«Kaut kādā mērā esmu izredzēta»

Personības

To, ka planēta Zeme ir mūsu mājas un mēs dzīvojam nesaraujamā saiknē ar dabu, zina teju ikviens. Daudz būtiskāk iezīmējas jautājums — ko mēs ar šīm zināšanām darām? Par šo un citiem ar apkārtējo vidi saistītiem jautājumiem aktīvi iestājas Lielās talkas vadītāja un bijusī operdziedātāja Vita Jaunzeme, kura nākotni nolēmusi saistīt ar Talsu novadu. Mīlestību pret dzīvību viņā ieaudzinājuši vecāki — Latvijas sporta leģenda, medicīnas zinātņu doktore Inese Jaunzeme un izcilais ķirurgs Viktors Kalnbērzs.

— Ko jums kā Lielās talkas vadītājai un cilvēkam, kurš iestājas par zaļu Latviju, nozīmē šī valsts?
— Uzskatu, ka bērni paši izvēlas savus vecākus. Esmu izvēlējusies vecākus, kuri ir dzimuši Latvijā, līdz ar to arī es šeit esmu nonākusi. Ja cilvēks ir piedzimis šajā zemē, viņa pienākums ir par to rūpēties. Tas ir tik pašsaprotami, ka runāt par patriotismu ir lieki. Man nepatīk, ka tas tiek pasniegts kā kaut kas īpašs. Tas ir kā gaiss, ko elpojam. Ja mēs gribam būt ilgtspējīgi un laimīgi, vispirms mums jābūt veseliem. Neviens toksisks cilvēks nevar izpaust savus talantus, jo viņš ir pārņemts ar slimībām. Mēs kļūstam toksiski no netīra gaisa, toksiska ēdiena, toksiska ūdens, līdz ar to esam agresīvi, slimi, niķīgi un kašķīgi. Cilvēkam, kurš ir mūžīgais pacients un staigā no ārsta pie ārsta, nepietiek laika būt radošam, mīlošam un talantīgam. Varbūt viņš ir talantīgs, bet nespēj to izpaust. Mums jāsāk domāt par ilgtspējību — kā mēs sevi saglabāsim un realizēsim? Šobrīd mēs sevi nepārtraukti indējam. Ezerā ieberam raundapu, tas nokļūst gruntsūdeņos, un pēc tam mēs to no akas izsmeļam. Tas ir tas pats, kas iebērt pāris graudiņu raundapa savā kafijā. Pēc tam brīnāmies, ka mums ir slikti. Es neesmu ne īpaši patriotiska, ne īpaši zaļa. Esmu normāls cilvēks — tādu cilvēku, kuri rūpējas par sevi, ir daudz. Nosaukt to par ekskluzīvu patriotismu nozīmē pierakstīt sev nevajadzīgus ordeņus. Diemžēl daudzi ir aizņemti ar pelnīšanu un ieekonomēšanu — viņi neaptver, ka, ieekonomējot nelielus resursus, nepasūtot konteineru un sadedzinot atkritumus mājas pagalmā vai izgāžot mežā, pēc trim, četriem gadiem tas būs viņu akā. Cilvēki nesaprot, kā dzīve uz šīs planētas ir iekārtota. Matērijas un enerģijas nezūdamības likums strādā — ja mēs saražojam pudeli un pēc tam to izmetam, tā pārvēršas par mikro plastmasu. Mums no šī cikliskuma būtu jāizņem viss kaitīgais, bet šobrīd tajā ir integrētas šaušalīgākās indes.
Protams, var piesaukt «Covid-19», bet mums apkārt dzīvo dažādi vīrusi un baktērijas. Vīrusi ir planētas dzīvā radība, un mēs ar tiem esam sadzīvojuši visos laikos. Tas ir dzīvības process. Cilvēki sevi ir sagandējuši, un tagad brīnās, ka vīrusi mēģina viņus nokaut. Šobrīd, kad «Covid-19» dēļ pasaule ir apstājusies, daba brīnumainā kārtā atkopjas. Mēs vairs bezjēdzīgi neskrienam uz veikaliem, un mums nevajag 58 liekus kurpju pārus. Cilvēki paliek vienkāršāki un sāk novērtēt to, kas patiešām ir svarīgs. Pats prioritārais ir cilvēks, viņa dzīvība un veselība. Šobrīd tas lēnām sāk ieskicēties. Caur ārējiem ienaidniekiem — šajā gadījumā vīrusiem — nāk izpratne, ka imūnsistēmu veido labi gēni un tīrs organisms.
