Divkāršas bēdas, kas parāda situācijas nopietnību

Veselība

Pagājušajā sestdienā Talsu Eglaines kapos vienās bērēs tika apglabāti divi talsenieki — Imants Liepa un viņa meita Liene Liepa —, kuru dzīves pavedienu pārrāva negribēta sastapšanās ar aizvien līdz galam neizprasto slimību «Covid-19». Kalvis Liepa, Imanta dēls un Lienes brālis, pēc savu mīļo nāves gluži vai ar misijas apziņu runā ar dažādu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, lai brīdinātu sabiedrību, ka nav iemesla pret koronavīrusa izraisīto slimību izturēties vieglprātīgi.
Bija 29. septembris,
kad mans vīrs pie pusdienu galda teica: «Negribas jums sabojāt apetīti, bet Talsu novada pašvaldības administratīvajā centrā konstatēts «Covid-19» saslimšanas gadījums.» Kumoss tā kā mazliet iesprūda kaklā no nelāgās apziņas, ka visu pasauli pārņēmusī infekcijas slimība ir pienākusi jau pārāk tuvu.
Turpmākajās dienās notikumi strauji attīstījās nevēlamā virzienā, nesot ziņas, ka ir konstatēts otrs un trešais saslimšanas gadījums pašvaldības centrālajā administrācijā, tad novada administratīvajā teritorijā bija jau 16 inficētie, drīz saslimšanu atklāja jau 35 personām, līdz 9. oktobrī Talsu novadā inficētas izrādījās jau 42 personas.
14. oktobrī
«Covid-19» tēma ieskanējās kārtējā sarunā paziņu lokā. Kāds no klātesošajiem atzina, ka joprojām nepazīst nevienu saslimušo. Mēs, pārējie, būtu gribējuši piekrītoši māt ar galvu, bet kāds cits tūlīt bažīgi norādīja, ka tā visdrīzāk vairs nevar būt patiesība, jo Liene Liepa, Talsu novada bāriņtiesas vadītāja pienākumu izpildītāja, pēc saslimšanas ar šo slimību atrodas slimnīcā Rīgā, ir komā, bet viņas tētis jau esot miris. «Tā pati Liene Liepa, ar kuru kopā lidoju gaisa balonā?» spontāni precizēju. Atbilde bija apstiprinoša. Mans iekšējais gaisa balons — tas, kurš līdz šim bija ļāvis paturēt «Covid-19» bezpersoniskā attālumā no sevis un savējiem, — tobrīd lielā ātrumā triecās pret zemi. Slimības statistika bija kļuvusi personiska.
16. oktobrī
pienāca vēsts, ka Liene ir mirusi. Skumjas un nevēlēšanos šim faktam ticēt pēc brīža nomainīja dusmas par neadekvātiem komentāriem pie ziņas par to, ka 34 gadus vecā sieviete Latvijā ir jaunākā paciente, kura mirusi no «Covid-19». Līdz šim biju atturējusies paust savu viedokli šīs slimības kontekstā. To, ka daļa manu virtuālo draugu sociālajos tīklos jau mēnešiem ilgi pauž bravurīgus, man neizprotamus, svārstīgu līderu diktētus izteikumus, biju piecietusi kā slikti iestudētu izrādi. Nu es vairs nespēju klusēt. Nepazīdama nevienu Lienes piederīgo, līdzjūtību viņiem nolēmu izteikt sociālajā vietnē Facebook, radot mazu personisku nekrologu Lienei, atminoties mūsu kopīgo lidojumu gaisa balonā, atsaucot atmiņā mūsu saraksti un, jā, arī atļaujoties izrakstīt no sevis to, kas manī pēdējos mēnešos krājies. Nebiju gan gatava tam, ka ar manis rakstīto dažu dienu laikā dalīsies teju 2,5 tūkstoši interneta lietotāju un ka to komentēs vairāki simti cilvēku, vēlreiz ļaujot ieraudzīt divas gluži vai karojošas puses: tos, kuri apzinās, ka Liepu ģimene piedzīvojusi traģisku zaudējumu un ka neviens no mums nezina, vai nenāksies saskarties ar ko līdzīgu, un tos, kuri pat zem līdzjūtības ir spējīgi vērpt sazvērestības teorijas un izteikt personiskus apvainojumus.
