«Uz pasaules esi tikai tu, šautene un mērķis»

Personības

«Manuprāt, vistālāk pasaulē Talsu pilsētas un Talsu 1. vidusskolas vārdu aiznesusi Latvijas visu laiku izcilākā ložu šāvēja Baiba Zariņa-Berklava,» tā 1990. gadu vidū par savu skolnieci teicis viņas pirmais treneris Antons Kivlenieks. Kļūdama par trīskārtēju pasaules, vienpadsmitkārtēju Eiropas un sešpadsmitkārtēju PSRS čempioni, Baiba Zariņa-Berklava Latvijas sporta vēsturē atšķīrusi jaunu lappusi.
Atminoties Baibas Zariņas-Berklavas sasniegumus un godinot sportisti, 29. oktobrī Talsu novada muzejā ar izcilo novadnieci varēja tikties klātienē. Līdz 8. novembrim apskatāma arī izstāde, ko veidojusi Talsu novada muzeja speciāliste vēstures jautājumos Lidija Grīnvalde. Lai gan mūža lielāko daļa Baiba aizvadījusi Rīgā, bērnība un skolas gadi aizritējuši Talsos, kur sportiste mācījusies no 1. līdz 11. klasei. 1962. gada 3. oktobrī Baiba aizgāja uz pirmo šaušanas nodarbību, un par viņas treneri kļuva Antons Kivlenieks. Baibas vārds aizskanēja pāri Eiropai jau tad, kad viņa vēl bija 10. un 11. klases skolniece. 2020. gadā Latvijas Šaušanas federācijas valdes loceklis, starptautiskās klases sporta meistars Raivo Deklavs atzinis: «Sieviešu konkurencē Latvijā visu laiku izcilākā ir Baiba Berklava — trīskārtēja pasaules čempione, vienpadsmitkārtēja Eiropas čempione, deviņu cita kaluma pasaules un Eiropas čempionātu medaļu īpašniece, daudzkārtēja pasaules un Eiropas rekordiste, sešpadsmitkārtēja PSRS čempione.»
Antons Kivlenieks savulaik uzsvēris, ka galvenais šaušanas sportā ir disciplīna — nedrīkst pieļaut ne mazāko paviršību, ne mazāko neapzinīguma piedevu. Valsts izlases treneris Jānis Lācis uzskata, ka, neskaitot psihiskās gribas īpašības, šāvējiem pati galvenā ir kustību koordinācija, māka pārvaldīt nevis lielās, bet sīkās muskuļu grupas un atsevišķus muskulīšus. «Fiziskās dotības ir tikai viens no priekšnoteikumiem augstu sportisko rezultātu sasniegšanai. Pareizāk — papildu prasība. Talants slēpjas aiz atslēgas, ko var saukt par darba mīlestību, par neatlaidību, par pacietību trenēties trīs un vairāk stundas dienā daudzus gadus pēc kārtas. Pie tam rezultāti sacensībās kāpj ļoti lēnām. Lai kļūtu par stabilu šāvēju, vajadzīgi vismaz desmit gadi.» Olimpiskais atlēts Haralds Blaus atzinis, ka šaut var iemācīties ikkatrs, bet meistars šaušanas mākslā būs tikai tas, kam šī māksla ir iedzimta.
Atklājot tikšanos ar sportisti, Talsu novada muzeja galvenā speciāliste darbā ar sabiedrību Gita Kļaviņa uzsvēra nepieciešamību saglabāt vērtīgo mantojumu. Viņa atklāja, ka šis gads Baibai ir īpašs, jo sportistei aprit apaļa jubileja un drīz būs pagājuši 60 gadi kopš šaušanas treniņu uzsākšanas gaitām. Uzrunājot sanākušos, sportiste atzina, ka piedzimt un būt Talsos ir bijusi liktenīga laime. «Šeit es satiku savu pirmo treneri Antonu Kivlenieku, kurš mani ātri noņēma no basketbola laukuma un teica — tev nevajag komandas sportu, tev jāiet uz šaušanu. Viņš mani paņēma pie sevis, un drīz vien Talsos uzbūvēja šautuvi. Šajā vietā es izaugu un nobriedu kā šāvēja. Skolas laiku kopā ar komandas biedriem pavadīju Kivlenieka paspārnē. Mēs bijām aizrautīgu bērnu grupiņa, kas cītīgi trenējās. Tas viss nāca ar lielu pacietību, mieru, darbu un lielu gribēšanu. Tie bija īstie laiki, lai ļoti nopietni pieietu ikvienam darbiņam. Vajag tikai iesākt, un tad viss lēnā garā notiek. Nedrīkst atlaisties vai pieiet notiekošajam pavirši. Tagad es to izjūtu kā savu iepriekšējo dzīvi. Ilgus, garus gadus lielā konkurencē aizvadīju PSRS izlasē. Kad pie manis, Dieva sūtīta, atnāca mana meitiņa, sākās cita, jauna dzīve. Lēnā garā virsroku ņēma ģimenes dzīve. Reizēm man ir žēl, ka laikā, kad man tas būtu bijis pa spēkam, nenotika olimpiāde. Pēc tam jau bija godīgi jāpasaka, ka es to psiholoģiski nevaru izturēt, gribas tikt uz mājām. Viss ir laikā izdarīts, padarīts, pabeigts, un man nav nekādas nožēlas. Viss ir noticis tā, kā tam jānotiek,» pārdomās dalījās izcilā šāvēja.
Atzinību par mūža ieguldījumu šaušanas sporta popularizēšanā sportistei pasniedza Latvijas Šaušanas federācijas viceprezidents lietišķajā šaušanā Vilnis Celmiņš. Viņš atzina, ka savulaik viņš kā jauns puika noskatījies uz Baibu ar domu — tas taču nav iespējams! Tajā laikā tas likās kaut kas neaizsniedzams. Šobrīd V. Celmiņš ar lielu entuziasmu par Baibas sasniegumiem stāsta arī saviem audzēkņiem. Mednieku un šāvēju kluba «Bebra kungs» pārstāvis Agnis Dombrovics pievienojās izskanējušajam, piebilstot, ka Baiba viņu pārsteigusi ar savu vienkāršību un gādību par jaunajiem sportistiem.
Sveikt sportisti bija ieradusies arī literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, kura ar Baibu ir pazīstama jau no bērnības. «Baiba savā laikā Talsu pionieru štābā ieņēma ļoti augstu posteni. Tā ir viena no viņas personības pašizpausmēm, kam ar šaušanu šķietami ir mazs sakars, bet kaut kāds sakars tomēr ir. Mums kopīga ir ne tikai Talsu pionieru štāba pagātne… Esmu bijusi kopā ar Baibu jau no viņas pirmajiem soļiem šaušanā. Baiba to bija aizmirsusi, bet ticiet vai neticiet — kad Baiba sāka piestaigāt uz šautuvi Talsu vidusskolas bēniņos, es biju kopā ar viņu. Mums gribējās izmēģināt visus sporta veidus pēc kārtas. Kāpēc es neturpināju šaut? Nezinu, vai tur kaut kas labs būtu sanācis. Mans temperaments neatbilst šim sporta veidam, bet Baiba ar savu personības iekšējo konstitūciju tam ir kā radīta. Viņas brīnišķīgās cilvēciskās īpašības ir ārkārtīgi piemērotas šai simbiozei. Drīz pēc tam, kad mēs pirmo reizi kopā šāvām, es ļoti amizantā veidā satraumēju roku, līdz ar to manas šaušanas gaitas bija beigušās. Mana sportošana izpaudās citādāk, citos virzienos, bet kopš tiem laikiem nemitīgi esmu sekojusi Baibas panākumiem — apbrīnojusi, ļoti dziļi cienījusi, zināmā mērā apskaudusi par tām personības īpašībām, kas man pašai tādā mērā nepiemīt. Baiba man asociējas ar Raiņa Baibu no «Pūt vējiņi» — viņā ir dvēseliska dimensija, kas mūsu laikā ir ārkārtīgi reta. Viņā ir latviskais, dvēseliskais kautrums un kaunīgums — viņa kā cilvēks ar tādiem panākumiem ir ārkārtīgi vienkārša un brīnišķīga cilvēciskajā saskarsmē! To, ko Baiba ir pārvarējusi, tik daudzus gadus turēdamās tādā līmenī, kas viņai ir bijis jāpacieš, jāiztur, jāpārdzīvo, to kurš katrs nevar iztēloties. Esmu pārliecināta, ka bija arī daudz nenovīdības, skaudības un varbūt pat tiešu izpausmju no konkurentu un komandas puses. Varbūt cits cilvēks viņas vietā būtu to saglabājis kā iekšēju rūgtumu līdz šai dienai. Baiba ir cilvēks ar tādu starojumu, ar tādu gaišumu, ka es nevaru vēlreiz neuzsvērt to un nepateikt viņai no sirds paldies,» tikšanās noslēguma daļā izjūtās dalījās G. Grīnuma.

