«Mākslā nav pareizu vai nepareizu atbilžu»

Kultūra

12. oktobrī Talsu novada muzejā viesojās mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Auguste Petre. Viņa vedināja doties aizraujošā ceļojumā, iepazīstot mākslas tendenču attīstību Latvijā un rietumpasaulē. Vienlaikus tika meklēta atbilde uz jautājumu «Kas ir laikmetīgā māksla?».

Fonda «Mākslai vajag telpu» vadītāja Lāsma Goba skaidroja, ka viena no fonda pēdējo gadu iniciatīvām ir veicināt laikmetīgās mākslas pieejamību reģionos. Šā iemesla dēļ tika uzsākta sadarbība ar mākslas zinātnieci Augusti Petri. Lai veidotos izpratne par to, kā māksla attīstās un cik svarīgs ir vēsturiskais konteksts, lektore pievērsās latviešu mākslas pirmsākumiem. Viņa uzsvēra, ka mākslas analīze un diskusijas balstās uz jautājumu uzdošanu un nav pareizu vai nepareizu atbilžu, jo galvenais mērķis ir veidot sarunu. Šīs sarunas ietvaros viens no būtiskākajiem jautājumiem ir — kur sākas latviešu māksla? Pirmais latviešu autora radītais darbs ir miniatūrais darbs, kas saucas «Lūk, še, kā šeitan dzīvo!» (1813. gads). Šis darbs atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, un, lai gan autors nav zināms, ir skaidri redzams, ka tas nav profesionāli apmācīts mākslinieks. Autors ir attēlojis ikdienas dzīvi un parādījis tā laika iezīmes — nianses ir piefiksētas un attēlotas viņa profesionalitātes līmenim atbilstoš.
Veidojot pirmās iestrādes
Par profesionālo mākslu var sākt runāt 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Vieni no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem bija Jānis Staņislavs Roze un Jūlijs Feders. Būtiski ir tas, ka šie mākslinieki ir izglītojušies Pēterburgā, jo Latvijā šajā laikā vēl nebija pieejama mākslas izglītība. Pēc izglītošanās Pēterburgā Jānis Staņislavs Roze devās uz Minheni, bet Jūlijs Feders atgriezās Latvijā. Viņi vairāk darbojās individuāli un caur aizguvumiem — viņus nevienoja sajūta par to, kas varētu būt latviešu māksla. Jānis Staņislavs Roze līdz ļoti lielai precizitātei gleznoja psiholoģiskos portretus, savukārt Jūlijs Feders pievērsās ainavu glezniecībai — nevis topogrāfiski konkrētām vietām, bet vietu aizguvumiem. Viņš izvēlējās konkrētu ainavu, bet piepušķoja un pārveidoja to tā, lai tā būtu atbilstoša viņa iztēlei un koncepcijai.
Svarīgs brīdis, kad sāka runāt par latviešu mākslas tradīciju, ir 19. gadsimta beigas, kad latviešu mākslinieki devās studēt uz Sanktpēterburgu un izveidoja pulciņu «Rūķis». Viņus vienoja cerība un ticība tam, ka pēc studijām viņi atgriezīsies Latvijā un sāks veidot latviešu mākslas tradīciju. Viņu vidū bija daudz atpazīstamu seju — Johans Valters, Rihards Zariņš, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jūlijs Madernieks un citi. Būtiski ir arī tas, ka lielākajai daļai no viņiem studiju laikā bija iespēja paceļot, doties uz Itāliju, Franciju un iedvesmoties no tās mākslas, kas konkrētajā brīdī bija aktuāla. Tas ietekmēja viņus arī individuāli, tāpēc rokraksti ir diezgan atšķirīgi. Parādās ietekmes gan no simbolisma mākslas, gan no impresionisma, kas tajā laikā bija īpaši populārs un aktuāls mākslas stils, gan no jūgendstila, kas ir samanāms Jaņa Rozentāla darbos. Lai arī mākslinieki darbojās katrs savā rokrakstā, viņu mērķis bija radīt iespaidu par latviešu mākslu. 20. gadsimtā mākslas stili un virzieni ļoti ātri nomainīja cits citu. Gadsimta sākumā Rietumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas, līdz ar to mākslinieki, kuri atgriezās Latvijā, diezgan konsekventi pieturējās pie viena darbības veida un nedaudz atpalika no tendencēm, kas mainījās un attīstījās Rietumeiropā.
