Ir jāprot pielāgoties esošajai situācijai, lai arī kāda tā būtu

Izglītība

Lai mazinātu «Covid-19» izplatību, pēc rudens brīvlaika 7.— 12. klases skolēni sāka mācīties attālināti. Svarīgi šķita uzzināt kāda 12. klases skolēna viedokli par to, kā tik atbildīgā gadā klājas attālinātā mācīšanās procesā. Uz sarunu tika aicināta Talsu Valsts ģimnāzijas 12. a klases skolniece Marita Bārzdele.

— Tu mācies Talsu Valsts ģimnāzijas 12. klasē, un zināms, ka, gadu sākot, remontdarbu dēļ sanāca ar speciāli norīkotu autobusu braukāt uz Virbu skolu. Tas noteikti nebija viegli, bet vai arī ko ieguvi?
— Braukšana ar autobusu manā ikdienā nebija nekas jauns. Biju ar to saskārusies jau agrāk. Lai arī kādi ir citu skolēnu viedokļi par to, personīgi man tas nesagādāja nekādas problēmas, kā vien aukstumu no rītiem un šķietami nogurdinošo autobusa gaidīšanu pēcpusdienās. Jā, protams, kaut ko arī ieguvu — vairāk iepazinu dažus skolasbiedrus, jo, braucot autobusā, bija vairāk laika sarunām.
— Kad uzzināji, ka atkal sāksies attālinātās mācības, kādas bija pirmās domas? Pagājušā gada pieredze runāja skaudri.
— Pašā pirmajā mirklī, kad uzzināju par attālinātā mācību procesa stāšanos spēkā, biju noskaņota samērā vienaldzīgi, jo līdz galam vēl nebiju aptvērusi esošo situāciju. Vēlāk, kad jau sāku visu pārdomāt, manas sajūtas un domas viennozīmīgi bija: «Ak, nē! Ne jau atkal!» (Smejas.) Pagājušā mācību gada pieredze, lai arī tajā bija kādas pozitīvas lietas, manī tomēr izraisīja pārsvarā negatīvas emocijas, atceroties to, kā man veicās toreiz attālinātā mācību procesa laikā.
— 12. klase ir nozīmīgs brīdis ikvienam skolēnam. Vai «Covid -19» laiks ir ieviesis izmaiņas tavā skatījumā uz dzīvi un nākotni?
— «Covid-19» laiks nekā nav ietekmējis manu skatījumu uz nākotni, taču, piedzīvojot šo laiku, esmu sapratusi, ka dzīvē nekad nevar zināt to, kas notiks tuvākajā laikā. Viss var mainīties vien dažu dienu vai, iespējams, pat pāris stundu laikā, un katram cilvēkam pašam ir jāsaprot un jāizlemj, kā rīkoties tālāk. Ir jāprot pielāgoties esošajai situācijai, lai arī kāda tā būtu.
— Kādas izmaiņas mācīšanās jomā ir ienesis šis laiks? Mācīties attālināti ir vieglāk vai grūtāk?
— Šai laikā mācību procesa norise ir neiedomājami izmainījusies. Šobrīd mācīšanās un mācību vielas apguve notiek pašmācības ceļā, ja tā varu teikt. Protams, ka skolotāji ir sasniedzami gandrīz jebkurā brīdī, taču jāsaprot tas, ka skolotājs jau nevar palīdzēt tad, ja pats skolēns tajā nav ieinteresēts. Manuprāt, šai situācijā attiecībā uz skolēniem ir tā — jo vairāk pats iemācīsies un apgūsi, jo labāks būs rezultāts. Mācīšanās attālināti personīgi man noteikti sagādā daudz lielākas grūtības sasniegt labus mācību rezultātus, nekā tad, ja mācīšanās notiek klātienē, kā arī tā ir ievērojami laikietilpīgāka. Attālināto mācīšanos laikietilpīgāku padara tas, ka pārsvarā visa mācību viela, kā jau minēju, jāapgūst pašmācības ceļā.