Viens labums gan no šā ieraksta bija — pēc tā publicēšanas Lienes piederīgie mani uzmeklēja paši, un es varēju kļūt par starpnieku starp viņiem un daudzo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, kuri arī vēlējās izstāstīt Liepu ģimenes stāstu. Galu galā jutu, ka esmu šajā lietā jau pārāk iesaistīta, lai drīkstētu neuzrakstīt savu šā stāsta versiju «Talsu Vēstīm».
22. oktobrī
tikos uz sarunu ar Kalvi Liepu. Dažu brīdi likās, ka no viņa sejas man pretī raugās Lienes acis.
Protams, arī Kalvja stāsts nav līdz pēdējam sīkumam pilnīgs, jo viņam taču nācies notikumu straujajā ritējumā būt novērotājam telefonzvana attālumā, nevis būt savējiem visā fiziski līdzās. Tas ļāvis Kalvim palikt veselam situācijā, kad ar «Covid-19» inficējās ne vien Liene, bet arī tētis un mamma.
Liepu ģimenē viss sācies tovakar, kad Liene pēc darba aizgājusi mājās ar sliktu pašsajūtu. Pēc nedēļas nogales viņas veselības stāvoklis nav uzlabojies. Vadoties pēc ģimenes ārstes ieteikumiem, Liene ārstējusies mājās. Veiktais tests ļāvis uzzināt, ka viņas sliktās pašsajūtas cēlonis ir «Covid-19». Kad turpmākajās dienās stāvoklis turpinājis pasliktināties, Liene aizvesta uz slimnīcu Ventspilī. Pēc dažām tur pavadītām dienām viņai kļuvis krietni labāk. «Viņa man piezvanīja: «Čau, brāli! Viss ir kārtībā.» Es vēl teicu: «Re, cik straujiem soļiem tu atveseļojies! Atlika vien aizbraukt uz slimnīcu.» Kopā sastādījām sarakstu ar augļiem, kas viņai kārojās, un tādu pašu maisiņu sagatavojām tētim, kurš tobrīd jau gulēja pretējā palātā. Bet pēc tās dienas Lienes stāvoklis atkal pasliktinājās. Prasīju ārstam, kāpēc tā, bet saņēmu atbildi, ka slimības gaita tāda mēdzot būt. Un viss — no tā brīža kļuva sliktāk un sliktāk…» atceras Kalvis.
11. oktobrī Lieni pārveda uz Latvijas Infektoloģijas centru Rīgā. Nākamā nedēļa nesa tikai sliktas ziņas — pirmdienā tuvinieki saņēma vēsti par to, ka tētis ir miris, bet piektdienā jau bija mirusi arī Liene. Kalvis atklāj sev zināmo informāciju, ka tēta sakāvi slimības priekšā paātrinājušas sirds problēmas un pārciestais insults, bet Lieni nav izdevies glābt, jo, nonākot reanimācijas nodaļā Rīgā, plaušu bojājumi jau bijuši neatgriezeniski. Bez šaubām, interneta komentētāji labāk par ārstiem zina teikt, ka arī Lienes gadījumā pie vainas pilnīgi noteikti bijusi kāda hroniska saslimšana un «Covid-19» tikai pierakstīts statistikas palielināšanai. Tuvinieku apliecinājumi, ka Liene bijusi vesela, netiek ņemti vērā, tāpat kā fakts, ka arī sekcijā nav atklāta kāda blakus saslimšana.
