«Ne vien aizbraucām un ieraudzījām, bet sajutām tradīciju vērtību»

Kultūra

Sirsnība, vienkāršība un viesmīlība ir atslēgvārdi, kas ne viena vien ceļotāja piezīmēs tiek asociēti ar kalnaino un arhitektūras pieminekļiem bagāto Gruziju. Vietā, kur tūristi tiek uzņemti kā sen gaidīti viesi, augusta vidū viesojās arī Pastendes kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvs «Spriganis» un jauniešu deju kolektīvs «Austris». Atskatoties uz Gruzijā aizvadīto laiku, dejotāji atzīst, ka par spīti sākotnējām grūtībām piedzīvotais vēl ilgi paliks atmiņā.
Vidējās paaudzes deju kolektīvs «Spriganis» par došanos tālākā ceļojumā sapņoja jau sen. Izvērtējot vairākus variantus, dalībnieki nolēma mērot ceļu uz Telavi — Talsu novada sadraudzības pilsētu Gruzijā. «Mums kolektīvā ir daudz cilvēku, kuri ir saistīti ar ražas vākšanu un skolu darbību, līdz ar to lēmām par labu vasaras mēnešiem. Veiksmīgi uzrakstījām projektu, Talsu novada pašvaldība mūs atbalstīja, bet martā notika tas, kas notika, un braucienu nācās atlikt. Nospriedām, ka nevar mest plinti krūmos, un uzrakstījām projekta pieteikumu Valsts kultūrkapitāla fondam, kas atbalsta dalību ārvalstu festivālos un sadarbības braucienus. Tas bija papildu stimuls. Februārī rezervējām aviobiļetes — 9. jūnijā beidzās ārkārtas situācija, un 12. jūnijā «Turkish Airlines» lika veikt pilno iemaksu. Pagāja piecas dienas, un «Turkish Airlines» atrakstīja — visi lidojumi ir atcelti, jūlijā mēs nekur nelidosim, naudu varēsiet atgūt trīs mēnešu laikā kopš brīža, kad atsāksim lidot. Tā mums bija auksta duša. Tajā brīdī likās, ka nekur nelidosim. Dejotāji, kuri bija ļoti gaidījuši šo braucienu, sāka meklēt citas iespējas. Atradām biļetes «airBaltic», bet šoreiz bijām piesardzīgi un teicām — mēs jums maksāsim pēc nedēļas, kad būs lielāka skaidrība. Latvija bija gatava lidot, bet Gruzija pateica — mēs nevienu negaidām. Atkal nekā. Īstenot iecerēto izdevās tikai ar trešo piegājienu. Pilnais sastāvs tika nodrošināts kopā ar deju kolektīva «Austris» jauniešiem. Gatavošanās vien bija piedzīvojumu vērta. Tas, ka mēs vispār kaut kur aizlidojām, liekas nereāli. Bijām pirmajā reisā, kas no Rīgas lidoja uz Tbilisi. Gruzīni bija nogaidījušies — bija sajūta, ka viņi mūsu vizītei ir gatavojušies jau no marta,» skaidroja deju kolektīva dalībniece Ilze Indriksone un biedrības «Spriganis» vadītājs Guntis Šulcs.
Pirmais tosts — par Dievu
Pirms iesēšanās lidmašīnā kolektīvam kopīgiem spēkiem nācās tikt galā ar vēl kādu sarežģījumu — vienai no dalībniecēm nebija rakstiskas pilnvaras. Tā kā Gruzija neietilpst Eiropas Savienībā, līdz pilngadības sasniegšanai ceļojot nepieciešama vecāku pilnvara. «Lidostā bijām ļoti laicīgi — labi, ka tā. Ejot cauri robežkontrolei, izrādījās, ka ir vajadzīga pilnvara. Pēc pirmā šoka sekoja asaras, un arī pārējie sajutās nelāgi. Sapratām, ka krīzes situācija jārisina, un sazinājāmies ar Talsu novada bāriņtiesu, kas bija gatava nākt pretī un vēlā vakarā atslēgt durvis, lai vecāki tiktu pie zīmoga. Vienojāmies, ka pietiks, ja viņi nobildēs un atsūtīs dokumentu. Kopš brīža, kad sākām risināt šo krīzi, pagāja stunda un 15 minūtes. Robežsargs atzina, ka septiņu gadu laikā šis ir pirmais gadījums, kad tas tik ātri tiek atrisināts. Jāsaka paldies par atsaucību visiem, kuriem lūdzām palīdzību. Kad iekāpām lidmašīnā, sajūta bija nereāla — mēs tiešām lidojam uz Gruziju?».
