«Gleznošana ir mana ikdienas sportošana»

Personības

Lāčplēša dienā, kad norit intervija ar Madaru Ludvigsoni, saruna iesākas par Talsiem un to nozīmi. Sava vīra pirms brīža izkārtā Latvijas valsts karoga krāsu un lielāku patriotisma jūtu pavadīta, viņa izteic savu dzimto pilsētu kā sakņu un māju sajūtu, ko no pašas būtības nošķirt nevar, lai kur arī dzīvotu. Visas bērnības skaistākās atmiņas, kurās ietilpst arī lāpu gājieni un īpašā novembra sajūta, patriotisms — viss bērnības apzinātais sākums ievīts Talsu pavedienā. Arī senākie pagātnes zibšņi ar otām, krāsām un mākslu, kas ir šīs sarunas galvenā tēma un sazināšanās iemesls.
Madara, jūtot īpašo Talsu sajūtu sirdī, neslēpj, ka nezina nevienu citu tādu pilsētu, kurā būtu tik daudz radošu un talantīgu cilvēku. «Nezinu, vai tie deviņi pakalni vai kā, bet Talsos ir kaut kas īpašs,» teic talseniece, kas pati jau no mazotnes mīlējusi dažādi izpausties. Bērnībā tās nebijušas tikai otas un krāsas, bet jebkas, ar ko un uz kā varētu zīmēt. Madarai nav svešs stāsts par to, cik reižu viņas radošo izpausmju dēļ nācies pārlīmēt tapetes. Arī paaugoties acis spīdējušas, ja bijusi iespēja zīmēt, līmēt, krāsot, gleznot un darīt jebko citu, ko nu vien var izdomāt, augot ar četriem brāļiem un vienu māsu laukos. Nebijis atsevišķi atdalīta brīvā laika, kas veltīts kādai īpašai nodarbei, jo ģimenes braucieni uz jūru, ābeļdārzā ierīkotais futbollaukums, kurā varēja spēlēt komandās trīs pret trīs, un citas nodarbes organiski pakārtojušās un piepildījušas dienas dažādās nokrāsās cita aiz citas, veidojot visu skaisto dienas mozaīku.
Ar apbrīnu par mammas darbiem
Sarunājoties ar gleznu autori Madaru, nevar nepajautāt, vai viņai rados ir vēl kāds otas meistars. Viņa zina sacīt, ka lielu mākslinieku radu vidū neesot, bet neslēpj, ka pašas mamma ļoti skaisti zīmē. Jā, jaunā sieviete nebaidās pat teikt, ka mamma zīmē skaistāk nekā viņa pati. Un tā aizrautība meitai visdrīzāk no savas mammas, kas beigusi šuvēju skolu, kurā laba zīmēšanas prasme bijusi vajadzīga. Tikai attīstīt savu prasmi pa mākslas līniju tajos laikos nebijis aktuāli, jo bija vajadzīga stabila un laba profesija, kurā pelnīt. «Skatījos uz mammas zīmējumiem ar apbrīnu, cik perfekti viņa māk uzzīmēt cilvēkus un tērpus. Šobrīd saprotu, ka laikam arī tas, ko vecāki dara ar prieku, no tā plūstot mīlestībai, īpaši paliek sirdī arī bērniem. Neviens jau negribēs kopēt to, ko vecāks dara ar sakostiem zobiem. (Smejas.) Varbūt tāpēc arī manā dzīvē tas tā iesācies, » atklāj Madara Ludvigsone, kas pati pirms nepilna mēneša kļuvusi par māmiņu.