Vienu gan Kalvis atzīst — visdrīzāk Lienes imunitāti ievērojami pasliktinājusi nemitīgā spriedze darba vietā. Lai gan sākotnēji viņš apsveicis māsu ar jauno amatu, turpmāko negāciju vilni Kalvis atzīst par šausminošu. «Kas vājina imūnsistēmu? Stress! Arī neveselīgs dzīvesveids, bet — kā tu vari uzturēt veselīgu dzīvesveidu, ja strādā garas darba stundas, ja tev nav laika paēst pusdienas, ja skrien no sēdes uz sēdi un ja ir tikai darba lietas, darba lietas un darba lietas… Katra cilvēka baterija ir tikai tik liela, cik ir,» atgādina Lienes brālis.
«Tagad manas bēdas ir izraudātas un pāraugušas dusmās, jo atklājas jauni fakti, neprecizitātes, viens ārsts saka vienu, cits — pavisam citu, atbildes uz jautājumiem ir izvairīgas, nekonkrētas, savstarpēji nesaderīgas. Nu, kaut vai — kāpēc Liene uz Rīgu netika pārvesta ātrāk? Un kāpēc tētis netika vests uz Rīgu?! Visi ar «Covid-19» saslimušie jau nav vienādi sliktā stāvoklī, piemēram, Lienes palātas biedrene bija spējīga pati ieiet dušā, pārģērbties un vēl Lienei gultasveļu nomainīt. Un tēta vecums — vai tas ir pietiekams iemesls, lai par viņa dzīvību necīnītos? Katru slimnieku vajadzētu apčubināt un darīt viņa labā visu iespējamo. Miljoni taču valstij šim mērķim ir iedoti,» Kalvis ir neizpratnē. Viņam radies iespaids, ka pret «Covid-19» pacientiem izturas kā pret lepras slimniekiem, tāpēc ir nepietiekama aprūpe higiēnas lietās un ne tikai tajās.
Mulsinot arī dažādā attieksme pret aizgājēju personiskajām mantām. Ventspilī ģimenei atdota tikai tēva pase, maks, telefons un atslēgas, bet pārējās lietas tikušas utilizētas. Kalvis esot atļāvies pajautāt, vai tēta soma vismaz pārbaudīta pietiekamā mērā, lai būtu droši zināms, ka nav ticis iznīcināts ar roku rakstīts testaments vai kas cits svarīgs. Atbilde bijusi nekonkrēta. Rīgas slimnīcā gan piederīgajiem atdotas pilnīgi visas Lienes mantas.
Citādāka noskaņa mūsu sarunā ienāk, kad lūdzu, lai Kalvis pastāsta, kādus atcerēsies savus mīļos — māsu un tēti. «Liene par savējiem — un ne tikai par ģimenes locekļiem — vienmēr uztraucās. Viņa bija ļoti līdzjūtīga, pārdzīvoja, ja citiem kaut kas atgadījās. Sirsnīga. Emocionāla. Pie Lienes vienmēr varēja griezties pēc padoma, ar viņu vienmēr varēja izrunāties… Liekas, visus labos vārdus latviešu valodā mēs pa visiem varētu piedēvēt Lienītei, un nebūtu melots. Reizēm esmu dusmojies, ka viņa pārāk daudz par mani kā par mazo brāli ir rūpējusies, īpaši, kad studiju gados kādu laiku dzīvoju pie viņas. «Kur tu esi? Vai esi paēdis?» — visi šie jautājumi! Tomēr tas bija mīļi un apliecināja, ka esmu Lienei svarīgs.
Nevaru nepieminēt, ka māsai ļoti padevās konservēšana. Esmu pat viņai pārmetis: «Kam tu to visu marinē?!» Pagrabs pilns, bet nākamajā rudenī atkal gurķi un upenes burkās, ābolu sulas tiek tecinātas… Visu, ko varēja, viņa ielika ievārījumos, iemarinēja vai sasaldēja. Viņa ļoti rūpējās par visiem un bija arī pirmā, kura, kolīdz Latvijā parādījās koronavīruss, sarūpēja ģimenei dezinfekcijas līdzekļus,» Kalvis atminas.
