Gluži kā Annas Brigaderes darbā…

Personības

Skolotāja un māksliniece — grafiķe Inese Mīlberga tieši pašlaik Talsu novada muzeja Izstāžu zālē ļauj iepazīties ar saviem darbiem izstādē «Kas dzīvo tumšajā skapī un citi stāsti». Nosaukums pats par sevi jau šķiet neierasts. To ieteicis izvēlēties mākslinieces dēls, sakot, ka pieteikt savus darbus vajagot īpaši, lai rastos interese. Un par skapja iemītniekiem Inesei ir arī savs īpašais stāsts no bērnības. Jā, tā pavisam noteikti ir izstāde, ko no visām pusēm ieskauj stāsti, kas pievelk ar savu nostalģijas pavedienu.
Laikraksta «Talsu Vēstis» īpašā viesa rubrikā Inese Mīlberga viesojusies 2008. gadā, bet, kā mēdzam sacīt redakcijā, tas bijis tik sen, ka skaitās tikpat kā nebijis nekad, tādēļ, izstādes motivēti, vēlējāmies tikties ar Talsu mākslinieci atkārtoti. Un kur vēl lielāka veiksme, kā iespēja sarunāties ar radošu personību paša mākslinieka izstādes norises vietā! Zīmējumus un akvareļus, kas paveras visapkārt, papildina arī fragmenti no Ineses Mīlbergas nepublicētās grāmatas par savu ģimeni un spilgtākām atmiņām no bērnības. Vārdu sakot — ir kāda īpaša ilustrācija, patiesībā jau aptuveni 130, un klāt arī īss apraksts. Tas, ko Inese stāstījusi saviem bērniem, nu ir ietērpts zīmējumos un akvareļos. Sajūta zālē, kuru ieskauj mākslinieces darbi, ir silta, patiesi omulīga un smaržo pēc bērnības. Nav šaubu, ka tas kaut ko liecina arī par pašu autori.
Latgales šarms ar dzimtas saknēm vilcis un pievilcis
Jautāta, kas mainījies šo divpadsmit gadu laikā kopš pēdējās šāda veida sarunas, Inese smaidot teic, ka lielās līnijās jau nekas, tikai bērni izauguši. Mākslinieces četras atvases, kurām īpaši izmeklēti arī vārdi pēc katoļu tradīcijas, lai tie būtu spēcīgi un ar labu skaidrojumu, manāmi ir mammas loloti, atbalstīti, mācīti un virzīti tajā gultnē, kas pašu sirdij tuva. Meita Zuzanna tikusi pie Ineses vecvecmammas vārda, kas bijusi ārkārtīgi apdāvināta un gudra sieviete Latgales laukos, kaut skolā nav gājusi. Latgale arī Inesei nav sveša, jo pēc akadēmijas beigšanas devusies strādāt tieši tajā pusē. Lai gan gribējies kaut ko izaicinošu, traku un eksotisku un bijusi pat doma braukt uz Špicbergenu, kas tolaik bijusi pa pusei Norvēģijas, pa pusei Padomju Savienības pārvaldībā, ar vīru tomēr ceļš vedis Daugavpils virzienā. «Saknes laikam sauca, kaut tagad mums tur neviena rada īsti nav. Latgalē toreiz nebiju bijusi. Tā ir cita mentalitāte. Tur ir pilnīgi savādāk nekā Kurzemē. Kurzemē arī ir forši, bet Latgale ir īpaša ar savu sirsnību un labdabību. Latgalē man piedzima bērni, tur strādāju. Tā bija pavisam cita vide. Perfekti runāju krieviski un pat domāt sāku krieviski. Man tur ļoti patika strādāt,» pieredzētajā dalās Inese Mīlberga, kurai darbs ar bērniem vienmēr no sirds paticis.
Darbā ar bērniem ir sajūta, ka apstājušies gadi
Māksliniece bilst, ka no bērniem var mācīties drosmi un radošumu. Skolotājas darbs, viņasprāt, nesaistās tikai ar mācīšanu. Pastarpināti no bērniem pielīpot arī idejas un radošums. «Drosme, jaunība, jautrība — tu pats visu laiku jūties kā bērns. Nav tā sajūta, ka man ir tik un tik gadu un nu vajadzētu darīt tā vai šitā. Man ir ļoti jāpiedomā pie tā, kur esmu. Saprotu, ka man ir jāizskatās kā skolotājai un nevaru kokos kāpt bērnu klātbūtnē. (Smejas. ) Man ir sajūta, ka gadi apstājušies, sasniedzot divdesmit. Labāk neskatīties spogulī un forši strādāt ar bērniem! Iekšējais cilvēks jau nekad nenoveco! Tas neļauj nonākt tādā stagnācijā,» sirsnīgi teic skolotāja.
