«Šī vieta, ēka un cilvēki ļāva atvērties talantiem»

Kultūra

Sabilē esošais Sarades namiņš, kur ikviens atnācējs tika uzņemts kā sen gaidīts viesis, sabilnieku atmiņā palikusi kā vieta, kur ar sirds siltumu un laipnu smaidu allaž dalījās enerģiskā Ieva Lāce. Šobrīd dzīves līkloči Ievu aizveduši uz Liepāju un viņa namiņam saka ardievas, bet ieguldītais darbs, enerģija un rūpes nekur nepazūd — tās kopā ar laba vēlējumiem gaida jauno saimnieku.
Viss sākās, kad Ieva 2017. gadā Ziemassvētku laikā atgriezās Sabilē. Sadarbojoties ar Sabiles kultūras nama vadītāju Gerdu Zeberiņu, tapa projekts «Rozīņu namiņš», kas deva iedvesmu turpināt iesākto. «Mans vectēvs reiz bija iegādājies pusi mājas Sabilē, ko mantoja mans tētis, bet visus daudzos gadus tā stāvēja klusa un aizmirsta. Vienā naktī redzēju interesantu sapni, pēc kura devos šo ēku apskatīt,» atklāj Ieva. Tā viss sākās — pieredzēju, ka no nekā var uztaisīt radošuma vietu. Jau no pirmās dienas bija skaidrs, ka šajā vietā būs aicināts ikviens, kurš grib sevi realizēt, — vai tā būtu sienu krāsošana, puķu ravēšana vai koncertu radīšana. Ar katru dienu šī vieta iedzīvojās aizvien vairāk. Izdevās piesaistīt gan projektus, gan pārsteigt sevi un iedzīvotājus. Visā šajā laikā visbūtiskākās bija divas lietas. Pirmkārt, pie mums nāca super jauki, labi cilvēki. Tas tādēļ, ka tādus gaidījām. Otrkārt, pieredzēju, ka nav neiespējamu lietu, — pie mums viesojās gan Japānas delegācija, gan slaveni cilvēki, kuri meklēja vienkāršību. Tajā pašā laikā ikvienu uzņēmām ciemos kā sen gaidītu viesi.
No pirmās dienas viena lieta bija skaidra — šī māja un viss, kas te notiek, ir kopdarbs. Koprades telpa, moderni izsakoties, bet tīri praktiski — nebija viena galvenā. Katram bija roka jāpieliek pie tā, kas tajā mirklī bija aktuāls vai ko kopīgi bijām izdomājuši veidot vai radīt. Nereti tas cilvēkus ļoti pārsteidza — ka viņi drīkst piedalīties — gan sev vārīt kafiju, gan nokrāsot kādu logu rāmi. Manuprāt, nav tāda cilvēka, kurš būtu ciemojies namiņā un nebūtu neko padarījis. Ja nu vienīgi vietējais minka Murkats, kurš nāca rozīnes ēst, bet ne peles ķert. Te gan jāatzīmē, ka sabilnieki izceļas ar vienu trakoti labu īpašību — pievaktē cits citu, palīdz un iesaistās. Nekur citur to tik izteikti neesmu piedzīvojusi.»
Tā kā darbošanās tika sākta no nekā, arī jautājumus, kas saistīti ar iedzīvi un remontu, nācās risināt radoši. «Mums nebija dārgu lietu — ļoti daudzus risinājumus izdomājām paši. Ļoti palīdzēja Sabiles komunālās daļas vadītāja Larisa, kurai ir fantastiski krājumi un spēja sakombinēt dažādas mēbeles. Sākumā bija lielas bažas — vai mūsu kultūras rezidenci kāds sapratīs un nāks, bet laika gaitā ar cītīgu darbu un pasākumiem pierādījām, ka šī vieta ir nevis konkurents kultūras dzīvē, bet punktiņš uz kartes, kas ir interesants un savdabīgs ar atvērtību, radošumu un moto «Viss ir iespējams»!