Lienes un Kalvja tētim Imantam decembrī būtu apritējuši 70 gadi. «Tētis bija vienkārši lielisks cilvēks. Mūsu mājās vienmēr ir bijis silti, vienmēr ir bijis, ko ēst. Tētis sevi nežēloja. Visu dienu pavadījis darbā, vakarā viņš kāpa uz mocīša un brauca uz dārzu. Tas vienmēr bija izravēts, apkopts, aplaistīts. Koki vai lūza no augļu pārbagātības. Mums nekā netrūka. Viņš ļoti rūpējās par ģimeni un citiem cilvēkiem. Tētis bija meistarīgs pavārs, jaunībā — arī kaislīgs makšķernieks. Ar viņu vienmēr varēja parunāt, vērsties pie viņa pēc padoma. Tētis bija cilvēks ar zelta rokām, kurš visu prata salabot. Sieviete varbūt gribētu čerkstošo tējkannu izmest ārā, bet tētis pateiktu: «To taču var salabot!», nogrieztu kontaktdakšu, kaut ko savienotu, satītu, un viss darbotos!» Kalvis iesmejas, bet tad atkal kļūst nopietns. «Arī par tēti varu teikt tikai labu,» viņš piebilst.
Citi varot vien mēģināt iztēloties, kā viņi ar mammu jūtas pēc tik liela zaudējuma. «Es esmu sociāli aktīvs — dzirdu, ko cilvēki runā, redzu, ko cilvēki raksta sociālajos tīklos, tai skaitā zem ierakstiem par Lieni un tēti… Nezinu, kur cilvēki ņem to žulti. Varētu taču paturēt pie sevis savu taisnību! Bet nē, daudzi uzskata par vajadzīgu sliktā nozīmē izcelties,» skaišas Kalvis.
Viņš gan nenoliedz, ka arī pats vēl pirms pusgada pret «Covid-19» izturējies nenopietni. Ja kāds ieklepojies vai nošķaudījies, kopā ar citiem pajokojis, ka droši vien pie vainas koronavīruss. «Tagad gan vairs jokoties negribas,» bilst Kalvis. Viņš pašreizējo situāciju salīdzina ar pasaku, kurā tik daudzreiz izskanējusi viltus trauksme par vilka tuvošanos, līdz zudusi ticība, ka vilks vispār varētu atnākt. Bet vilks atnāk… Un tad vairs glābiņa nav. «Tāpat ir ar Latvijas sabiedrību. Pavasarī visi sapirka tualetes papīru un griķus, sēdēja mājās, nekur nevazājās, viss bija aizslēgts, un Latvija bija veiksmes stāsts ar gandrīz vai vismazāko inficēto skaitu. Tagad pienāca otrais vilnis, bet neviens vairs negrib ticēt, ka varētu notikt kaut kas nopietnāks par to, kas bija pavasarī. Un te ir rezultāts — arvien vairāk saslimušo un mirušo. Man šis viss vairs nav joks,» Kalvis atkārto.
«Kā mamma turas?» bažīgi jautāju, zinot, ka uz šo jautājumu jau arī nav iespējams atbildēt tā, lai citi, tai skaitā es, saprastu, kā cilvēks var justies tik lielā nelaimē. Piederīgie gādājot par to, lai viņa tiktu aprūpēta, būtu paēdusi siltu ēdienu, uzņemtu vitamīnus un izietu pastaigāties svaigā gaisā. Jā, būtiski bijis uzzināt, ka mammai ir atļauts doties ārpus mājām — lai gan viņai bijis pozitīvs «Covid-19» tests, tomēr nekādu izpausmju nav bijis jau gandrīz mēnesi, tāpēc stingro izolāciju drīkst pārtraukt. «Protams, turpmāk jāievēro tie paši drošības pasākumi, kas visiem pārējiem. Tagad mamma vismaz zina, ka drīkst kaut vai iziet pastaigāties, un neviens nevar viņai uzbrukt par to, ka, lūk, slims cilvēks staigā apkārt. Četrās sienās palikt cilvēkam, kurš ir zaudējis vīru un meitu, — tas būtu kaut kas galējs cilvēka psihei,» Kalvis vērtē.