— Šobrīd daudz tiek runāts arī par negatīvās informācijas plūsmu… Kā šajā laikā parūpēties par garīgo veselību?
— Ar biedēšanu ir tā — jebkurš ārsts, kurš sevi ciena, pateiks, ka pacientu biedēt nedrīkst, jo nostrādā placebo efekts. Ja pasaka — tev analīzēs būs «Covid-19» un tu nomirsi, cilvēks var nomirt no bailēm. Iestājas psihosomatika. Placebo nostrādā ne tikai kā tukša tablete, bet arī kā labs vārds. Ir dažādi viedokļi, bet es pieturos pie tā, ka šis vīruss nav tik bīstams, kā tas tiek pasniegts. Ja ir laba imūnsistēma, ar to mierīgi var tikt galā. Cits stāsts ir tad, ja imūnsistēma ir sabeigta ar daudzām citām hroniskām slimībām. Ja uzsēžas jebkāds vīruss, tas būs kā punkts uz «i», bet, visticamāk, imūnsistēma jau ir sabeigta. Veselīgam ķermenim tas neko nevar izdarīt — imūnsistēma ar to lieliski tiek galā. Manuprāt, tā ir pārspīlēta starptautiska kampaņa — mēs ejam vienotā vilnī. Kad ir par daudz, katrs cilvēks intuitīvi saprot — kaut kas nav kārtībā. Var pabiedēt un taisīt kampaņas, bet tas nedrīkst būt ilgstoši, jo tas iedzen depresijā, un depresijas laikā nāk citas slimības. Imūnsistēma ir zelta ādere — tas ir pats vērtīgākais, kas mums ir. Diemžēl, pateicoties mūsu rīcībai un apkārtējai videi, tā bieži vien tiek sadragāta. Tas ir stāsts par to, kāpēc mums jāiestājas par zaļu Latviju — mēs esam dabas sastāvdaļa.
— Kā jūsos radās pārliecība, ka dabā notiekošais ir cieši saistīts ar izvēlēm, ko veicam ikdienā? Ne visiem ir šī pārliecība…
— Nezinu, vai tā ir ģenētiskā atmiņa, bet šī izpratne man ir jau no bērnības. Tas droši vien ir, pateicoties manai mammai, kura arī par to ļoti interesējās. Mani vecāki bija mediķi, pie tam mediķi ar lielo burtu, līdz ar to esmu augusi medicīniskā gaisotnē. Mana vecmamma aizrāvās ar tautas medicīnu, tāpēc zinu, kad kura zālīte ir vajadzīga. Ja man paliek slikti, nedzeru zāles. Vispirms badojos un pēc tam domāju, ko organismam vajadzētu uzņemt. Ja man ir slikti, tātad esmu piesārņota. Pēc katras badošanās kūres tiek izdzīti toksīni un imūnsistēma restartē ķermeni. Pirmais visu slimību cēlonis ir piesārņojums. Kad sāku apzināti interesēties par šīm lietām, man likās, ka to zina visi. Biju ļoti pārsteigta, atklājot pretējo. Kad 2000. gadā notika pirmās talkas, cilvēki turpat sēdēja, dedzināja atkritumus un elpoja indi. Tad es lēnām sāku saprast — kaut kādā mērā esmu izredzēta. Man ir palaimējies ar vecākiem, izpratni, ko viņi manī ir ielikuši, un mīlestību pret dabu, kas manī ir ieaudzināta. Planēta ir dzīvs organisms — mums jādod atpakaļ tas, ko paņēmām, citādi aiziesim bojā. Ar šādu pārliecību esmu dzīvojusi ļoti sen. Kad sapratu, ka tā nedomā visi, nāca liels izaicinājums — kurš cits, ja ne es? Talka ir rūpes, mīlestības kultivēšana un reāls ieguldījums vides sakopšanā, bet ir vēl daudz citu problēmu, ko mēs ikdienā neredzam. Toksiskas upes, okeāni, kas ir pilni ar mikro plastmasu, ar zālēm un hormonu preparātiem, kas neiet cauri filtriem. Ir ezeri, kas ir zili no indes, un tas viss sūcas iekšā zemē. Mēs esam izpurgājuši šo planētu, un tagad vaimanājam, ka atnāk viens vīruss un mēģina mūs nokaut. Tāpat kā mēs kaujam planētu, tāpat vīruss kauj mūs. Daudzi to joprojām nesaprot.