Gleznošanas prasmi attīstījusi pašmācībā
Aplūkojot Madaras gleznas, nevar nepamanīt talantu un jau ievingrinātu roku, bet izrādās, ka mākslas skolā un gleznošanas kursos jaunā sieviete nav gājusi, ja neskaita trīs meistarklases kādu divu stundu garumā. Viņa neslēpj, ka mācīties varbūt gribētu, bet prātā šajā sakarā norit arī dažādas diskusijas par to, vai to vajag, vai nevajag un vai radošais cilvēks visā tajā procesā nepazaudē kaut ko no savas unikalitātes lielo rāmju vidū, kas jau no bērnības spraucas pa visām maliņām dažādās jomās. Madara uzsver, ka bērns jau pēc būtības ir radošs, bet viņam tiek pateikts, kā ir jābūt un kā nedrīkst. Pamati, protams, ir jāzina un bez tiem nevar, un tieši tāpēc viņa mācās, bet pēc pamācībām internetā. Kaut gan braucot garām Latvijas Mākslas akadēmijai, viņa saprot, ka tā nav vienaldzīga, bet soli tajā virzienā nav spērusi. Jaunā sieviete beigusi biznesa studijas un izvēlējusies amatu, kas šķietami atšķiras no sirdslietas.
Gleznošana — daļa no Madaras būtības
Radošā talseniece, kura ar ģimeni gan dzīvo Rīgas pusē, atzīst, ka nezina, vai gleznošanu īsti var nosaukt par vaļasprieku, jo tā ir liela daļa no viņas. «Mūsdienās populārs ir meditācijas jēdziens. Varbūt tā man ir meditācija. Domu sakārtošana… Tas ir tāpat, ja cilvēks no rītiem skrien,— viņam to nedarīt būtu ļoti grūti. Gleznošana ir tā mana ikdienas sportošana, meditācija, sevis sakārtošana. Cik man zināms, tas process pats par sevi līdzinās grāmatu lasīšanai. Tiek aktivizētas smadzeņu daļas, ko ikdienā neizmantojam. Un tur jau vairs nav nozīmes, vai tie radītie darbi tiek kādam atrādīti, pārdoti vai ne. Tas ir vajadzīgs pašam sev, nevis citiem. Tāpēc te arī daļēji tiek atbildēts jautājums, vai visi, kas glezno, ir mākslinieki,» bilst Madara.
Kā man var nebūt profesija, kas saistīta ar transportu?
Jautāta, kā Madara izvēlējusies darbu finanšu sfērā apdrošināšanas nozarē, kas pavisam noteikti nav viņai tuvā bohēmiskā vide, bet gan likumdošana, liela atbildība, disciplīna, zinošam par notiekošo visapkārt, viņa pastāsta, ka karjeras ceļš veidojies tā, ka sanācis satikties ar ļoti daudziem cilvēkiem, kas jau ir liels ieguvums. Un darbā nepieciešams izmantot arī radošumu, mazliet gan ierobežotā formā, bet izslēgts tas nav. «Man ļoti patīk mans darbs. Tas ir izaicinošs. Un man nekad nav garlaicīgi. Es strādāju nozarē, kas saistīta ar transportu. Kā man var nebūt profesija, kas saistīta ar transportu, ja uzaugu ar četriem brāļiem? Es redzēju, kā skrūvē mašīnas. Man bija jāiemācās spēlēt zolīti un šahu, ja gribēju tajā visā būt iekšā,» smejas Madara, sakot, ka sieviešu kompānijā joprojām citreiz ir jāpiespiežas būt, jo tajā ir cits runāšanas saturs un maniere. Augot ar brāļiem, arī bijis, ar ko pacīnīties, kas, iespējams, veidojis viņas raksturu.
Gleznojot laiks vienkārši pazūd
Madara teic, ka laiku gleznošanai iepriekš neplāno un sevi īpaši nedisciplinē. Ja bijis ļoti aizņemts laiks darbā, tad otām pieķerties kādas dienas nesanākot, bet ir laiks, kad vairākas dienas pēc kārtas nododas tikai savai sirdslietai. «Man ļoti patīk rīti. Es novērtēju agros rītus, kas ļoti vērtīgi ir tieši šobrīd, kad, piedzimstot bērniņam, laiks ir pārkārtojies. Tie ir radošie rīti, kad man patīk gleznot. Bet, ja dienas gaitā jūtu, ka ļoti velk tajā virzienā, tad eju un daru līdz galam, neko neatliekot. Bet par to, ka laiks pazūd tajā procesā, tas gan ir patiesība. Es varu pateikt, ka vēl piecas minūtītes, vēl piecas, bet tās piecas beidzas, piemēram, četros no rīta. Darbu vienkārši vajag pabeigt, un tikai tad jūtos labi un varu mierīgi iet gulēt. Es pieļauju domu, ka disciplinēšana un konkrēts laiks ir ļoti vērtīgs un trenē, un rodas arodprasmes. Jo vairāk dari, jo vairāk pakļaujas roka. Bet man tādi konkrēti laiki pagaidām nav. Tāpat nav sanācis gleznot plenēros. Bet interese ir,» neslēpj Madara Ludvigsone.