Nav šaubu par to, ka, esot mājās, katrs skolēns var pildīt uzdotos mācību uzdevumus savā tempā, bez steigas un stresa, protams, ja konkrētajiem darbiem nav noteikts iesniegšanas termiņš, taču nav šaubu arī par to, ka, atrodoties mājās, ir daudz grūtāk koncentrēties uz mācību darbu, jo uzmanību novērš citas lietas. Ja jāpasaka konkrēti plusi un mīnusi, tad, manuprāt, attālinātās mācīšanās plusi noteikti ir tie, ka es varu pati plānot savu laiku un mācību uzdevumus pildīt sev tīkamā tempā. Mīnusi ir tie, ka mācību viela jāapgūst individuāli, pašmācības ceļā un, esot mājās, ir daudz grūtāk koncentrēties mācību darbam.
— Kas tev palīdz turpināt apzinīgi mācīties un nesalūzt? Slodze noteikti ir liela.
— Jā, slodze ir diezgan liela. Mācību darba uzdevumi ir dažādi. Ir uzdevumi, kuru izpilde aizņem vien dažas minūtes, taču ir uzdevumi, kurus nākas pildīt vairākas stundas, kas arī ir iemesls tam, ka attālinātā mācību procesa laikā esmu piedzīvojusi dažas negulētas naktis, lai tikai varētu visus darbus izdarīt. Dažreiz, protams, rodas vēlme padoties, taču nu jau kādu ilgāku laiku mans spēka avots ir Dievs. Lai arī manas ambīcijas dažreiz mēdz būt lielākas nekā manas spējas, Viņš man vienmēr dod spēku turpināt mācīties un nesalūzt.
— Ko tu noteikti mainītu šādā attālinātā apmācības veidā?
— Ir grūti precīzi teikt, ko es mainītu, jo es nezinu, kāds ir iemesls tam, kāpēc mācību process norisinās tieši šādi. Iespējams, ka es neliktu atzīmes, jo nav iespējams kontrolēt to, kurš skolēns darbu paveic godprātīgi un kuram to viņa vietā izdara māsa, brālis, kaimiņš vai klasesbiedrs.
— Kas tev pašai šajā laikā šķiet izdarāms visgrūtāk?
— Man personīgi vislielākās grūtības sagādā mācību vielas izpratne, jo blakus nav pedagoga, kas izskaidro, atbalsta un palīdz, ja ir kaut kas nesaprotams, kā tas bija tad, kad mācības notika skolā. Kā arī man grūtības noteikti sagādā mācību darba uzdevumu iesūtīšana tam paredzētajā laikā, jo ne visus darbus, kuri tiek uzdoti, es spēju izpildīt un nosūtīt norādītajā laikā.
— Vai sadarbība un kontaktēšanās ar pedagogiem ir pietiekoša?
— Ir grūti sniegt precīzu atbildi, jo tas, cik pietiekoša vai nepietiekoša ir savstarpējā komunikācija starp skolēnu un pedagogu, lielā mērā ir atkarīga gan no šī jau minētā skolēna, gan skolotāja. Manuprāt, lielākā daļa skolotāju ir pretimnākoši un, ja nepieciešama papildu kontaktēšanās vai konsultācija, to vienmēr var sarunāt.
— Vai pavasarī gaidāmo eksāmenu laiks nebiedē vairāk, nekā tas būtu normālos apstākļos?
— Protams, ka eksāmenu laiks biedē daudz vairāk, jo ir liela neziņa par to, kā būs. Kā arī attālinātā mācību procesa laikā tiek apgūts tik daudz, taču es nezinu, vai tas, kā es to apgūstu, ir pareizi un vai apgūstu pietiekami daudz.
— Vai esi novērojusi vienaudžu vidū nolaidīgāku attieksmi pret mācībām, kad mācības notiek attālināti? Tas varētu būt liels «robs» eksāmenos?
