«Man nevajag dzelžus! Man vajag Jēzu!»

Personības

Kristiāna Konopacka ir dzimusi talseniece, un, lai arī pašlaik dzīvo Rīgā, viņa savu dzimto pusi ne brīdi nav aizmirsusi. Talsos ir arī viņas draudze, kuru īpaši novērtē, ciena un mīl. Jaunā sieviete tikko piedzīvojusi lielu brīnumu. Viņai bija trīs disku trūces pēc kārtas. Kristiāna ļoti strauji sāka zaudēt savu kreiso kāju un piedzīvojusi milzīgas sāpes. Pēc tam problēmas sākās ar otru kāju, un ārsti teica, ka nepieciešams ievietot dzelžus, lai visu sabojāto mugurkaulu saturētu kopā, bet trīs žiperīgo dēlu mamma nepiekrita un apņēmās ticēt brīnumam.
Smaidīgā Kristiāna, kurai raksturīgi īpaši skanīgi un skaļi smiekli, ko viņai grūti noturēt rāmjos tad, kad pazib kādi jautri joki, Jēzu savā sirdī ieaicinājusi pirms apmēram pieciem gadiem. Jaunā sieviete no sirds ir pateicīga Dievam par lielajiem darbiem, ko Viņš jau ir veicis viņas dzīvē, un novērtē kalpotājus, kuri pacietīgi gaidījuši, netiesājuši un nenosodījuši, kad tie redzējuši kādas lietas jaunās sievietes dzīvē, kas neatbilda Dieva principiem un Bībelē jeb Dieva Vārdā rakstītajam. Un Dievs, ko Kristiāna kā mīlēts bērns sirsnīgi sauc par Tēti, Pats netīkamo atklājis viņai personīgi, kad kādas lietas vienkārši gribējies nolikt Debesu Tēva priekšā, atsakoties no tām, un tad galu galā arī atnākusi brīvība. Sakārtojusies dzīve, un sirds Kristiānai ir pilna ticības, dedzības, pozitīvisma, drosmes un Dieva mīlestības.
Es aiziešu līdz dziedināšanai
Šā gada jūlijā vienmēr starojošā un smaidīgā sieviete piedzīvojusi pirmo diska trūces operāciju. Pēc mēneša sekojusi otra. Kristiāna atklāj, ka bija posms pirms pirmās operācijas, kad viņa ļoti dusmojusies uz Dievu. Sanācis pat tā, ka veselu nedēļu nelūgusi, kas bijis diezgan grūts lēmums, jo parasti ikdiena bez sarunas ar Debesu Tēti nebija iedomājama. Viņa bija ļoti apvainojusies par notikušo savā dzīvē, tādēļ nevēlējusies ar Dievu kā Tēvu runāt, jo Viņš katrā lūgšanā bijis klātesošs. Aizvainojums mudinājis ieturēt distanci un izvairīties. Kristiāna nevarējusi saprast, kā viņai, Dieva bērnam, var notikt kaut kas tāds, ka jādodas pat uz operāciju. Pēc visa notikušā Kristiāna atzīst, ka, tāpat kā lielākā daļa cilvēku, viņa Dievam pierakstījusi sātana darbus, jo velns jau ir tas, kas zog, nobendē, posta, un ir slimību autors. «Kad atsāku lūgt, es kā aizvainots bērns runāju vien ar Jēzu un Svēto Garu. Jo Dievs ir trīsvienīgs. To arī ir jāiemācas darīt un saprast. (Smejas.) Ja ejat cauri grūtībām, nekad nepiesieniet Dievam sātana taktiku, kā to darīju es! No Dieva nenāk nekas ļauns. Viņa vārds ir Dzīvība, nevis slimība. Pat, ja ejat cauri grūtībām, Viņš vienmēr ir klātesošs, tāpēc jūs nekad neejat cauri tam vieni,» atzīst Kristiāna, kurai pēc otrās operācijas ārsts teicis, ka ļoti cer, ka viņa kādreiz staigās.