Pēc ierašanās Tbilisi lidostā dejotājus sagaidīja Telavi domes deputāts, Kahetijas reģiona administratīvajā centrā grupai pievienojās Gruzijas latviešu biedrības aktīviste Inga Gavare un vēlāk — arī Telavi pašvaldības Ārlietu un starptautisko projektu departamenta vadītājs. Pēc iekārtošanās viesnīcā dejotāji devās ekskursijā uz Alaverdi klosteri un Khadori ūdenskritumu. «Alaverdi klosteris ir apkārtnes lielākais klosteris, kur diezgan klajā ielejā slejas izteiksmīga pareizticīgo katedrāle. Tas, ka kristietība Gruzijā ienāca citādāk nekā pie mums, ir jūtams. Viņi to uztver kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Kristietība Gruzijā ir ienākusi dabiski — bez kaujām, bez kariem un bez krustnešiem. To var just katrā sarunā, rituālā un pat galda kultūrā — pirmais tosts vienmēr ir par Dievu. Pēc klostera apskates pa akmeņainu ceļu kalnup devāmies uz ūdenskritumu. To atradām, lasot atsauksmes par Gruziju, — izrādījās, ka neviens no mūsu pavadoņiem to nebija redzējis. Kāpiens izvērtās diezgan ekstrēms, jo tā bija pirmā diena pēc lidojuma, iepriekšējā nakts nebija gulēta un temperatūra pārsniedza 30 grādus. Finišu sasniedza tikai pieci no dejotājiem.
Pieredze, kas māca nepadoties
Nākamās dienas rītā devāmies uz mēģinājumu un pēc tam satikām Gruzijas latviešu biedrības «Ave Sol» vadītāju Regīnu Jakobidzi. Viņa mūs pavadīja pastaigā pa pilsētu — apskatījām gigantisku, 900 gadus vecu platānu un bijām ekskursijā uz cara Iraklija II pili, kur uzzinājām nedaudz vairāk par vēsturi un to, kā gruzīni ar zobeniem ir pastāvējuši par savu neatkarību. Vēsture ir ļoti dramatiska — īsta neatkarība viņiem ir sākusies tikai tagad. Pēcpusdien tikāmies ar pilsētas deju studijas «Davitiani» dalībniekiem. Viņi pārsvarā dejo līdz studentu vecumam, bet pēc tam pievēršas folklorai. Prieks, ka jaunieši aktīvi iesaistījās un uzdrīkstējās piedalīties mūsu rotaļās. Bijām atraduši dažas diezgan ātras dejas, par ko viņi bija pārsteigti. Parādījām, ka arī no latviešu dejām var dabūt slapju muguru. Pēc tam viņi lika pretī to, ko viņi dara, — gruzīniem azarts un asums ir asinīs, un tas atspoguļojās arī dejās. Koncerts bija ieplānots laicīgi — neskatoties uz lielo karstumu, nodejojām ļoti varonīgi. Viena no dejotājām iedzīvojās tādās tulznās, ka turpmākās dienas staigāja tikai iešļūcenēs. Izvēlējāmies vieglākos tērpus, bet tas no karstuma neglāba. Vietējie to novērtēja — viņi sajuta, ka, neskatoties uz apstākļiem, mēs dejojam viņiem par prieku. Pastāstījām arī nedaudz vairāk par sevi — bijām sagatavojuši stāstījumu par deju vēsturi, to nozīmi un gadskārtu ieražām. Programma bija pārveidota no sākuma līdz beigām, jo mums bija jāpielāgojas sastāva izmaiņām. Paldies mūsu vadītājai, kura nepadevās, bija gatava pusei no puišiem pēdējā mēnesī mācīt jaunas dejas un pārtaisīt programmu, kas bija gatavota jau no maija! Tā bija vērtīga pieredze, kas mācīja pielāgoties un nepadoties.
Vakarā mums bija pateicības vakariņas — aicinājām deju studijas vadītāju, pašvaldības pārstāvjus un visus tos, kuri bija iesaistījušies koncerta gatavošanā un apskaņošanā, uz vakariņām nelielā, mājīgā restorānā, no kura pavērās skaists skats uz pilsētu. Baudījām gruzīnu tradicionālo virtuvi — lapu salātus un šašliku, kas netiek marinēts. Cepot svaigu gaļu, beigās tiek uzbērta sāls un gaļa apmaisīta traukā ar svaigi sagrieztiem sīpoliem. Gaļa tiek cepta uz vīnogulāju stīgām. Rudenī vīnogulāju stīgas tiek sagrieztas, sasietas saišķos un pārdotas. Par viesiem rūpējās vakara vadītājs jeb tamada, kura uzdevums bija stingri reglamentētā kārtībā uzsaukt tostus un raudzīties, lai glāzes vienmēr būtu piepildītas. Tosti bija par Dievu, par ģimeni, par mīlestību, par draugiem, par aizgājējiem, par tēvzemes aizstāvjiem un kritušajiem, par sievietēm, par skaistumu un mūsu gadījumā arī par mājās palikušajiem. Neiztrūkstošs bija tosts par vīnu un vīnogulājiem — vīna darīšanas process ir tas, no kā tiek gūti lielākie ienākumi. Atgriežoties Latvijā, likās dīvaini — kā tas ir, sēž pie galda un neuzsauc tostus? Likās, ka tā ir norma, ka tā jābūt. Latvieši labākajā gadījumā pasumina jubilāru vai novēl labu veselību, un tostu teikšana ar to beidzas.