Viņi abi ar mammu daudz runā — savā starpā un ar visiem citiem. Jārunā ir, jo rodas aizvien jauni izaicinājumi un ierobežojumi, ko ir jāspēj pieņemt. To vidū ir nepatīkamais fakts, ka cilvēkus, kuri miruši ar «Covid-19», zārkos ievieto speciālos maisos, liedzot piederīgajiem iespēju vēl pēdējo reizi uzpost savus mīļos un atvadīties no viņiem. Kalvis rosina domāt par to, lai piederīgajiem ir iespēja vismaz iedot apģērbu medicīnas darbiniekiem vai morgā strādājošajiem, kuri, speciālos tērpos ģērbti, aizgājējus kaut vai par papildu samaksu ietērptu. Citādi atliek vien vilkt paralēles ar to, ka cilvēki šajā pasaulē ienāk kaili un, re, daļai nākas tādiem arī tikt guldītiem zemes klēpī…
23. oktobrī
tika saņemta laba ziņa — Lienes un Kalvja mamma atkārtoti veikusi «Covid-19» testu, un rezultāts bijis negatīvs.
24. oktobrī,
mazāk nekā mēnesi pēc Lienes diagnozes uzzināšanas, viņas un tēta mirstīgās atliekas tika apglabātas. Izpalika atvadīšanās kapličā, viss notika uzreiz kapos, nebija bēru mielasta… Jo nedrīkst. «Nevarējām gribēt atvērt zārkus, lai redzētu, kas tajos guļ, un lai sabučotu saviem mīļajiem pieri… Tādi ir mūsu apstākļi, un es cenšos ar tiem sadzīvot,» Kalvis sacīja jau iepriekš.
Toties saule drīkstēja spīdēt pāri palicējiem, un tā spīdēja tik ļoti, kā gribēdama līdzsvarot skumju ārkārtīgo tumšumu. Daudziem no pavadītājiem bija sejas maskas, citi vienkārši ievēroja distanci cits no cita, bet emocionāli visi bija vēlējušies būt sērojošajiem piederīgajiem tuvu — tik tuvu, cik vien tuvu ir iespējams pieiet cita cilvēka prātam neaptverami lielajām bēdām. Likās, ka ikviens klātesošais lūdz vai vismaz tur īkšķi par to, lai Lienes mammai, Imanta sievai Marutai pietiek spēka šos traģiskos brīžus pārciest. Un viņai pietika spēka — droši vien tāpēc, ka fiziski viņu ik mirkli balstīja dēls un citi tuvinieki.
Post scriptum
«Man gribas, lai cilvēkiem atveras acis uz to, ka šis viss ir nopietni. Tu vari būt vienaldzīgs, nobraukt ar plaukstu pa durvju rokturi, paberzēt acis un vēl ielikt mutē ēdienu ar to pašu nemazgāto roku. Tu vari dusmoties, lamāties vai smieties, graciozi nomest sejas masku un uzspļaut tai, bet šajā gadījumā tavās rokās ir ne vien tava, bet arī citu cilvēku veselība. Savas vienaldzības dēļ vari inficēt citus! Protams, komentētājs, kurš pie mūsu ģimenes stāsta ir uzrakstījis kaut ko bezsakarīgu, tāpat nenoticēs, bet es ceru pasargāt vismaz tos, kuri mani pazīst, jo viņi man ticēs. «Nebiju domājis, ka ir tik traki,» atzīst tie, kuri zvana, lai izteiktu līdzjūtību. Tad atgādinu, lai sargā sevi un savus tuvos, un viss būs kārtībā,» uzsver Kalvis.