«Es pateicu viņam ko šķietami pārgalvīgu, proti, pēc trīs mēnešiem jau skriešu, lai gan tajā brīdī to teicu ticībā, jo slimnīcā pārvietojos ar staiguli, un man no jauna bija jāmācās staigāt, noturēt līdzsvaru, kāpt pa kāpnēm, kas bija ļoti grūti. Grūti ne vien fiziski, bet arī emocionāli. Un ārsts teica, ka man vismaz gadu tā būs jāpārvietojas, bet es to nepieņēmu,» pārdzīvojumā dalās Kristiāna, iedrošinot visās situācijās pieķerties Dievam, jo Viņš aizvedīs līdz uzvarai, ja vien mēs uzticēsimies un iesim ar Viņu līdz galam — līdz uzvarai, ieraugot to, ka patiesība ir tā, kas ir rakstīta Bībelē, nevis tā, ko mēs redzam ar acīm. Un Bībelē ir sacīts, ka Jēzus pie krusta Golgātā nesa visas mūsu slimības, sāpes un ciešanas un ka ar Viņa brūcēm mēs jau esam dziedināti. Jau esam, nevis būsim.
Kāja jau bija, bet nefunkcionēja
Kristiāna Konopacka pastāsta, ka pēc otrās operācijas palikusi bez kreisās kājas, jo tā nedarbojusies. Kāja jau bija savā vietā, bet tā nefunkcionēja. «Atrodoties slimnīcā, kad pamodos no otrās operācijas, savu kāju vispār nevarēju pacelt, bija sajūta, ka tās nemaz nav. Ārsts bija šokā par visu, kas ar mani noticis, jo operācijas skaitījās veiksmīgas. «Tā tam nevajadzēja būt,» viņš man teica, un arī es zināju, ka tā tam nevajag notikt, jo mans Tēvs ir Dzīvais Dievs. Es Dievam teicu, es gribu tikai piecelties un staigāt. Man nevajag ne pasaules naudu, ne zeltu, es tikai vēlos skriet, iet, pietupties. Redzēju sapni, kurā skrienu, bet es pamodos, nespēdama nostāvēt, un tajā brīdī tas sapnis likās tik tāls un nereāls. Es nespēju paveikt pašsaprotamas lietas. Manas smadzenes nespēja to pieņemt. Bet pie tā sapņa turējos tā, kā pie tēva rokas turas mazs bērns. «Es staigāšu! Es skriešu! Es lēkšu!» es sev teicu katru dienu. «Tas viss ir uzveikts pie krusta. Tas viss ir piesists pie krusta,» gāju apkārt šim mūrim un sludināju pati sev, ka man viss ir pa spēkam, ka es visu spēju tā spēkā kas mani dara stipru, kā ir sacīts Bībelē. Es teicu: «Ticība paļaujas, ticība uzticas, ticība slavē un pateicas!» savā ticības cīņā, kad redzamajam pretī bija jāliek Dieva sacītais Bībelē un nešauboties jānostāv pārliecībā, ka tā ir patiesība, dalās jaunā sieviete no Talsiem. Viņai nācās vēlreiz tikties ar ārstu, jo sāka tirpt delikāto zonu rajons un labajā kājā parādījās sāpes, tāpēc bija jāveic atkārtota magnētiskā rezonanse. Ārsti teica, ka būs nepieciešams gads, lai tiktu uz kājām, kaut parasti jau pēc divām dienām pacienti dodas uz mājām, un viss ir kārtībā.
«Esot slimnīcā, labierīcībās gaudoju un teicu, ka tā tas nevar būt. Debesu Tēvs katrā manā lūgšanā bija klātesošs, un es vienmēr pēc lūgšanas jutos piepildīta, spēcīga, ēdu Vārdu katru dienu. Un es pie sevis domāju: «Ja aklais Bībelē varēja aiziet līdz ūdens krātuvei nomazgāt acis no dubļiem, esot neredzīgs, tad arī es aiziešu. Viņš bija akls, es kliba, bet es aiziešu līdz galam. Es aiziešu līdz dziedināšanai! Es stiprinājos Dieva vārdā, gremdējas apsolījumos. Es neskatījos uz to, ko redzu, bet pārdomāju, ko Dievs par to visu saka Bībelē,» sava brīnuma saņemšanas receptē dalās dzīvespriecīgā talseniece.