Priekšplānā — politika un ideoloģija
No 1915. līdz 1920. gadam dominēja tēmas, kas reflektēja par kara pieredzi, jo daudzi jauni mākslinieki tika iesaukti dienestā. Tajā pašā laikā attīstījās aizguvumi no Rietumu pasaules, bet modernisms bija diezgan mērens. Mākslinieki eksperimentēja, bet darīja to pieklusināti. Tas bija aktuāli līdz 30. gadiem, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Rietumeiropā Salvadors Dalī gleznoja sievieti ar rožu galvu, un sirreālisms Eiropā svinēja savu uzvaras gājienu, bet Latvijā, Ulmanim nākot pie varas, sākās virzība uz oficiālu mākslu. Nebija nekādu liegumu, bet galvenais virsuzdevums bija veidot pēc iespējas latviskāku mākslu, attēlojot latviešu cilvēkus, laukus un pievēršoties politikas vai ideoloģijas atainošanai. Īpaši būtiski tas bija Padomju Savienības gados, kad Latvija nonāca okupācijā un vadošais mākslas stils bija sociālistiskais reālisms. Atkušņa gados mākslinieki sāka vairāk eksperimentēt gan ar krāsām, gan ar triepieniem, bet līdz tam situācija bija saasināta. Šo laiku Latvijas mākslā sauc par skarbā reālisma laiku, kad mākslinieki atļāvās saasinātāk attēlot situāciju Latvijā un latviešu cilvēku, vēršot uzmanību uz to, ka mākslas stils ir uzspiests. Latvietim bija grūti pakļauties oficiālajiem nosacījumiem un iekļauties sociālistiskā reālisma kanonā, jo vienmēr pastāvēja vēlme nedaudz izcelties, sabiezināt krāsas un ne tik konsekventi pieturēties pie noteikumiem un nosacījumiem, kas ir doti no augšas. Šā laika galvenais mākslas varonis bija cilvēks, jo caur cilvēku vislabāk varēja nolasīt, kā politiskā ideoloģija iedarbojas uz sabiedrību. Caur cilvēku mākslā ir vieglāk manipulēt un iesēt mānīgo priekšstatu par labu dzīvi.
Izslēdzot autora klātbūtni
60., 70. gados māksla mainījās un kļuva brīvāka, bet centrā vēl aizvien bija cilvēks. Salīdzinot Džemmas Skulmes darbu «Tautasdziesma» un Villema de Kūniga darbu «Sieviete un bērns», redzams, ka māksla kļuva aizvien abstraktāka un brīvāka. Džemma Skulme bija viena no spēcīgākajām sociālistiskā reālisma gleznotājām Latvijā, bet viņa ļoti ātri transformēja savu glezniecības stilu un kļuva pilnīgi pretēja. Mākslinieces darbā «Tautasdziesma» attēlota tautumeita ar kailu torsu, un viņai blakus var redzēt vainadziņu, kas ir nokritis un apgriezts otrādi. Šis darbs ļoti spēcīgi reflektē par politisko situāciju. Tas ir tapis 1969. gadā, bet māksliniece tajā atsaucas uz 1968. gada notikumiem, kad Padomju karaspēks ienāca Čehoslovākijā. Enerģija, ko iespējams sajust, ir diezgan agresīva — tautumeita neizskatās priecīga un nedzied, viņai tautasdziesma drīzāk ir kā kliedziens vai atgādinājums par to, ka tautasdziesma ir būtiska un svarīga, bet tā ir transformējusies un kļuvusi par palīgā saucienu.
