Vārdu un darbu nesakritība

Viedokļi

Ir pienācis brīdis, kad mūžam aktuālajam kovidam līdzās parādījies vēl kāds ievērības cienīgs spēlētājs, un tās ir ASV prezidenta vēlēšanas. Šie temati turpina pārpludināt ziņu portālus, bet otrais tajos ir ielauzies uz salīdzinoši neilgu laiku. Tiklīdz vēlēšanu drudzis noplaks un tiks izdarīti pirmie spriedelējumi par to, kā vēlēšanu iznākums ietekmēs pasauli mums apkārt, pārspēks atgriezīsies tur, kur tas bijis iepriekš. Diemžēl laikā, kad sabiedrība kļūst aizvien sašķeltāka, ģimenēs, draugu un kolēģu starpā iezīmējas pretēja nostāja un informācijas gūzma kļūst aizvien lielāka, mūsu ikdienā nemanāmi ienāk tāda rakstura izpausme kā liekulība. Cilvēku, kuri rīkojas neatbilstoši skaļi paustajiem uzskatiem, kļūst aizvien vairāk, un konsekvences trūkums ir skaidri manāms.
To, ka skaļāk par vārdiem runā darbi, būs dzirdējis katrs. Jautājums — cik daudzi no mums šo principu ievēro? Novelkot līniju starp pareizi un nepareizi domājošajiem, jāatceras, ka, atstājot darbu pusdarītu, nekas nebūs līdzēts. Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri no sākta gala uzskata, ka daudz vairāk ļauna sabiedrībai var nodarīt panikas celšana un iebiedēšana, kas tiek īstenota vēl nebijušā mērogā. Vienlaikus apzinos, ka ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, tāpēc nosodīt vai pārmest citādi domājošajiem netaisos. Šādu attieksmi sagaidu arī pretī. Vienīgais, kas mani šajā situācijā pārsteidz, ir vārdu un darbu nesakritība. Teorētiski tiek darīts tas, kas tiek prasīts, bet bieži tā ir tikai formalitāte, plīvurs, aiz kura paslēpties. Vai tā nav liekulība, ja, apmeklējot publisku pasākumu, jau pēc pusstundas striktie noteikumi tiek aizmirsti? Arī mūsu pašu deputātu un publisko personu vidū nereti novērojams kas līdzīgs. Bieži tie, kuri noteikumus «piemirst», ir tie, kuri bļauj visskaļāk.
Pietiekami daudz pretrunu vērojamas arī valdības pieņemtajos lēmumos. Kamēr premjers sola atrast naudu testēšanas paplašināšanai, Veselības ministrija nāk klajā ar vēstījumu, ka turpmāk testus bez maksas varēs taisīt tikai ar ģimenes ārsta vai speciālista norīkojumu. Ar pretrunīgiem vēstījumiem nākas sastapties ik uz soļa. Cenšoties radīt iespaidu, ka viss tiek kontrolēts, haotiski tiek ieviesti jauni ierobežojumi, kuru ietekme nav nedz pierādīta, nedz izpētīta. «Tas, kā ar mums bieži vien runā, ir neizprotams. Viens saka vienu, cits citu. Ja nav vienprātības speciālistu vidū, tad kāpēc mēs brīnāmies, ka sabiedrībā parādās dažādi izteikumi par notiekošo? Visnepatīkamākais ir tas, ka valdība nenāk pie cilvēkiem ar ziņojumu kā vienota, saliedēta komanda, kas zina, ko valstī darīt šādā situācijā. Ja gribat mūs vadīt, bet nav viennozīmīgas skaidrības, ko darīt, tad kāpēc gribat, lai ticam tam, ko jūs gatavojaties darīt? Šobrīd mēs visu laiku tiekam baidīti. Mums sola, bet nekas nenotiek. Tas atklāj valdības nespēju pieņemt radikālus un krasus lēmumus atbilstoši situācijai,» uz pārdomām aicina Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse.
Šajā nebūt ne vienkāršajā laikā ir būtiski nevairot popularitāti, pieslejoties vienai vai otrai sabiedrības daļai, bet pastāvēt par savu nostāju un attiecīgi rīkoties. Pirms nosodīt otru, vispirms paskatīties uz sevi. Nebūsim liekuļi, kas uz skatuves saka to, ko no viņiem sagaida, bet aizkulisēs — to, ko patiesībā domājam…