Katra diena bija pārbaudījums par izdzīvošanu
Kristiāna Konopacka neslēpj, ka tad, kad mēģinājusi iet pa kāpnēm, raudājusi, jo pēkšņi kāja «pazudusi» un nācies ar rokām sevi vilkt augšā. Bijusi bezpalīdzīga un jutusies nožēlojamā situācijā. Tas bija pārbaudījums, ko otram, kas ko tādu nav piedzīvojis, būtu grūti saprast. «Atkal problēmas. Ārsts piedāvāja ielikt skrūves un metāla konstrukcijas, sataisīt uzreiz visus trīs diskus, lai mani nav jāoperē katru mēnesi. Bet, tā kā kājās strauji nezuda spēks, viņš teica, ka varam uzreiz operāciju netaisīt un katru nedēļu skatīties, kāds būs stāvoklis. «Es operācijai pateicu «nē», jo nespēju vēlreiz iet tam cauri. Esmu Dieva bērns! Man nevajag metālus, man vajag Jēzu sirdī, un ar to pietiks… Runāju ar vīru, viņš manu lēmumu atbalstīja un saprata,» turpina dalīties Kristiāna, kurai smags bijis brīdis, kad dēli redzējuši mammas stāvokli un raudājuši. Gribējies aizmukt un paslēpties no tās situācijas.
Bet kā lai aiziet līdz dziedināšanai?
Pagājušas kādas dienas, kad vīrs ar bērniem bija izbraucis un Kristiāna palikusi mājās viena, Svētais Gars klusi Kristiānai sirdī runājis: «Tik ilgi, kamēr tev ir dvaša, tev ir iespējams mainīt apstākļus!» Katru reizi, kad gājusi lūgšanās tikties ar Dievu, viņai licies, ka sāpes pazūd. «Biju iedvesmota, un likās, ka man viss ir iespējams. Bet es īsti nesapratu, kā lai īsti aizeju līdz šīs dziedināšanas saņemšanai. Man ir mācīts, ka tie apsolījumi jau pieder mums. Jā, es pasludināju, ka esmu dziedināta. Es saprotu, ka Dievs ir suverēns un Viņa sacītais Bībelē ir dzīvs, patiess un īsts. Bet es nesapratu, kā lai aizeju līdz galam un piedzīvoju dziedināšanas saņemšanu. Visā tajā laikā es slavēju Dievu, lai arī bija smagi momenti un ļoti, ļoti sāpēja. Ja es lūdzu no rīta, tad vakarā jau bija fizisks nogurums un milzīgas sāpes. Bija pat tāds moments, kad jutos emocionāli nestabila. Es saģērbos un izdomāju iziet laukā. Savās domās jau biju paspējusi trīsreiz noskriet lejā, bet paiet jau nevarēju. Kad tiku lejā, man gribējās kliegt, jo pati jau no sevis nevaru aizmukt,» smago brīžu atmiņās dalās Kristiāna Konopacka. Gāja dienas, un Kristiāna turpināja lasīt Dieva Vārdu un pārdomāt apsolījumus, stiprinoties ticībā, jo Bībele saka: tad, ja ticība būs kā sinepju graudiņš, mēs varēsim lūgt visu, un tas mums notiks. «Es domāju, ka nevar taču būt, ka mana ticība ir mazāka par sinepju graudiņu,» bilst Kristiāna. Tad, kad miesa sākusi brēkt arvien skaļāk, respektīvi, pārliecinošāk, ka nekas nebūs labi, viņa negribēja situāciju pieņemt, lai gan bija grūti noturēties uz ticības viļņa, jo citi viļņi, kas bija lieli, visu laiku nāca virsū un tiem pāri skatīties īsti nespēja. «Tas arī ir grūts treniņš — iemācīties ticībā skatīties pāri viļņiem un staigāt vētrā pa ūdens virsmu absolūtā uzticībā Jēzum. Man kreisai kājai bija pēdas parēze, daļēji jušanas traucējumi, kad nervs ir nospiests un bojāta nervu sakne,» stāsta talseniece.