Gleznas top īpašā darbistabā
Jaunā sieviete bilst, ka viņai paveicies, jo mājās viena istaba uzticēta viņas radošajai izpausmei. Ir tā brīnišķīgā iespēja gleznot konkrētā vietā, un tas nav jādara, kur pagadās. «Viss radošais bardaks ir vienā vietā. (Smejas.) Tur ir no ceļojumiem atvesti kādi mazi nieciņi, kas rada to īpašo sajūtu. Tāpat tiek ieslēgta mūzika. Tā var būt no ļoti mierīgas līdz pat «Rammstein». (Smejas.) Kas prasās, to arī klausos. Citiem varbūt vajag aizbraukt uz koncertu, nopirkt jaunu somiņu, lai būtu prieks un gribētos ko darīt, bet šis ir mans gatavošanās stāsts. Un to, ko gleznoju, es pati īsti nemeklēju. Tas kaut kā rodas pats. Kad esmu kādreiz mēģinājusi ko izvēlēties, tas īsti nav sanācis. Ideja atnāk un no tās nevar vairs tikt vaļā. Citreiz jau esi to savā prātā tā noslīpējis, ka viss vienkārši notiek.
Ciena vecmeistarus, bet īpašs prieks par jaunajiem
Madara Ludvigsone dalās pārdomās, ka viņa ciena un novērtē vecmeistarus, piemēram, Rozentālu un Purvīti, kuru darbi ļoti patīk, bet viņas sirdij īpaši tuvi ir jaunie mākslinieki, kas nav aprakstīti grāmatās. «Es interesējos arī par ārzemju jaunajiem māksliniekiem, piemēram, austrāliešu un norvēģu. Ja runājam par mūsu pašu, tad man ļoti patīk Alises Mediņas, Madaras Kvēpas, Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznas… Tāpat man vienmēr prieks braukt garām «Galerijai Art». Elitas Blumbahas darbi ir ļoti dzīvīgi. Vienmēr patīk redzēt kaut ko jaunu, un ir prieks, ka cilvēki iet un mācās, rada kaut ko jaunu un ģeniālu, nepaliekot tikai pie kaut kā visiem zināma,» atklāti pauž Madara, kura ne tikai seko līdzi ārzemju jaunajiem otu meistariem, bet arī pati ar vīru iecienījusi ceļošanu.
Mākslas darbs — daļa no autora
Radošā talseniece neslēpj, ka viņai šķiet — mākslas darbs daudz ko pastāsta par tā radītāju. Daļa gleznu aplūkotāji arī visdrīzāk domā, kādām emocijām pats mākslinieks gājis cauri, gleznojot. «Darbos ir nepieciešams kaut ko atstāt no sevis, lai tajā kaut kas arī būtu. Nevar kaut ko uzgleznot, jo esi iemācījies to darīt, neieliekot arī sevi. Nezinu, vai varu spriest pati par savu māksliniecisko rokrakstu, bet varu teikt, ka esmu eksperimentējusi un mēģinājusi uzgleznot ko savādāku vai krāsaināku, cilvēkus vai zvērus, bet visvairāk man patīk dabas skati. Ne no konkrētām bildēm, varbūt mazliet abstraktāki, kad pati esmu kaut ko iedomājusies, kā tad varētu būt. Man patīk pieklājības robežās uzgleznot ainavisko mazliet citādāku. Ja runājam par māksliniecisko rokrakstu, tad ir vieta, kur es gribētu būt, vēl neesmu tur nokļuvusi,» atklāj Madara, kura savos darbos iecienījusi mierīgos toņus un pelēkos, kas ļauj ienirt dziļumā un dziļākā domā. «Piecdesmit pelēkos toņos varbūt kāds atrod daudz vairāk nekā simts krāsainos. Man mājās ir savas gleznas un tikai pelēkās. Krāsainākas atrodas darbistabā. Man citreiz liekas, ka tās krāsainās ir pārāk pašsaprotamas. Bet pelēkajā paskaties un aizdomājies,» turpina Madara.