Nejauši sanāca piedzimt Kandavā
«Mana mamma ar tēti dzīvoja Rīgā, un viņa bija atbraukusi ciemos pie manas vecmāmiņas, kas dzīvoja Līgu dzirnavās pie Kandavas pagrieziena. Vectēvs tur strādāja par dzirnavnieku. Un tajā ciemošanās reizē man gadījās piedzimt,» par savu nākšanu pasaulē smaidot stāsta Inese Mīlberga, kuras dzīves pirmie gadi aizritējuši Rīgā, lielajā opapiņa desmitistabu dzīvoklī. Jā, savu vecotēvu Inese sauc par opapiņu. Viņam ar dievpalīgu bija veicies, kad netika izsūtīts, kaut bijuši visi priekšnoteikumi, lai to darītu. «Viņš bija ārsts un laikam kādreiz bija ārstējis, kā ome sacīja, tās «īstās personas». Viņa bija dzirdējusi, ka Mīlberga kungu nevar izsūtīt, jo — kas tad ārstēs! Viņš nešķiroja pacientus, ārstēja visus, kas bija slimi. Opapiņam pašam bija četri bērni, visi toreiz jauni un neprecējušies. Mans tētis bija pirmais, kas apprecējās. Un tā mēs tur dzīvojām. Kad tētis mira, man bija pusotrs gadiņš. Viņš bija ļoti liels brīvdomātājs. Tētim nepatika jaunā sociālistiskā iekārta, un viņš par daudz bija izteicies, par daudz runājis un protestējis. Tad viņš pazuda un pēc ilgāka laika viņu atrada mirušu. Acīmredzot bija pabijis čekas pagrabos… Tad ar mammu kādu brīdi dzīvojām pie opapiņa. Un mammai radās iespēja, kad Talsos bija vajadzīgs arhitekts,» savas bērnības skumjākās notīs ļauj ieklausīties māksliniece.
No lielas un talantiem apdāvinātas dzimtas
Sarunas laikā var manīt, ka Inesei ir tik daudz ko stāstīt par savu kuplo dzimtu. Viņas mammai bijušas četras māsas un pieci brāļi. Tā kā Ineses mamma, pārceļoties uz Talsiem, bijusi viena ar bērnu, pie viņām no Rucavas dzīvot atbraukusi mamma. Ar laiku Ineses mamma apprecējusies otro reizi, un ģimenē izaugušas trejmeitiņas.
Jautāta, vai rados arī ir kāds otas meistars, skolotāja un māksliniece, Inese Mīlberga teic — katrā paaudzē pa kādam patiešām ir. Arī viņas tētis bijis ļoti apdāvināts ar talantiem. Komponējis, virtuozi spēlējis klavieres, improvizējis džezu, rakstījis dzeju un arī braucis plenēros gleznot. Ineses krustmāte, mammas māsa, ir beigusi Mākslas akadēmiju, tāpat arī māsīca un brālēns. «Ik pa laikam kāds uzpeld. Mēs esam milzīga dzimta un pārstāvam visādas profesijas. Tai skaitā arī mākslu. Opapiņš jau bija tāds veco laiku cilvēks, kas pats bija izrāvies no laukiem. Viņi bija dzīvojuši Trikātā, Vidzemē. Viņa tēvs bija skolotājs, kas mācījies Cimzes seminārā. Tam līdzi nācis tas Cimzes un brāļu draudžu senais gars, kad vajadzējis izglītoties. Opapiņa brāļi un māsas spēlējuši klavieres, mācījušies valodas un, kā vien varējuši, tā izglītojušies. Gandrīz visi beiguši augstskolas. Un opapiņš to turpināja arī tālāk. Visiem bērniem, gribēja vai negribēja, vajadzēja spēlēt klavieres un mācīties labā skolā. Viņš to turēja lielā cieņā, un mana mamma turpināja to tālāk. Mamma mūs sūtīja mūzikas skolā — patika vai nepatika, bet šo skolu beiguši mēs esam,» stāsta Talsu māksliniece. Viņa ļoti novērtējot to, ka mamma savus bērnus nekad nav bremzējusi, bet allaž atbalstījusi. Un ģimene kā vērtība ir visas dzimtas spēcīgais balsts, kas tiek turēta augstā cieņā. «Rads ir rads. Tas ir numur viens. Ja radiniekam vajag, tad jābrauc palīgā. Nav divu domu,» svarīgo vērtību akcentē Inese.
