Spāres muižas parkā atklāj dores priedi

Kultūra

To, ka dores ir sens biškopības veids, kas zinātājiem senatnē ļāva iegūt medu liela izmēra priedēs, zina vien retais. 23. oktobrī Spāres muižas parkā interesentiem bija iespēja uzzināt ko vairāk par seno biškopības veidu, kā arī savām acīm apskatīt brīnumaino vides objektu — «Kaplūzas» priedi.
Īstenot biedrības «Mēs — Spārei» projektu «Dores priede — seno dravnieku amatu prasmju un tradīciju liecība Spāres muižas parkā» izdevās, pateicoties dalībai Talsu novada kultūras un tūrisma projektu konkursā. Spāres muižas vadītāja Tabita Kalniņa skaidroja, ka idejas autors ir vides pētnieks Agris Āboliņš. Vadoties pēc Gunta Eniņa piezīmēm, viņš kopā ar domubiedriem pagājušā gada februārī uzsāka meklējumus. «Vietējie pat nezināja, ka ir tāda vieta — «Kaplūzas». Tā bija vesela ekspedīcija — sākumā aizbraucām uz Vēžezeru, bet neko neatradām. Pēc tam mežsargs Jānis Pirvics atsūtīja informāciju un aptuvenās koordinātas. Braucām vēlreiz un ieraudzījām šo brīnumu guļam nogāzušos zemē. Apgūlos blakus, un ar roku varēju sataustīt dori. No pagājušā gada februāra sākās epopeja — ceļojums no «Kaplūzām» līdz Spāres muižai, dodot priedei jaunu, skaistu dzīvi. Tad pienāca brīdis, kad mums bija jālūdz palīdzība Aivaram Bergmanim, kurš ņēma cirvi, zāģi un sāka atzāģēšanas procesu,» piedzīvotajā dalījās A. Āboliņš. Viņš uzsvēra, ka šī pēdējā laikā ir pirmā oficiāli pārvestā dores priede. Pateicoties Gunta Eniņa pierakstiem, kas veikti 1984. gadā, zināms, ka tā bija 30 metrus augsta un tās apkārtmērs bija vairāk nekā trīs metri. Ziemeļu dienvidu virzienā vainags sasniedza 11 metrus, bet rietumu austrumu virzienā — 15 metrus. Tajā bijušas divas dores, kas izveidotas trīs ar pusi un piecu metru augstumā.
«Biškopības vēsture ir ļoti sena, bet pirmie apraksti nāk no Indriķa hronikas, kad vietējie ar krustnešiem cīnījās par bišu kokiem un medu, kas ir ārkārtīgi stratēģiska izejviela. No sākuma bites dzīvoja bišu dobumos, bet, laikam ejot, cilvēki izdomāja veidu, kā tās pārvaldīt. Cilvēki saprata, ka kokā iespējams izveidot mājiņu, un nosauca to par dori. Nākamajā evolūcijas stadijā cilvēki pārgāja uz bišsaimniecību bluķos un tad izdomāja, ka vieglāk ir bites iemānīt dēļu kastītēs. Lai pasargātu dores no lāčiem, priekšā tika novietota valna jeb aizsargdēlītis. Dabā bitēm ir trīs ienaidnieki — lācis, cauna un peles. Lai bitenieks tiktu augšā, bija nepieciešama vesela sistēma. Doru vidējais augstums ir no trīs līdz četriem metriem. Zemākā dore ir 30 centimetrus virs zemes, bet augstākā sasniedz 12,5 metrus. Zināmos apstākļos meistari taisīja arī ūdens savācējus, jo ūdens bitēm nav nekāds labais draugs, tāpēc tās parasti veidoja dienvidu pusē, lai dore būtu pakļauta saulei, siltumam un gaismai. Dores izmēri ir metrs augstumā un apmēram 15 centimetri platumā. Ieeja ir 20 centimetrus dziļa un iekšā ir vēl 20 centimetru padziļinājums. Piezīmēs minēts, ka par doru izlaupīšanu draudēja liels sods. Agrāk mežs nevienam nepiederēja, bet, kad sāka valdīt baroni un uzradās īpašumtiesības, kaut kādā veidā dores vajadzēja aizsargāt, jo medus un vasks visos laikos ir bijusi ārkārtīgi stratēģiska izejviela. Aplūkojot dores, varam redzēt arī to, ka meistariem bija atšķirīgi rokraksti,» ieskatu vēsturē sniedza A. Āboliņš.