Apjaust dabas spēku un varenību
Ņemot vērā, ka gribējām pieskaņoties laikapstākļiem, maršruti nebija strikti noteikti. Vienā no dienām radās ideja doties uz majestātisko Kazbeku — vienu no augstākajām virsotnēm Gruzijas Kaukāza kalnos. Daļa no dejotājiem devās uz Kazbeku, kas ir piecu stundu brauciena attālumā no Telavi, bet daļa — uz Lagodekhi dabas parku. Ceļš uz Kazbeku vijās pa serpentīniem — skats bija fantastisks. Tālumā slējās kalni, un bija redzama Kazbeka ledainā, sniegainā virsotne. Dabas varenība bija tā, par ko visi jūsmoja. Garais brauciens bija tā vērts. Pa ceļam pašas savā vaļā klīda govis — tās dzīvo uz ielām un transportam nepievērš nekādu uzmanību.
Pabijām arī Cinandali ciemā, kur katru rudeni notiek pasaules līmeņa klasiskās mūzikas festivāls. Cinandali parkā ir lieli, skaisti un pie mums neredzēti koki. Centrā ir ar bambusiem apaudzēts kupols un vēlmju piepildīšanas koks, kurā jāiesien lentīte. Sarkanā lentīte simbolizē mīlestību, oranžā — veselību, bet baltā — ģimeni. Sienot lentīti, jāaiztaisa acis un jāiedomājas vēlēšanās. Pēdējā dienā aizbraucām uz seno galvaspilsētu, bet tur gandrīz viss bija slēgts. Vaļā bija tikai suvenīru bodītes. Pēc tam devāmies naksnīgā pastaigā pa Tbilisi — Regīna mūs uzņēma pie sevis, un mums piebiedrojās latviete, kura pirms pāris gadiem pārcēlās uz Gruziju. Viņa mūs izvadāja pa pilsētu, izrādot dažādas pilsētas daļas.
Impulss līdz nākamajiem Ziemassvētkiem
Lai apgūtu gatavošanas prasmes, piedalījāmies meistarklasēs — iemācījāmies taisīt čurčellas — uz diegiem savērtus valriekstus mērcējam biezā ķīselī (tvaicētā vīnogu sulā, kas iebiezināta ar kviešu miltiem). Cepām arī maizi, ko darījām izaicinoši lielā karstumā. Maizei tiek samitrināti gali, un mīkla jāpielipina pie krāsns sienām, kur tikko kūrusies uguns. Pēdējais vakars bija ļoti īpašs — gatavojām hinkaļus jeb pelmeņus gruzīnu gaumē un hačapuri siera pīrāgus. Tas izvērtās par latviešu dziesmu un deju vakaru. Izpildījām latviešu tradicionālās dziesmas, tautasdziesmas un galda dziesmas, kā arī dziedājām gruzīnu dziesmu ar latviešu vārdiem par meiteni vārdā Suliko. Viens no deputātiem nenoturējās un sāka dziedāt līdzi gruzīnu valodā — tas mums bija pagodinājums. Pēc tam Latvijā rīkojām gruzīnu vakaru — uzaicinājām visus Pastendes kultūras nama dejotājus uz vakariņām — cepām hačapuri un taisījām salātus gruzīnu gaumē. Mācījāmies divas dejas, ko sākām mācīties Gruzijā, un vienu kopā ar lūgtajiem viesiem nodejojām.
Šis brauciens kolektīvam bija ļoti liels ieguvums — domāju, ka tas iedos impulsu līdz pat nākamajiem Ziemassvētkiem. Ne vien aizbraucām un ieraudzījām, bet sajutām tradīciju vērtību. Mēs varam tikai mācīties to, kā uzņemt viesus. Sirsnība gruzīniem ir asinīs. Var just, ka ciemiņi viņiem ir nevis apgrūtinājums, bet ka viņi to uztver kā prieku, kā bagātību, kā dalīšanos it visā. Pavasarī viņiem bija daudz lielāki ierobežojumi nekā mums. Nesatikt savus tuvākos draugus, radus un kolēģus, netikties, nebūt kopā — tas ir sliktākais, ko viņi no tā visa izjuta. Dejotāji atzina — ja būtu tāda iespēja, viņi šādā braucienā labprāt dotos atkal. Liels paldies par iespēju jāsaka Gruzijas latviešu biedrības dalībniecei Ingai Gavarei, Gruzijas latviešu biedrības «Ave Sol» vadītājai Regīnai Jakobidzei, Telavi pašvaldības Ārlietu un starptautisko projektu departamenta vadītājam (Valeri Gremelashvili), Telavi domes deputātiem (Nikoloz Maisuradze, Giga Mamukelashvili), deju studijas «Davitiani» vadītājam (Anzori Suhanishvili), deju pasniedzējam (Lela Khutsishvili), kā arī Talsu novada pašvaldībai un Valsts kultūrkapitāla fondam.