Apzinātais solis, ka gleznos
Jautāta, kad pieņēmusi apzinātu lēmumu, ka gleznos, Madara smejot saka, ka ik pa laikam pieņemot šādu lēmumu. Ik pa brīdim atnākot doma, ka vajag vairāk nodoties un pieķerties. Bet, ja runā konkrēti, tad sapratusi, ka jārada kaut kas, kas pašai ļoti patīk un ar ko pati lepotos, kas būtu tas solis. Un pirmais darbs, ko pati varētu nosaukt par gleznu, tapis pirms apmēram desmit gadiem. Bijis laiks, kad sanācis pastrādāt Anglijā, un kādiem paziņām parādījusi uz papīra gleznotus mazus darbiņus. Kolēģe, kurai ļoti patīk zirgi, pajautājusi, vai Madara var viņai uzgleznot tieši šo dzīvnieku. «Sākumā šķita, ka es un zirgi — nekad, bet uzgleznoju ko tādu, ko cilvēks nemaz nebija gaidījis. Darbs vairāk bija abstrakts. Un tad dzirdēju atzinīgus vārdus un jautājumus, kāpēc nedaru to biežāk. Šobrīd gan es diezgan kritizēju šo pirmo gleznu, jo esmu augusi, bet tajā laikā man tas ļoti patika un šķita motivējoši. Savādāk jau nevar. Nevar piedzimt par ģēniju. Ir jāmācās un jāaug,» pieredzi atklāj Madara, smejoties, ka ne visi darbi sanāk un pašai patīk, tāpēc tie atrodas «ar seju pret sienu». Izmest tos žēl, bet pie sienām būt tie neesot pelnījuši, kaut arī ir tādas gleznas, kas pašai nepatīk, jo nav sapratusi, ko ar to gribējusi pateikt, bet citiem pat ļoti patīk. «Tie kalpo kā pierādījums tam, ka ne viss var izdoties, bet tad, kad centīgāk tiks strādāts, viss tomēr izdosies.»
Vai sevi sauc par mākslinieci?
Madara neslēpj, ka sev šo jautājumu uzdod ļoti bieži. «Vairāk ir tā, ka ieraugu citu autoru darbu un pieķeru sevi pie domas, ka tas nu patiešām ir īsts mākslinieks. Bet es saprotu, ja to daru ar ļoti lielu mīlestību jau kopš bērnības, esmu jau laikam māksliniece sirdī,» teic viņa, paskaidrojot, ka ir cilvēki, kam labi sanāk, bet darbā nav ielikta sirds, tādēļ tos vairāk sauc par amata meistariem. Lai gan savas gleznas plašāk personālizstādē jaunā sieviete nav publikai atrādījusi un pat domājusi par to nav, pēc mūsu sarunas tāda ideja sāk likties iespējamāka.
Madara no sirds šo nepierasto un ne visai patīkamo pandēmijas laiku cilvēkiem iesaka izmantot lietderīgi — nevis pie televīzijas ekrāniem vai sociālajos tīklos, apbrīnojot citus, bet gan savas īstās sirdslietas meklēšanai, ja tas līdz šim nav izdarīts. Lai nebūtu tā, ka tiek darīts algotais darbs bez prieka, kas neļauj izplest spārnus un lidot tajos plašumos un augstumos, ko sirds vienmēr vēlējusies.