Vienlaikus tapa arī cita veida māksla. Bruno Vasiļevskis, kurš pamatā ir gleznojis estētiski ļoti tīras un moderni konceptuālas klusās dabas, un Miervaldis Polis pievērsās foto reālismam. Foto reālisms kā stils vienlaikus aktualizējās un nonāca mākslinieku redzeslokā gan Latvijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas ir vienīgais 20. gadsimta mākslas stils, kas vienlaikus attīstījās gan Rietumos, gan Austrumos. Foto reālisms ir ļoti objektīvs, nesniedz nekādu pavedienu par mākslinieku un izslēdz autora klātbūtni. Viens no izcilākajiem foto reālisma pārstāvjiem ir Miervaldis Polis. Pretstatā foto reālismam, kur autora klātbūtne nav tik būtiska, attīstījās ekspresīvā un abstraktā māksla — viena no būtiskākajām māksliniecēm šajā laikā bija Maija Tabaka.
Mirkļa māksla jeb performance
Latviešu glezniecībai kļūstot brīvākai un attālinoties no sociālistiskā reālisma, uzplauka arī pagrīdes māksla. Viena no spilgtākajām pagrīdes mākslas personībām, kas tiek uzskatīta par pirmo performanču mākslinieku Latvijā, ir Andris Grīnbergs. Performane ir dzīvā mākslas forma, mirkļa māksla, kur mākslinieks pamatā izmanto savu ķermeni, rekvizītus vai atribūtus. Mūsdienās laikmetīgajā mākslas vidē tā tiek saistīta ar laikmetīgo deju vai teātri. Tas bija kaut kas pretējs oficiālajai mākslai, līdz ar to par šādām performancēm un akcijām ir tapis zināms salīdzinoši nesen. 80. gados aizvien vairāk mākslinieku pievērsās performanču un akciju veidošanai. Mākslas dienās 1987. gadā trīs mākslinieki — Sergejs Davidovs, Oļegs Tillbergs un Sarmīte Māliņa — īstenoja akciju «Būrī» — mākslinieki iegūlās reālos būros un ik pa brīdim šķirstīja žurnālu «Māksla». Šīs akcijas pamatā bija iekšējais protests pret pastāvošo ideoloģiju. Māksliniekiem apnika sekot uzspiestam kanonam un ierobežot savas mākslinieciskās ambīcijas. 80., 90. gadu mijā viena no populārākajām akcijām bija Miervalža Poļa bronzas cilvēks, ko mūsdienās pazīst pievilcīgā estētiskā formāta dēļ. Mūsdienās bronzas un zelta cilvēki vecpilsētās it visur pasaulē nav nekāds retums, taču Miervaldis Polis ne tikai stāvēja kā skulptūra un tādā veidā pievērsa sev uzmanību, bet arī gāja klāt cilvēkiem un apsēdās blakus, konfrontējot viņus ar savu klātbūtni. Tēlojot skulptūru, viņš vērsa uzmanību tam, ka no ārpuses mākslinieks ir sastindzis un nav iespējams piekļūt domām, kas ir mākslinieka galvā. Lai cik dzīvs un brīvi domājošs viņš būtu iekšpusē, no ārpuses viņš vienmēr būs skulptūra, kas seko konkrētiem norādījumiem. Mākslinieciskās izpausmes Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā ir ļoti nozīmīgas, jo laikmetīgā māksla sākās ar šo protestu.
Nozīmīgs pagrieziena punkts
1993. gadā Latvijā tika nodibināts Sorosa fonds, kas 2000. gadā pārtapa par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru. 20. gadsimta 90. gados, mākslai kļūstot neatkarīgai, bija jāspēj uztvert ļoti daudz. Konceptuālā māksla, kas Latvijā konsekventā formātā ienāca 21. gadsimtā, Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs attīstījās jau kopš 20. gadsimta 40. gadiem. Ņemot vērā, ka ļoti īsā laika posmā bija jāspēj pielāgoties Rietumu laikmetīgās mākslas noteikumiem, māksla sākumā bija diezgan naiva. Stāsts par naivu mākslas akciju ir arī Ginta Gabrāna un Monikas Pormales «Rīgas iepazīšanās birojs». Viņi ievietoja avīzē sludinājumu un aicināja pieteikties sievietes, kuras vēlas iepazīties ar ārzemju vīriešiem. Ļoti daudzas sievietes pieteicās ar domu, ka tas ir īsts iepazīšanās birojs. Rezultātā mākslinieki šīs sievietes safotografēja, izveidoja portretus un piedalījās ar tiem izstādē Berlīnē. Šīs sievietes tika aizvestas uz Rietumu pasauli, bet ne fiziski. Spēcīgs konceptuālis Latvijā ir Leonards Laganovskis, kurš 2008. gadā izveidoja sērija ar nosaukumu «Mc Lenin» — tajā mākslinieks caur ironiju atsaucas uz mūsdienu reklāmu.