Ikdienā namiņā darbojās mūsu radītais sociālās uzņēmējdarbības uzņēmums. Ražojām dažādus produktus un pakalpojumus — lampas no vīna pudelēm un otrreiz pārstrādājamām lietām devām jaunu dizaina dzīvi. Mūsu uzņēmumam bija divi mērķi — mazināt vides piesārņojumu un sniegt cilvēkiem iespēju izpausties. Ja uzradās cilvēks, kurš gribēja kaut ko pamēģināt, es vienmēr centos atrast viņa supertalantu. Tā pie mums izauga Guntiņa — paņēma rokās pirts slotu un re — pēc diviem gadiem viņa Latvijā ir ne tikai 3. vietas ieguvēja kā labākā slotu sējēja, bet nu jau ir kļuvusi arī par pirtnieci. Šī vieta, ēka un cilvēki ļāva atvērties talantiem. Mēs rīkojām koncertus, vasaras dārza svētkus, grāmatu atvēršanas, korporatīvos saliedēšanas pasākumus, radošos vakarus. Mūsu visspilgtākais iznāciens, ar kuru paliksim atmiņā, laikam ir «Dāvantirgus ar rozīnīti». Tas bija īpašs projekts, jo kopā ar Lindu Priednieci, mākslinieci un keramiķi no Kandavas, ļoti īsā laikā radījām skaistāko Ziemassvētku tirdziņu Latvijā. Divu nedēļu laikā mūs apmeklēja vairāk nekā 4000 apmeklētāju — bija gan vecmāmiņas, kuras cep pankūkas, gan aitiņas, kas priecē bērnus, un vairāk nekā 200 amatnieku un dizaineru darbi. Pāri visam tas bija pozitīvisma bacilis — mēs kopā ar lielisku dāmu komandu iepriecinājām ļoti daudzus cilvēkus!»
Diemžēl pasākums beidzās traģiski — naktī pirms Ziemassvētkiem ēka nodega. Blakus ēkā izcēlās ugunsgrēks, un liesmas izplatījās arī uz Sarades namiņu. «Gada noslēgums bija ļoti drūms laiks. Atceros to ar asarām acīs gan aiz bēdām, gan priekiem — palīgā nāca visi, kas vien spēja. Tika uzlikts pagaidu jumts un pat sarīkots labdarības koncerts. Tieši šā iemesla dēļ tik ilgi neesmu varējusi no Sabiles un šīs ēkas aiziet. Lai nepieviltu visus tos, kuri man, komandai un šai vietai tic. Tā ir ļoti liela mīlestība, bet dzīve ir dzīve. Man nācās meklēt citu darbu, un dzīves līkloči mani aizveda atpakaļ uz dzimto Liepāju. Ikdienā esmu sastopama koncertzālē «Lielais dzintars», kur vadu producentu daļu. Pavasarī pirms pandēmijas satiku savu sirdsāķīti, un nu jau izskatās, ka būs vien saknes jālaiž Liepājā, bet Sabile ir mana miera osta — ja aizbraucu, prom braukt negribu. Paņemu kafijas krūzi, apsēžos uz namiņa trepēm un turpinu sapņot. Sabile vienmēr būs manas mājas un laimīgā zeme.»
Pavasarī bija plānots īstenot atjaunošanas projektu, bet sākās pandēmija un no šī plāna nācās atteikties. «Saprotu, ka pati šajā dzīves posmā nevaru ēku pacelt un nav jēgas būt sunim uz siena kaudzes. Ēka jādod kādam, kurš spēj tajā saimniekot, — radīt ģimenes ligzdu, kafejnīcu, veikaliņu, ražotni vai vasaras māju. Es ticu, ka mājas gariņam padomā ir kāda ķecerīga doma un nākamais saimnieks/saimniece noteikti turpinās pārsteigt sabilniekus. Es priecāšos, ja drīkstēšu reizi pa reizei atnākt ciemos. Zinu, ka jaunais īpašnieks arī būs sapņotājs, jo sapņotāji spēj padarīt pasauli skaistāku! Sabile ir fantastiska vieta, tāpēc rosinu ikvienu šeit ciemoties, un, ja ir tāda iespēja, radīt kaut ko skaistu, iedvesmot sevi un citus!»