Pirmā māksla — uz tapešu ruļļiem
Māksliniece smaidot atminas, ka mamma ļāvusi zīmēt. No rīta sagriezusi papīrus — sapirktos tapešu ruļļus, saspicinājusi zīmuļus, un tad nu katru vakaru bijusi izstāde. «Es sēdēju un zīmēju. Fantazēju, sacerēju stāstus un zīmēju ilustrācijas. Tad man īpaši kompāniju nevajadzēja. Vecmāmiņa, kas bija kā klasiskā vecmāmiņa, zināja ļoti daudz tautasdziesmu. Viņa nemitīgi ko stāstīja, daudz dziedāja, zināja daudz baznīcas dziesmu,» atminas Inese, kura no vecmāmiņas tādā veidā perfekti apguvusi latgaliešu valodu. Kad mamma atgriezusies no kādas ekskursijas, Inese jau paspējusi mēli ielocīt latgaliešu valodā tā, ka pārslēgties uz ierasto bijis grūti. «Mēs ar vecomammu abas laidām pa latgaliski,» smejas māksliniece, piebilstot, ka arī savas atvases centusies neierobežot un ļāvusi radoši izpausties. Radošās bērnu izpausmes kādreiz maksājis arī sagrieztu linoleju, bet tie tādi nieki vien esot. Viņa neslēpj savas domas, ka mūsdienās jauniešiem ir diezgan sarežģīti lielā piedāvājuma vidū. Profesiju nosaukumu daudz un sarežģīti uzrakstīti, ka grūti saprast, kas zem tiem vispār slēpjas. Tāpat augstskolu daudz, un visas aicina mācīties, tāpēc lauku bērniem sanākot arī pievilties. Ir jāatraujas no mājām, jāsāk sava personīgā dzīve, kad ir liela iespēja salūzt, kad jaunietis nesaprot, kā dzīvot jaunā vidē un ritmā.
Jo vairāk strādā, jo labāk iznāk!
Lūdzot Inesi Mīlbergu padalīties savās domās par pašas izaug-smi, viņa teic, ka ir grūti spriest, bet viens gan esot skaidrs: jo vairāk strādā, jo labāk sanāk tīri tehniski. Ja jāglezno, piemēram, desmit akvareļi, nepietiek tikai ar zināšanām, kā to dara. Ir vajadzīga iestrāde. Tāpat esot ar zīmējumiem. «Var jau gribēt nezin ko uzzīmēt, bet ir vajadzīgs laiks, lai iestrādātos. Tā tehniskā puse ir ļoti svarīga. Vajag ar to vairāk noņemties, jo tad darbs arī pārliecinošāk sanāk. Jo labāk sanāk, jo vairāk ir drosme strādāt. Arī pašapziņa veidojas, kad saproti, ka vari… Es pati esmu diezgan konservatīva. Man patīk reālais. Stils var mainīties, kad jūti, kad kaut kas ir izsmelts. Tas sanāk pats no sevis. To es redzu, kad paskatos savus darbus, kas tapuši kādus gadus atpakaļ. Piemēram, akadēmijas laikā. Par dažiem grafikas darbiem man ir kauns. Man toreiz ļoti patika ekspresionisms. Es par to fanoju. Tagad paskatos uz tiem darbiem un domāju, kas tad tie par briesmoņiem man mapē stāv!» smejoties atceras Talsu mākslas skolas pedagoģe.
Nekad nav centusies izpatikt publikai
Sarunājoties ar Inesi Mīlbergu, nomanāms, ka viņa jūtas harmonijā ar to, ko dara, ko pati komentē kā brīnišķīgu iespēju strādāt par skolotāju. Tas ir pamata darbs, bet zīmēšana un gleznošana papildina viņas būtību kā lielais prieks un atpūta. Nav tā, ka jādzīvo stresā par to, vai būs iztikšana, un viss nav atkarīgs no tā, vai kāds pirks darbus. Māk-sliniece neslēpj savas domas, ka tad, ja mākslas darba pasūtītājs kritizē un koriģē, kā būtu labāk un ka kaut kas viņam nepatīk, tas neļauj būt pašam un šķiet diezgan aizkaroši. Inese pati labprāt uzglezno darbu, ja kāds vēlas, bet viņai nav bijis tā, kad kāds izsaka replikas. Tajā ziņā viņa jūtas brīvi un nepiespiesti.
