergs man šovasar teica: ja ideju iedomājies, tā ātri jāīsteno un produkts jālaiž tirgošanā. Viņam bijis tāpat ar siļķi «kažokā». Pirmās pufīgo saldumu degustācijas rīkoju draugiem, kuri atzina to par labu esam. Iesaiņojums, uzlīmes, un īsā laikā produkts bija tirgošanā. Jāpiekrīt viņa teiktajam ir, kamēr domā un apsver kādu ideju, cits varbūt jau pasteidzies priekšā. Gan zefīrus, gan maršmelovus jau taisa, bet katram gatavotājam ir savs rokraksts. Šie ir tikai mani oriģinālie produkti, kur ir mūsu audzētās «Mazkuģnieku» ogas,» atklāj Elīna un piebilst, ka mūsdienās ne tikai jādomā, kā labi pagatavot produktu, bet arī kā piegādāt patērētājam. Viņa priecājas, ka šogad ar vēl vienu Vandzenē esošu ražotāju, kura piedāvā želejkonfektes, izstādē «Riga Food» ar saviem ražojumiem izdevies iekļūt inovāciju stendā un būt starp 14 jaunajiem produktiem. Pašlaik gan esot darba pilnas rokas, jo pieprasījums pēc zefīriem un pufīgajiem kārumiem ir liels. Tas tādēļ, ka tuvojas valsts svētki un Ziemassvētku laiks.
Baltie stārķi
Lai gan Elīnas vecvecāki, «Mazkuģnieku» saimnieki, devušies mūžībā, aizrunājamies līdz viņiem. «Piemērs manai mammai un arī mums. Lai gan abi uz mums noskatās no mākoņu maliņas, šajā vasarā «Mazkuģniekos» atlidoja divi stārķi, kas uzmanīja visu šeit notiekošo. Nebaidījās no cilvēkiem, staigāja pa sētu…Tāda izjūta, ka abi vēroja un uzmanīja, kas šeit notiek. Putnus arī nosaucām viņu vārdos — Imants un Rita,» saka Elīna, acīs sariešoties asarām.
Vecaistēvs bijis ideju cilvēks, stingrs savā nostājā. Atlicis pateikt dažus vārdus, redzēt viņa acu skatienu, kad bijis skaidrs — kaut kas ne tā izdarīts. Respekts bija ne tikai ģimenei, bet arī strādniekiem, kas šeit nāca. Šajās mājās cilvēku rosība vienmēr bija liela, jo darbos palīdzēja daudzi. «Arī bērnībā piedalījāmies visos darbos — stādījām, ravējām. Bija jāiet un jādara. Vecāmamma saimniecībā pieskatīja ciparus. Viņa bija tā, kas visu kalkulēja. Opis pateica, kā izskatīsies ārā, kur un ko stādīs, plānoja darbus. Vienmēr abi no rīta visus cēla augšā, jo kaut kas bija jādara. Opis bija ļoti radošs cilvēks, un idejas arī bija deviņstāvu mājas augstumā. Ir, kas piepildījušās, ir, kas ne. Līdzīgi kā viņi, arī es nevaru nosēdēt mierā. To redzu arī savā mammā. Laikam jau ābols no ābeles tālu nekrīt! Opis bija arī liels saldumu mīlis. Pirmās nogatavojušās ogas — vai tā bija zemene, avene, jāņoga — nesām viņam garšot. Tagad mēs joprojām tā darām, lai gan abi vairs mūsu vidū nav. Pietrūkst… Taču viņu klātbūtni šeit redzam un jūtam,» bilst mana sarunu biedre. Tagad esot viņu kārta visu iesākto turpināt un nest «Mazkuģnieku» vārdu tālāk. Elīna priecājas, ka no Rīgas uz Vandzeni pārcēlies arī viņas brālis Jānis, kurš saskata iespējas šeit kaut ko attīstīt un saimniekot. Vai visu iecerēto izdosies īstenot, rādīšot laiks. Apņēmība esot un par to arī vislielākais prieks.
Katram savu vietiņu
Kad jautāju, vai pati Elīna mūsu pusē ir uz palikšanu, ja reiz jau bijusi daudzus gadus svešumā, viņa smaidot atbild apstiprinoši. Nekur saullēkti un saulrieti, kā arī daba nav tik skaista kā Latvijā. Laukos to it sevišķi varot just, kā notiek norises dabā. «Man vajag ik dienu ieelpot spirgto gaisu, lai justos labi. Lauku vide patīk un nebaida. Mūsdienās ir visādas iespējas no tās izrauties, ja ir vēlme. Atliek tik iesēsties automašīnā, un tu jau esi pilsētā, izbaudi to pilsētnieciskumu. Dzīvot lielā pilsētas drūzmā — pagaidām noteikti ne! Mana miera osta ir Vandzenē, Mērsragā un Rojā, kur arī uzturos. Te ir jūra, pastaigas pa mežu, it sevišķi rudenī, kad ir saulains un lapas smaržo,» pārdomās dalās jaunā sieviete. Arī pašas draugu lokā ir jaunie cilvēki, kas lēnām, bet nāk atpakaļ uz laukiem. Ir, kas ik dienu braukā uz Rīgu un atpakaļ. «Arī paklausoties intervijās cilvēku pausto, daudz ir tādu, kas tomēr laukos saredz iespējas. Arī es būšu no tām, kas drīzumā iekārtos savu vietiņu piejūras ciemā. Gribas šeit būt!» viņa saka.
Novembris ir valsts svētku mēnesis. Jautāta kādas izjūtas pārņem, sadzirdu, ka Latvija Elīnai ir sirdij mīļa. Viens ir gatavotajos baltajos zefīros ievilkt pa sarkanai līnijai un pielikt valsts karodziņu pie krūtīm, bet tas ir tikai ārēji redzamais. «Par Latviju un sev mīļajiem šajā laikā daudz piedomāju. Emocionāli man ir tie brīži, kad skan valsts himna. Tad gan pār vaigu norit pa asarai, jo priecājos, ka dzīvojam brīvā valstī. Politiķu svētku uzrunās gan neklausos, jo nekā jauna jau viņiem nav, ko pateikt,» pārdomas atklāj Elīna.
Mazais restarts sev
Viens no Elīnas vaļaspriekiem ir ceļošana. Pabūts daudzās vietās, bet tikpat vēl ir daudz neredzēta. Šī gada sākumā kopā ar «Egomānes» studiju devusies savā trešajā ceļojumā ar to. Pirms tam pabūts Marokā, Spānijā, šoreiz kārta bija pienākusi Bali. Elīna stāsta, ka šajos ceļojumos brauc tikai sievietes. Dažādas. Līdz ko bija izsludināta pieteikšanās braucienam, vienas dienas laikā visas vietas bijušas rezervētas. Tas bijis 12 dienu ilgs brauciens, kas ļāvis uzņemt spēkus, atiet no ikdienas un iepazīt citus ceļojuma biedrus, attiecīgās valsts raksturīgākas vietas, tradīcijas. «Arī sievietes spēj iziet no saviem ierastajiem rāmjiem, uzdrīkstas būt pašas,» pārliecināta ir Elīna. «Sava veida mazais restarts sev. Tu iepazīsti cilvēkus un atklāj, ka viņi ir pilnīgi citādi, nekā sākotnēji šķiet. Arī man pašai šie ceļojumi ir vajadzīgi, lai sevī atklātu arvien ko jaunu un nezināmu.»