Baiba Zariņa-Berklava par šaušanu:
1967. gads
• Šaušana prasa lielu koncentrēšanos un neatlaidību.
• Vasarā jācīnās pret karstumu. Mugurā — trīs treniņtērpi. Lai laide labāk pieguļ plecam, lai rastos pilnīgāka cilvēka un šautenes vienība.
• Katrā mačā — lai būtu precīzs pulss, lai būtu vienmērīga elpa. Ierausi pāris kubikcentimetrus skābekļa par daudz, un lode būs sešiniekā.
1973. gads
• Bet vispār uz pasaules esi tikai tu, šautene un mērķis. Pasaule ir tevī. Ieskaties mērķī un tad vairs nenovērs acis stundu, divas, cik vajadzīgs…
1974. gads
• Pilnīgi atvienot jebkādas citas domas, katru ieroča pacēlienu un notēmēšanu izdarīt kā rituālu.
1981. gads
• Esmu viena. Jau kopš vakardienas man neeksistē ne draugi, ne ienaidnieki. Jau dažas dienas es cenšos apmūrēt sev apkārt mūri. Lēnām, mierīgi un pamatīgi. Bet uztraukums nāk viļņiem un ārda to nost.
• Galvenais — es nekādā ziņā nedrīkstu pieregulēties mērķim. Neko nedrīkstu piepacelt, pieturēt vai pievilkt. Manī nekas nedrīkst būt sasprindzināts, pat kājas īkšķis ne. Bet tajā pašā laikā visam jābūt stingram un stabilam. Es jau jūtu — kājas ieaug zemē, lai pusotru stundu tur paliktu. Strādās tikai rokas. Pie tam, jo kustību būs mazāk, jo labāk.
• Pavisam elementāri sevi pārbaudīt…lēnām un pārliecinoši iedīdīt ķermeni pareizajā stājā, aizvērtām acīm maigi un reizē droši nolaist šautenes stobru uz leju, atvērt acis un ieraudzīt graudu tieši zem mērķa melnā apļa.
• Nu re, cik jauki! Es taču visu zinu, kļūdīties nav iespējams. Grauds kā iesalis sastingst zem mērķa melnā apļa, un rādītājpirksts gandrīz vai nemanot izdara savu darbu. Desmitnieks.