Nozīmīgs pagrieziena punkts bija V. Purvīša balvas iedibināšana (2011. gadā). Tā Latvijā ir vienīgā šāda mēroga balva vizuālajā mākslā. Reizi divos gados tā tiek pasniegta māksliniekam, kuru izvēlas starptautiska žūrija. Pirmo V. Purvīša balvu ar video darbu ieguva māksliniece Katrīna Neiburga. Caur šo piemēru var saprast, cik dažāda var būt laikmetīgā māksla — iepriekš bija vērojami konkrēti stili, kuru robežās mākslinieki darbojās, bet šobrīd laikmetīgo mākslinieku neierobežo viens formāts vai darbības veids. V. Purvīša balvu ir ieguvis arī Miķelis Fišers, kurš gan glezno, gan veido instalācijas. Pēdējo reizi balva tika pasniegta 2019. gadā — par izstādi «Dzīvo atmiņu jūra» to saņēma māksliniece Ieva Epnere. I. Epnere savā izstādē kombinēja dažādas tehnikas — tas parāda, cik dažāda mākslinieciskā valoda var būt gan tēmu, gan izpausmju ziņā.
Ironija kā viens no parametriem
Atbildot uz jautājumu, kas tad ir laikmetīgā māksla, A. Petre norādīja, ka šis vārds nāk no latīņu valodas un nozīmē «ar laiku». «Es piekrītu, ka ir kaut kādas iezīmes, pētniecība vai sociālā kritika, kas laikmetīgajā mākslā ir ļoti aktuāla, bet ne vienmēr. Visvienkāršākais skaidrojums varētu būt tas, ka laikmetīgā māksla ir savam laikam atbilstoša māksla. Patiesībā laikmetīgā māksla ir eksistējusi vienmēr. Visbiežāk cilvēki mēdz iztēloties kaut ko, kas pirmajā brīdī nav saprotams. Kas tieši tas ir — tā ir mūsu katra interpretācija. Vieni no starptautiski atpazīstamākajiem latviešu autoriem šobrīd ir Indriķis Ģelzis un Daiga Grantiņa. Lai arī viņu rokraksti ir atšķirīgi, ir samanāmas līdzīgas iezīmes — metāla stiepļu un konstrukciju izmantojums un audums kā viens no izejmateriāliem. Nereti šie autori izmanto arī otrreiz pārstrādātus materiālus,» atklāja A. Petre.
Viņa atzina, ka 90. gados dzimušo mākslinieku paaudze atšķiras no tiem autoriem, kuri ir dzimuši 80. gadu beigās. «Šie mākslinieki ir dzimuši pēc neatkarības iegūšanas, un man ir pārliecība, ka viņi no jauna veido jaunāko latviešu mākslas tradīciju. Atšķirībā no iepriekšējiem māksliniekiem, kuri ir vairāk darbojušies individuāli un ceļojuši pa ārzemēm, šo mākslinieku darbos ir pamanāmi kopīgi, raksturojoši parametri, un viens no tiem ir ironija. Ļoti spēcīgs ironijas pielietojums.»
Noslēgumā L. Goba un A. Petre uzsvēra, ka jaunie mākslinieki ir ļoti ieinteresēti sarunā un nebīstas no iebildumiem vai jautājumiem, iedrošinot sanākušos apmeklēt izstādes, veidot sarunu un nebaidīties uzdot jautājumus.