Īstais laiks iepazīt Latviju un slēpņošanu

Kultūra

Kopš pandēmija ārvalstu ceļojumiem mums priekšā nolaidusi stopbarjeru, cilvēkiem radusies pastiprināta interese iepazīt dzimtās zemes jaukumus. Slēpņošana jeb geocaching ir lielisks veids, kā to īstenot.
Pati slēpņot sāku, kad, apmeklējot kādu dabas objektu ar tūrisma informācijas brūno norādes zīmi, proti, dižakmeni, uz tā uzraususies, nejauši pamanīju akmens plaisā pavīdam kastīti ar īpašu uzlīmi uz vāciņa. Kastīti attaisot, ieraudzīju tajā blociņu (nu jau zinu, ka to sauc par logbuku) ar ierakstiem — datumiem, cilvēku vārdiem vai pseidonīmiem un kaut kādām mantiņām. Ierakstos sazīmēju arī kādas savas paziņas vārdu. Iepriekš pa ausu galam par slēpņošanu dzirdējusi gan biju, bet šis nejaušais atradums pamudināja par to internetā uzzināt ko vairāk. Atvēru geocaching.com mājaslapu, piereģistrējos un kopš tā laika slēpņoju jau četrus gadus. Pats interesantākais tajā visā, ka liela daļa slēpņošanas objektu nav atrodami populāro tūrisma objektu aprakstos, un bieži vien nākas piedzīvot pārsteigumu, ka tepat «degungalā» atrodas tāds interesants dabas objekts, par kuru iepriekš nebija ne jausmas.
Spēles nosaukumu «Geocaching» izveidoja amerikānis Mets Stams, savienojot divus vārdus. Priedēklis «geo», kas šajā gadījumā nozīmē «Zeme», tika izmantots, lai raksturotu pasaules dabu, kā arī saistību ar GPS un ģeogrāfiju. Vārda otrā daļa «caching» no angļu vārda «cache» nozīmē apslēptu mantu un aktivitāti. Nosaukums radās mēnesi pēc spēles uzsākšanas. 2000. gadā Deivs Ulmers no Portlendas Oregonas štatā izdomāja šo spēli — viens cilvēks izveido slēptuvi, publicē tās koordinātas  internetā, un citi, vadoties pēc tām, mēģina atrast slēptuvi. Ģeoslēpņi šobrīd ir visā pasaulē, visos septiņos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu. Bet, tā kā šobrīd mums tālāk par Latviju ceļots liegts, ārvalstu slēpņus uz laiku liksim mierā.
Pirmais un vecākais slēpnis — Kolkasragā
Slēpņošana Latvijā aizsākās 2001. gada jūlijā, kad divi igauņi — Tiit Tali un Juhannes Tasa —  izlika pirmo slēpni Latvijas teritorijā, novietojot to Kolkasragā, vecās Kolkas bākas vietā, no kuras saglabājušies tikai Dienvidu torņa drupu fragmenti. Šis slēpnis ir uzskatāms par visvecāko Latvijā un ir vēl aktīvs līdz šim brīdim. Slēpnis, kura nosaukums ir «Kolka stash», novietots torņa drupu atliekās un ir rūpīgi piestiprināts. Jāņem vērā, ka Kolkasrags ir pakļauts stiprām vētrām un vējiem, tāpēc bieži vien drupas varētu atrasties ūdenī.