«Varu uzstādīties arī virtuvē, kamēr vārās zupa…»
Māksliniece glezno un zīmē mājās — visur tur, kur vajag. Gan virtuvē, gan istabā. Speciālas darbnīcas viņai nav. «Man nevajag daudz rūmes. Varu uzstādīties arī virtuvē, kamēr vārās zupa,» viņa teic. Bet par izstādi «Kas dzīvo tumšajā skapī un citi stāsti» neslēpj, ka doma rīkot izstādi nemaz nav bijusi. Zīmējumi tapuši bērniem. Viss sācies ar to, ka atvasēm skolā bijis jāzīmē ciltskoks. Inese sākusi domāt, ka nemaz nezina vectēva brāļiem vārdus, tāpēc sākusi interesēties. Un tas viss tā aizrāvis, ka bijis grūti atrauties. Tad internetā atklājusi, ka ir vietne ciltskoki.lv. «Tad nu es tajā iekritu. Gandrīz vai sanāca sākt kavēt darbu. (Smejas.) Kā tie, kas iekrīt datorspēlēs. Es izpētīju, man šķiet, simtiem baznīcu grāmatu, uztaisīju gigantisku ciltskoku, kurā jau ir pāri par tūkstoš personām. Apbraukāju vecas drupas un pēc vecām kartēm atradu, kas interesēja. Pēc tam domāju, ka es taču par sevi varu uzrakstīt vislabāk, pēc tam par citiem. Uzrakstīju grāmatu. Sapratu, ka uzrakstīt visu nevar. Ir jāuzzīmē. Sāku zīmēt. Un tad draugi sāka teikt, lai uzrīkoju izstādi. Te nu tā ir! (Smejas.) Tad no grāmatas paņēmu paskaidrojošos fragmentus. Vairāk jau rakstīju saviem bērniem. Grāmata ir pierakstīta burtnīcā, nav vēl datorrakstā. Varbūt kādreiz sanāks publicēt, bet man nav tāda konkrēta plāna, jo tas ir organizatorisks jautājums, kas man pilnīgi un galīgi nepiemīt,» piedzīvotajā dalās Inese un pastāsta, kā radies izstādes nosaukums. Bērnībā opapiņa dzīvoklī bijis milzīgs sienas skapis ar lielu apakšējo daļu, kur krauta malka. Būdama maza meitenīte, Inese virinājusi durvis, kad pieaugušie iestāstījuši, ka tur dzīvo božbožuki, kurus viņa iztēlojusies kā ļoti skaistus — kā esplanādes baložus ar mirdzoši varavīkšņainiem kakliem un acīm kā zelta gredzeniem. Ar skaistajiem božbožukiem ir iespēja iepazīties arī izstādē. Inese atceras vecmāmiņas aizrautīgi stāstītos spoku stāstus, kas uzpeld tad, kad vienai jāiet gar mežmalu. Omīte bērnībā bijusi īpaša persona, ko var manīt, arī aplūkojot zīmējumus.
Svētību pieskāriens sevi liek manīt
Savas dzīves stāstā Inese Mīlberga nevar nepieminēt ticīgu priekšteču devumu tālākās dzimtas dzīves ceļā. Ticīgas un dievbijīgas vecmāmiņas izlūgušas savus bērnus un mazbērnus, un svētību pieskāriens sevi liek manīt arī šajā paaudzē. Inese to skaidri apzinās un vērtē patiesi augstu:
«Manā dzīvē svarīgākā ir ģimene, bet pāri visam tomēr laikam ir Dievs. Viņš ir pirmajā vietā. Viņš ir visa radītājs, kārtotājs, darītājs. Tad ģimene, daba, kurā smelties spēku. Gluži kā Annas Brigaderes darbā. Arī darbs ir svarīgs. Visi darbi ir labi. Man viss patīk, ko es daru. Un esmu laimīga, ka man nav tāda darba, kas nepatiktu. Man patīk strādāt arī dārzā — tad priecājos par to, kāds man paradīzes stūrītis. Es neraizējos. Viss notiek! Kad atlaiž bailes un nevajadzīgas lietas, tad viss notiek un tiek piemests viss, kas ir vajadzīgs. Man nekad nekā netrūkst. Nāk palīdzība no augšienes — no Dieva. Es to nekādi savādāk nevaru nosaukt.»