— Šobrīd Lielā talka ir atpazīstama un ievērojama kustība, kas liekus jautājumus neprasa. Kādi bija tās pirmsākumi?
— 2000. gadā pazaudēju balsi, aizgāju no operas un pievērsos mīlestībai pret dabu. Mīlestība pret mūziku un dabu man ir ieliktas šūpulī. Kad pazaudēju balsi, sapratu, ka operai uz kādu laiku jāmet miers. Uzrak­stīju projektu, piesaistīju augstskolas, un, tā kā mana mamma Inese Jaunzeme bija Olimpiešu kluba prezidente, piesaistījām arī olimpiešus. Tas sākās ļoti primitīvi — dzīvojot pie Šmerļa meža un pastaigājoties ar suni, ieraudzīju tās šausmas, kas notiek mežā. 2008. gadā Anna Žīgure un Ilze Aizsilniece pieņēma izaicinājumu no Igaunijas — apvienoties un uztaisīt milzīgāko talku, kāda pasaulē ir bijusi. Iepriekš ļoti sekmīgi biju organizējusi skolēnu un studentu talkas — tās bija šikākās talkas, kādas varēja iedomāties. Palēnām jauniešos pret talkām sāka parādīties simpātijas. Agrāk pret atkritumu vākšanu bija nepatika un totāls noliegums. Sapratu — ja nebūs talku, mēs dzīvosim miskastē. 2008. gadā Anna Žīgure un Ilze Aizsilniece mani pieaicināja par ekspertu, par cilvēku, kurš prot organizēt, vadīt un administrēt. Uztaisījām kolosālāko talku, bet igauņi un lietuvieši tālāk neko vairs neplānoja. Toreiz pateicu: «Nē, mēs turpināsim, kamēr Latvija būs zaļākā valsts pasaulē!» Vienīgie divi cilvēki, kas man tajā brīdī patiešām noticēja, bija Ilze Aizsilniece un Valda Zatlera padomniece Kristīne Pelše. Sapratu, ka nekas nav izdarīts un nekas nav beidzies. Kad mēs to paziņojām, arī citas valstis sāka iesaistīties­ un tā kļuva par starptautisku kustību.
— Minējāt, ka nozīmīgu lomu jūsu dzīvē ieņem arī mūzika un zināmu dzīves posmu esat saistījusi ar operu…
— Tas nāk no ģimenes — vecmamma ārkārtīgi mīlēja dziedāt. Viņa strādāja policijā, vadīja savu restorānu, bet tad nāca krievu laiki, viņa palika bez darba un sāka strādāt operas garderobē. Mums mājās bija plates, un visi vienmēr dziedāja. Mācījos Murjāņu Sporta ģimnāzijā, un 8. klasē mums lika uzrakstīt, kā redzam sevi nākotnē. Uzrakstīju, ka redzu sevi uz lielas skatuves, man blakus sēž Raimonds Pauls, un mēs ar viņu kopā dziedam. Tieši tā tas arī notika. No sākuma gribēju dziedāt estrādē, pēc tam pārgāju uz džezu un visbeidzot pievērsos operai. Jau sešu gadu vecumā sāku spēlēt vijoli un klavieres, taču tuvāka par vijoļspēli man bija dziedāšana. Pabeidzu Mūzikas akadēmiju un mani pieņēma operā. Kā jau visiem māksliniekiem man nekas cits neeksistēja. Man tika iedota milzīga iespēja, ko sabojāju, jo man sakāpa galvā. Man piedāvāja vienu lomu, otru lomu, man vajadzēja pateikt «nē», izvērtēt savas spējas, bet godkāre bija pārāk liela. Dziedāju no rīta līdz vakaram. Es kā vijolniece domāju, ka balsi tāpat kā pirkstus var dresēt sešas, septiņas, astoņas stundas, bet balss saites ir smalkāka konfigurācija. Paejot laikam, balss sāka atgriezties, bet