— Jā, es noteikti savu vienaudžu vidū esmu novērojusi nolaidīgāku attieksmi pret mācību darbu, kad mācības notiek attālināti. Visvairāk tas ir novērojams tieši tad, kad uzdotais darbs netiek vērtēts ar atzīmi. Protams, ka jaunietim, kurš nemācās un necenšas darīt kaut ko, lai uzlabotu savu zināšanu līmeni, būs daudz grūtāk nokārtot eksāmenus, nekā tādam, kurš cītīgi pilda visus uzdotos darbus, visu laiku gūst jaunas zināšanas un atsvaidzina jau esošās.
— Cik liela nozīme šobrīd ir plānošanas prasmei?
— Tieši plānošanas prasmei šobrīd ir vislielākā nozīme. Visvairāk ir jāprot saplānot savu laiku, ko mūsdienās kādiem cilvēkiem, dažkārt arī man, ir grūti izdarīt. Jāzina, cik ilgi no rīta drīkst gulēt, cik ilgu laiku veltīt katram mācību darba uzdevumam, cik ilgi atpūsties no visiem uzdotajiem darbiem, lai izdotos iekļauties tiem paredzētajā laikā.
— Kas tevi kā skolnieci, kura mācību gada beigās absolvēs skolu, visvairāk šobrīd satrauc?
— Mani noteikti visvairāk satrauc eksāmenu kārtošana un tas, kā es vispār pabeigšu skolu. Ļoti gribētu skolu pabeigt labi, taču baidos, ka, attālinātajam mācību procesam turpinoties, es neiemācīšos pietiekami daudz, lai to īstenotu. Tomēr, neskatoties uz to, es centīšos, cik varēšu, un zinu, ka man nevajadzētu tik daudz satraukties, jo Dievs man palīdzēs un sakārtos visu tā, kā tam jābūt.
— Ko tu ieteiktu skolēniem, kuri gribētu padoties un pamest mācības, netiekot galā ar slodzi? Varbūt vari nosaukt piecus soļus, kā veiksmīgi pavadīt attālinātās mācības!
— Skolēniem, kas gribētu padoties un pārtraukt mācības, es noteikti ieteiktu meklēt, atrast spēka avotu, no kura var smelties iedvesmu un šo spēku, lai turpinātu mācīties un darītu jau iesākto. Lai veiksmīgi pavadītu savu attālināto mācību dienu, manuprāt, jau iepriekšējā vakarā vajadzētu izplānot laiku tā, lai varētu visus uzdotos darbus paspēt izpildīt laikā, kad tas paredzēts. Tad šis izplānotais laiks patiešām jāievēro, neko nevajadzētu atlikt uz vēlāku laiku vai iekavēt pavisam. Noteikti palīdzēs savu pierakstu izveide. Nepieciešama arī komunikācijas uzturēšana ar skolotāju gan tad, ja nekas neizdodas un uzdotais ir neizprotams, gan arī tad, ja viss ir saprotams. Skolotājam ir svarīgi to zināt, lai varētu palīdzēt skolēnam iegūt jaunas zināšanas vai saprast to, kas skolēnam nešķiet saprotams. Un visbeidzot — dienas beigās atkārtot visas iegūtās zināšanas, lai tās būtu zināmas arī turpmāk.
— Kā tu skaties uz visu «Covid-19» situāciju? Vai arī tevi pārņem bailes un ir uztraukums? Vai jaunieši ir optimistiskāki un raugās uz visu citām acīm?
— Mani personīgi nepārņem bailes, taču es, protams, esmu piesardzīga un, cik vien iespējams, cenšos ievērot visus drošības, piesardzības pasākumus. Neliels uztraukums jau, manuprāt, ir jebkuram, jo kurš gan gribētu saslimt? Noteikti, ka neviens. Cik esmu novērojusi, jaunieši tiešām ir optimistiskāki, taču, iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi līdz galam neapzinās slimības nopietnību un tās sekas. Es neraugos ļoti optimistiski uz esošo «Covid-19» situāciju, taču es arī necenšos par to ļoti satraukties, jo zinu, ka viss tāpat ir Dieva rokās.