Vislielākais cilvēkmīlestības apliecinājums

Viedokļi

Vienmēr visos laikos sāpīgs jautājums, kas, manuprāt, liek atkust pat viscietākajām sirdīm, ja ne pilnīgi atklāti, tad noteikti klusītiņām un apslēpti, ir bāreņi — bērni, kuru vecāki ir miruši. It kā jau ikdienas steigā diez vai kāds katru dienu sēž un pārdzīvo, ka ir bērni, kuri dzīvo bērnunamos, kā viņi tur jūtas un kā ir tad, kad nav mīļās mammas un tēta vai vismaz viens no viņiem, bet man šad tad domas tajā virzienā vēršas. Smagums māc par to, kā ir, kad nav tā vistuvākā, ka nav sakņu, kas tos bērnus tur, lolo, mīl, lutina un dāvā to, ko neviens cits nekad nevarēs iedot. Visvairāk sāpi apzinos tad, ja iedomājos pašas bērnus. Kā viņi justos, ko domātu un kāda būtu dzīve, ja manis pēkšņi nebūtu. Pa reizei piezogas arī tādas skaudras pārdomas, kā tas vispār ir, ka esi mazs, bet pilnīgi viens un bieži vien nevajadzīgs. Tas ir kā pamestības, vientulības un atstumtības zīmogs, kuru, paldies Dievam, ir iespēja pārvērst skaistā jaunā stāstā, jo punktu jau neviens nav pielicis, ir tikai komats. Un, ja arī būtu punkts, vienmēr var būt arī nākamais teikums un pat rindkopa. Un tāds stāsts varētu būt ikvienam no tiem brīnumiem bērnunamos. Kad tā sēdi un aizdomājies, asaras birst kā pupas, bet saprotu arī to, ka no raudāšanas un līdzi jušanas jau nevienam netiek līdzēts.
Jau pirms sešiem gadiem, klausoties Latvijas Kristīgo radio, dzirdēju par jaunu iniciatīvu, proti, Bāreņu svētdienu, kas īpaši aktualizē šo sāpīgo tēmu, ne tikai runā par to, bet aicina arī atvērt savas sirds un nama durvis kādam no bāreņiem. Un jau sesto gadu Latvijā draudzes tiek aicinātas atgādināt un sludināt šo cerību Bāreņu svētdienā, kas šogad būs 8. novembrī, jo ikviens no apmēram 600 bērniem, kas joprojām uzturas bērnunamā, ir tikai viena gādīga pieaugušā attālumā, lai būtu jauns veiksmes stāsts. Varbūt tikai mazliet jāapstājas un jāpadomā, vai tas nav aicinājums vai misija, kas klusu runā un čukst pēc realizācijas.
Es nezinu, vai tā ir patiesība, vai tikai man tā šķiet, bet tiem, kam sirdis ir atvērtas bāreņa pieņemšanai savā ģimenē, tas jautājums neliek mieru un visu laiku bužinās sirdī kā tāds čaukstīgs papīriņš. Ja doma liek atlikta vai noraidīta, cilvēkam šā vai tā nav miera un visu laiku uzpeld kāda aina vai sapnis par to, kā būtu, ja būtu. Un tas, manuprāt, ir aicinājums, kas ir ielikts sirdī jau no dzimšanas, jo visi cilvēki ko tādu uzņemties nevarētu un nemaz negribētu. Tas ir kaut kas īpašs sirdī, kas kvēlo un silda, tikai vajadzīga drosme, lai kaut paskatītos tajā virzienā. Bet viens lēmums kļūt pat vecāku kādam bērnam, kuram vecāku nav, manuprāt, ir vislielākais cilvēkmīlestības apliecinājums, kāds vien var būt.
Ļoti svarīgi ir par to neatminēties tikai Bāreņu svētdienās, kad par šiem bērniem un viņu dzīvēm arī tiek īpaši lūgts kādās draudzēs, kas atsaukušās šim aicinājumam aktualizēt bāreņu jautājumu. Nezinu, vai tā ir visiem, bet arī man liekas, ka patiešām svešu bērnu jau nav. Bērns ir un paliek bērns. Un cik brīnišķīgi būtu, ka bērnunami būtu tukši un katrs mazais iemītnieks atrastu sev mājas. Lai gan dzirdēti nostāsti, ka tas neesot kādam izdevīgi, jo tās esot darbavietas, tāpat visādas citādas nelabas padarīšanas saklausītas, bet es ticu, ka mēs esam tauta, kurai bērni ir vērtība, un mūsu sirdis ir iejūtīgas un mīlestības mums netrūkst. Es zinu, ka ir kādi drosmīgie, kuri gatavi kļūt par šo vienu gādīgo pieaugušo kāda bērna dzīvē. Kāds varbūt lasa, un viņam sirds sāk pukstēt straujāk, jo atmiņā pazibēja sapnis, kas bija apaudzis putekļos. Varbūt šī ir tā diena, kad jāsper solis?
Milzīga pateicība izsakāma ikvienai ģimenei, kas savā namā ir uzņēmuši bāreņus. Patiešām nav lielākas mīlestības! Der aizdomāties, vai šāds lēmums par labu kādam bērnam, nav tas iztrūkstošais puzles kauliņš, kas nepieciešams, lai būtu tā apziņa, ka nav vairs tas smeldzīgais tukšums sirdī un mūžīgā nepiepildītības sajūta… Arī viens lēmums ir viena izmainīta dzīve. Tas nav nedz novērtējams, nedz izmērāms, nedz nosverams ieguldījums, tāpēc vislielākā cieņa visiem tiem drosmīgajiem vecākiem, kas ir atsaukušies un atsauksies. Jūs esat liels brīnums.