Zupiņu naktī tagad strēbi divos vai trijos?

Ļaujiet man runāt

Vai man vienam šis laiks, kad pulksteņa stundas rādītājs tikai dažas dienas ir pagriezts stundu atpakaļ, šķiet tāds dīvains? Tas notiek jau daudzus, daudzus gadus, bet katru reizi no jauna apjaušu, ka tas patiešām ir jokains laiks un ietekmē pat domāšanu.
Vismaz es pirmo nedēļu jaunajos apstākļos domāju apmēram tā: «Ooo, pulkstenis ir jau desmit vakarā! Bet pēc vecā laika būtu jau vienpadsmit! Jāvelkas uz migas pusi…» Vai arī no rītiem: «Ir jau seši! Jāceļas! Baigi miegs nāk, bet… pēc vecā laika jau būtu septiņi. Tad, ja būtu septiņi, tas jau nu būtu ķēnišķi vēlais rīts,» tādēļ miegs pats pazūd, un šķiet, ka esi stundu ilgāk dabūjis pagulēt un sajūties diezgan apmierināts gan ar sevi, gan vispār ar dzīvi. Kaut gan gulēto stundu skaits jau nemainās, tāpēc, domājot, ka esi stundu ilgāk pagulējis, esi maķenīt apmānījis sevi, bet galvenais jau, ka jūties priecīgāks un vari piecelties.
Jā, it kā tas gulēto stundu skaits nemainās, bet šajā teikumā rodas vēl viens «bet», jo ir taču cilvēki, kas mostas bez modinātāja, piemēram, piecos no rīta, un kuriem tas iekšējais pulkstenis darbojas nemānīgi un precīzi, tādēļ tie ceļas pēc vecā laika. Sanāk, ka tie ir kā apmaldījušies. Tad rīta kafija jādzer nevis piecos, bet pēc jaunā laika jau četros, un gulēt arī taču gribas iet pa vecam, kas pa jaunam sanāk stundu ātrāk. Īsti nezinu, kā viņi ieietas jaunajā un vai vispār to izdara — tas man šķiet pat mīklains noslēpums.
Interesantā situācijā nonākuši arī tie īpašie, kas, piemēram, vienmēr cēlušies pulksten trijos, jo instinktīvi vajag virināt ledusskapi. Sanāk, ka tagad kā tādi dullie jau divos ēd nevārītas sardeles un pa miegam strebj skābeņzupu. Pulksten trijos jau liekas dīvaini, bet divi skan pavisam aplami, jo ir tālāk no rīta gaismas. Nu tā saka mana sieva, kas savukārt pēc maniem nakts ēšanas paradumiem saprot, cik tumšajās stundās ir pareizs pulksteņlaiks. Pēc pieredzes zinu, ka ar laiku šī naksnīgā ēšana piešaujas jaunajam laikam — dabiski un nesāpīgi.
Allažiņ pulksteņa sakarā atceros punktuālo dāņu filozofu Sērenu Kirkegoru, pēc kura gaitām apkārtējie sapratuši, kādu ciparu rāda laikrādis. Viņš bijis tik ļoti, tik ļoti precīzs, ka šo viņa īpatnību piemin vairāk nekā 200 gadu pēc viņa dzimšanas. Diez ko šis ievērojamais cilvēks domātu par šo laika maiņu, kas divreiz gadā liek sajusties savādi? Jā, šo ziemas laiku parasti uztveram priecīgāk nekā pavasara, kad viss tiek pagriezts stundu uz priekšu un jāceļas stundu agrāk. Bet pie tā tik ātri pierod, ka pavasara grieziens uz priekšu liekas sāpīgs un dikti nepatīkams, jo vēl vairāk no ritma izsit pasauli, kurā viss jau tā dažbrīd liekas sajucis: ziemā līst kā Jāņos, vasarā jākurina krāsns, nemaz nerunājot par dažādu apstākļu ierosinātām izmaiņām. Kas, piemēram, to būtu domājis vēl pirms gada, ka būs laiks, kad bez sejas maskām nevarēsim rādīties sabiedriskās vietās? Nu neviens taču! Tādēļ izbaudiet visu, kas šodien ir dots! Laiks ir pats dārgākais, kas mums ir.

Egons