Kad liekas, ka bija nevietā

Viedokļi

Tad, kad biju laikus izdomājusi, par kādu jautājumu izteikšu viedokli šajā rubrikā, bija diena, kuras vakarā pateica, ka nākamajā dienā stājas spēkā jauni noteikumi, kas paredz masku nēsāšanu sabiedriskās vietās un tur, kur nav iespējams ievērot divu metru distanci. Bet, tā kā dienas pirmajā daļā biju jau izdomājusi, par ko rakstīšu, tad pie tā arī palikšu, jo maskas un «kovids» noteikti būs «topa» virsotnē kādu laiku visā informatīvajā telpā. Pilns internets un sarunas tikai par to, tāpēc gribas runāt par pavisam kaut ko citu.
Nav noslēpums, ka pēdējā laikā ļoti populāri ir dejas «Jerusalema» izaicinājumi, kad lielāki cilvēku kolektīvi vai pat masas sanāk kopā un mācās šīs konkrētās dejas soļus, pēc tam to nofilmē, ievieto sociālajos tīklos un pēc tam izaicina to darīt kādu citu kolektīvu. Un šī iniciatīva straujiem soļiem aptver visu pasauli. Tagad gan var sacīt, ka aptvēra, jo noteikti būs pauze ierobežojumu dēļ.
Mani šī ideja sajūsmina, jo tas viss radījis lielu vienotības un kopības izjūtu. Nezinot pat dziesmas vārdus, jūtams, ka tā pauž kaut ko pozitīvu un sirsnīgu, un tā patiešām arī ir. Pameklējot internetā vārdu skaidrojumu, patiešām nekā slikta tur nav, kaut kāds nez kur sameklējis ko tumšu, bīstamu un pat maģisku. Bet patiesībā viena vienkārša, sirsnīga un pozitīva dziesma, ko var just arī pēc atmosfēras, kad to klausās, jo atnāk prieks. Nemāku gan būt ļoti objektīva, jo Jeruzāleme ir mana sapņu zeme, uz kuru noteikti gribētos aizbraukt.
Šī deja patiešām ir aizgājusi pāri robežām, bet pati dziesma tik lipīga, ka grūti tai nedungot līdzi, kaut valoda sveša un nesaprotama. Izrādās, ka ne tikai valoda vieno, bet arī deja. Kad redzēju mūsu starptautiskās lidostas «Rīga» kolektīva dejošanu, sirds gavilēja, un saucu bērniem: «Paskat, mūsējie arī dejo!», jo iepriekš bijām kopā skatījušies kādas citas valsts lidostas kolektīva deju. Un senioru soļi — gribējās tiem aplaudēt.
Lasīju, ka liepājnieki esot pārtraukuši šo izaicinājumu trakumu, kad atbildējuši ar tautas deju kopas dejoto Raimonda Tigula «Lec, saulīte!», jo nebija mierā, ka jādejo kaut kas svešs. It kā jau doma saprotama un patriotiska, bet man kārtējo reizi šķita, ka atkal kādam vajadzēja paspīdēt. Ja negribi piedalīties kopīgā, vienotā pasaules izaicinājumā, tad nepiedalies. Tā taču ir brīva izvēle, bet nē, vajag kaut kā citādāk, jo mēs taču esam latvieši. To savu piederību, kad jāiestājas par kādām vērtībām un varbūt jāatloka piedurknes, mēs gan ļoti aktīvi neparādām, esam kūtri, bet skatuves līmenis ir ērts, jo tikai jānodejo, ka esi latvietis. Labi, tā jau cita tēma, kas man uzsit «škrobi». Doma vairāk par to, ka šķita — šāda atbilde izjauca visu to jauko un kopīgo un ienāca kā tāda skabarga. Protams, ka tas jau dejotgribētājus neatturēja «svešo» deju dejot, bet kaut ko negatīvu vismaz manā apziņā tas atstāja. Bet kam tas bija vajadzīgs? Man liekas, ka mazliet uzspēlēts patriotisma teātris. Es esmu par praktisko patriotismu, kas parādās atbildīgās situācijās.
Ja runājam pavisam atklāti, man nekad nav patikušas latviešu tautas dejas. Ne bērnudārzā, ne skolā, ne tagad. Bet vai es tad, ja kolektīvi būtu kāds pasākums un jānodejo kāda tautas deja, pateiktu, ka to nedarīšu, jo man nepatīk un man tas viss liekas svešs? Noteikti ne! Zinot savu komandas garu un to, cik tas viss vieno, es piedalītos un dejotu. Ir reizes, kad tie principi ir ļoti, ļoti vajadzīgi, bet citreiz vajag visu uztvert ne tik sakāpināti. Redzot savu māsīcu, viņas mazo māsu un mammu, kuras no mazas bērnu kājas dejo tautiskās dejas, ir patiess prieks, jo viņām acis mirdz un tas patiešām patīk. Tas, ka nepatīk man, ir tikai un vienīgi mana problēma. Katrs dejo to, ko dejo, un galvenais, ka vispār dejo! Tādas nu reiz ir manas domas.