Balstoties Dieva apsolījumos, saņēma savu brīnumu
Kristiāna cīnījās ar sāpēm un arī šaubām, kas mācās virsū, bet, pieķeroties pie tā, ko Savā vārdā saka Dievs, un neatlaižot to, nākamajā dienā pēc ārsta apmeklējuma, kad tika piedāvāts variants par dzelžiem un skrūvēm, viņa pēkšņi sajutusi kājas pirkstus un sākusi tos kustināt. Viņa uzreiz saukusi vīram, bet viņš, pavisam izbrīnīts par to, ko redz, teicis, ka tas viņai noteikti no panikas, jo tā taču nevar būt. Cilvēkam, ejot pie zobārsta, arī pēkšņi zobu sāpes pārejot. «Es teicu, nē, tas nav no panikas. Un vispār — ir panika vai nav, bet pirksti kustas! Tas ir brīnums!» smej Kristiāna. Iepriekš vīrs pamanījis, ka pēc lūgšanas Kristiāna staigā daudz labāk, tāpēc jautājis, vai tad viņai vairs nesāp, un viņa tam pieķērās. Drīz pēc tam pamodusies un patiešām vairs nav sāpējis. Vīrs gan sākumā uz sieviņu skatījies kā uz jukušu, jo viņš zināja prognozes, bet tad, kad Kristiāna parādījusi, ka var lēkāt, skriet pa māju, paspert gaisā kāju, viņš pārsteiguma pilns jautājis, kā tas ir iespējams. Jā, patiesi, brīnums bija saņemts, un arī Kristiānas ārsts to atzina par brīnumu un nespēja uzreiz noticēt, ka viņa patiesi staigā. Kristiāna sajūsmā zvanījusi viņam un teikusi, kas noticis, bet viņš, piesardzīgs un apjucis, gribējis viņu satikt un redzēt, lai kam tādam spētu noticēt. Licis vēl aiziet pēc divām nedēļām, lai patiešām noticētu, ka Kristiānai viss ir kārtībā. Un patiesi, arī viņš atzina, ka tas ir brīnums, ko cilvēcīgi nevar izskaidrot, jo mugurkauls izskatās labāk nekā jauns.
Starp citu, šis nav vienīgais dziedināšanas brīnums, ko Kristiāna saņēmusi savas ticības dzīves laikā. «Man agrāk bija priekšvēža šūnas. Veica biopsiju un nācās iet cauri pirmajai terapijai, bet nekad nekas nebija atkārtoti, jo biju dziedināta. Man galvā bija cista, kas spieda uz optikas nervu un sagādāja galvassāpes un redzes problēmas. Tā vienkārši pazuda pēc vienas slavēšanas reizes. Ārsti teica, ka man nebūs bērnu, bet man ir trīs puikas uz zemes un viens mīļumiņš debesīs… Man ir milzīgs prieks, ka mans vīrs un bērni var redzēt dzīvā Dieva darbus mūsu mājās. Dievs ir mans apgādnieks, man ārsts, mans padomdevējs, mana klints un mans patvērums! Es ceru, kādam šī liecība noderēs kā stiprinājums. Mans pamudinājums visiem ir atrast katru dienu kaut ko, par ko pateikties Tēvam. Ar pateicīgu sirdi Dievam ir viegli darboties,» pārliecību neslēpj prieka pilnā trīs dēlu māmiņa, kas piedzīvojusi brīnumu, ko var nosaukt tikai un vienīgi par Dieva darbu cilvēka dzīvē, kas neatlaidīgi pieķēries Viņa Vārdam kā vienīgajai patiesībai. Starp citu, Kristiāna savu saņemtā brīnuma stāstu var apliecināt ar ārsta slēdzieniem, kuros viss ir piefiksēts. Tāpat viss ceļš uz brīnumu ir iemūžināts video, ko var aplūkot vietnē youtube.com.