manī sašķobījās vērtības. Apjautu, ka visa mana atlikusī dzīve būs atkarīga no divām balss saitēm. Biju kā atrauta no pasaules — sapratu, ka tā dzīvot nevar, cilvēkam jābūt ar plašu redzesloku. Pēc iespējas vairāk jāiepazīst, jāizbauda un jāizgaršo. Arī mamma bija izcila sportiste, bet paralēli mācījās medicīnu un kļuva par tikpat izcilu ārsti. Tu nevari mūžīgi sportot vai mūžīgi dziedāt. Mācoties Mūzikas akadēmijā, kāda žurnāliste man jautāja — kas tu būtu, ja tu nebūtu operdziedātāja? Atbildēju — es glābtu un tīrītu planētu, es kā tādu blusainu suni to izķemmētu, izmazgātu, un planēta būtu perfekti zaļa. Tā tas arī notika — tas laikam bija likumsakarīgi.
— Kā pieņēmāt lēmumu pārcelties uz Talsu novadu? Arī tas bija likumsakarīgi?
— Pagājušā gada beigās sapratu, ka vide galvaspilsētā mani vairs neapmierina. Man bija sajūta, ka cilvēki galvaspilsētā lielās konkurences un steigas dēļ paliek arvien nīgrāki, agresīvāki un toksiskāki. Sapratu, ka viens dzīves posms ir noslēdzies. Vēl viens faktors bija tas, ka adoptēju puiku un viņam Rīgas skola nebija piemērota. Sirds mani vilka uz Kurzemi — ierodoties Talsu novadā, mani pārņēma apziņa, ka šī ir vieta, kur varētu noenkuroties. Mani vienmēr ir vilinājusi doma par laukiem, mieru un saskaņu ar dabu. Starp citu, pēdējā laikā manu paziņu lokā aizvien vairāk cilvēku izvēlas doties uz reģioniem.
— Tie, kuri ir adoptējuši bērnus, atzīst, ka nākas sastapties ar negaidītām grūtībām. Kāds šis ceļš bija jūsu gadījumā?
— Adoptētajiem bērniem ļoti bieži ir psiholoģiskas problēmas vai problēmas ar komunikāciju. Puika piecu gadu vecumā skaidri zina, kura ir viņa īstā mamma un tētis. Šis lēmums brieda pamazām, bet, kad mana mamma aizgāja, konstatēju — kaut kāda vieta manī paliek tukša. Audzinot puiku, drīz vien sapratu, ka cilvēki nāk ar savu ģenētisko kodu, ar savu atmiņu, savu apziņu un privatizēt cilvēka dvēseli nav iespējams. Pieņēmu lēmumu, ka stāvēšu viņam blakus un izdarīšu visu, kas vajadzīgs, lai puika ieraudzītu, ka dzīvē ir arī daudz labu lietu. Bieži vien cilvēks ir nelaimīgs, ja viņam ir ko dot, bet nav kam dot. Viņš sagrauž sevi no iekšienes — tas ir ļoti raksturīgi radošiem cilvēkiem. Es uz šo procesu skatos bez fanātisma. Kad mēs adoptējam, mēs adoptējam ilūziju, bet realitāte vienmēr ir citādāka. Ir zināmas grūtības, bet neko nenožēloju.
Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri labāk nožēlos to, ko ir izdarījuši, nevis to, ko nav izdarījuši. Esmu pieļāvusi kļūdas, kaut ko salaidusi šķērsām, bet es to nenožēloju. Es nožēlošu tad, ja sēdēšu istabā, neko nedarīšu, rūgšu kā rūgumpods un gānīšos, ka pasaule nav laba, tīra un zaļa. Es labāk eju un cīnos. Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri iet un dara. Esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo varu darīt to, ko mīlu, — tā ir mana sirdslieta un misija.