Dari to, ko tu mīli, un mīli to, ko tu dari!

Personības

Megija Upesjozupa ir mūsu puses mērķtiecīga, aktīva un neatlaidīga jauniete, kura ar visu sirdi nodevusies dejošanai un nav palikusi nenovērtēta, dejošanas sacensībās iegūstot iespaidīgu skaitu balvu, medaļu un diplomu. Viņa desmit gadus dejo sporta līnijdejas un ir otrais cilvēks Latvijā, kurš ieguvis «Mega star» titulu, kas ir augstākais apbalvojums sporta līnijdejās.
— Par tevi īpaša interese mūsu pusē radusies konkursa «Radi Talsu novadam» sakarā. Esi dzimusi Talsu novada iedzīvotāja? Kur aizritējusi tava bērnība?
— Esmu dzimusi un augusi Talsu novada Ķūļciema pagastā. Visu bērnību esmu pavadījusi privātmājā, kuras pagalmā ir spēlētas neskaitāmas rotaļas ar kaimiņu bērniem. Man bijusi visnotaļ aktīva un piedzīvojumiem bagāta bērnība.
— Konkursā simpātijas balvas saņemšanas brīdī minēji, ka dejot esi sākusi bērnībā. Pastāsti par to!
— Dejot sāku divu gadu vecumā, kad vecāki manī pamanīja mūzikas ritma izjūtu, jo vienmēr, kad dzirdēju kaut kur skanam dziesmas, es kustējos to ritmā. Vēlāk jau mani aizveda uz pirmajiem deju pulciņiem, kam sekoja arī pirmie soļi uz skatuves trīs vai četru gadu vecumā. Tālāk jau nāca tautisko deju pulciņš skolā no 1. līdz 3. klasītei. Savukārt 2. klasē jau sāku dejot modes deju studijā «Elfas», kur nodejoju teju 11 gadus. Paralēli «Elfām» zināšanas dejās esmu papildinājusi gan meistarklasēs un privātstundās Latvijas robežās, gan ārzemēs, precīzāk — Lietuvā, Itālijā.
— Kā savu sirdslietu esi varējusi apvienot ar izglītošanos skolā? Kur esi mācījusies un mācies pašlaik? Un kāpēc tāda izvēle?
— Apvienot skolu ar dejām vienmēr ir bijis sarežģīti, jo skola atradās vienā vietā, bet treniņi pavisam citur, tāpēc bija daudz laika jāpavada pārbraucienos. Skolas darbi un dejas treniņi aizņēma pilnīgi visu manu brīvo laiku, tāpēc tad, kad kāds man jautā, ko es daru brīvajā laikā, mana atbilde parasti ir: «Man tāda nav!» Gatavošanās lielajiem starptautiskajiem sacensību posmiem ir ļoti laikietilpīga un sarežģīta, tāpēc man jau agrā vecumā nācās iemācīties plānot savu laiku burtiski pa minūtei. Esmu pabeigusi Laucienes pamatskolu, tad Talsu 2. vidusskolu, bet pašlaik esmu pirmkursniece Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Studēju programmā «Deju un ritmikas skolotājs». Diezgan loģiski, ka studēju tieši šajā programmā, jo visu dzīvi esmu sapņojusi, ka pēc izglītības iegūšanas nodibināšu pati savu neatkarīgu deju studiju.
— Kāda ir tava treniņu ikdiena? Vai tas padodas viegli?
— Šobrīd mani treniņi ir ierobežoti, jo daudz enerģijas atstāju akadēmijas nodarbībās — klasiskajā dejā, latviešu dejā un ritmikā, kas nozīmē, ka ir jātrenē šo deju stilu jauniegūtās tehnikas zināšanas un mazāk atliek laika saviem treniņiem. Pagaidām savus horeogrāfijas treniņus atlieku uz brīvdienām, kad varu atkal atgriezties mājās — savā deju telpā.
— Kas ir bijuši un ir tavi treneri?
— Protams, daudz zināšanu ir gūts no modes deju studijas «Elfas» vadītājas Evas Fricbergas, jo pie viņas trenējos visilgāk, bet vēl krājusi zināšanas esmu pie Daniela Trepata (Daniel Trepat) un Roja Verdonka (Roy Verdonk) — horeogrāfiem un deju pedagogiem no Nīderlandes, arī pie Nikolas Sarales (Nicola Sarale) — «Megastar» līmeņa dejotājas no Itālijas, Baibas Apenas — deju studijas «Virziens» vadītājas un daudziem, daudziem citiem lieliskiem meistariem.
— Vai Tev ir kāds augstākais «etalons», kura dejošanas talantu apbrīno?
— Mani «etaloni» dejās mainās ik pēc pāris gadiem. Tie ir bijuši dažādi pasaules mēroga dejotāji, no kuriem esmu iedvesmojusies. Ir dažādi aspekti, ko es katrā no šiem profesionāļiem esmu paņēmusi sev, savā darbībā. Viens man netieši iedevis skatuvisko manieri, cits vienkārši piesaistījis ar savu dejas izjūtu, vēl kāds ar harizmu un enerģiju, un no katra es kaut ko esmu mācījusies, lai attīstītu sevi kā dejotāju.
Cilvēks, no kura jau no agras bērnības esmu iedvesmojusies, ir Maikls Džeksons (Michael Jackson) — kolosāls dziedātājs, kura dejotprasme ir apbrīnojama! Visi taču vismaz reizi dzīvē ir mācījušies moonwalk (dejas tehniku, kurā parādās ilūzija, ka cilvēks tiek virzīts atpakaļ, kad cenšas pārvietoties uz priekšu). Tad pusaudža gados mans elks bija lietuviešu sporta līnijdejotāja Ieva Gustīte- Paulaiskiene (Ieva Gustyte – Paulauskiene), no kuras ļoti iedvesmojos un arī pēc gadiem pārpirku viņas tērpus. Šobrīd esmu iedvesmota vienmēr, kad skatos Džemmijas Kvairas (Jemi Quieres) un Baibas Klints dejas. Bet lielākais manis iedvesmotājs ir dažāda veida dziesmas, kuras parasti atrodu pavisam nejauši un kas rada manī vēlmi dejot tieši tajā mirklī un vietā.
— Kā tu izjūti sevi dejā?
— Es dejai atdodos pilnīgi… Mūzika pavēl man radīt ko jaunu ar katru skaņu! Es mīlu improvizēt ik uz soļa. Jā, no malas tas izskatās dīvaini, īpaši tad, kad sāku kustēties mūzikas ritmā, piemēram, veikalā, jo es nespēju nostāvēt mierīgi, kad dzirdu mūzikas skaņas. Tieši dziesma ir tā, kas atver manu emocionālo pasauli vēl plašāk, nekā tā ir ikdienā. Mūzikas ritmā es vienmēr atstāju visu savu enerģiju un tā brīža emocijas — VISS paliek tur uz vietas dejā. Deja ir izpausmes veids, kurā es vislabāk protu izteikt emocijas. Tur paliek mans prieks, laime, sajūsma, dusmas, skumjas un viss pārējais, ar ko sastopos ikdienā.
— Vai savu dzīvi plāno saistīt ar dejošanu?
— Dejas manā dzīvē nav tikai vaļasprieks, bet gan dzīvesstils, tāpēc bez tām es vairs nevaru iedomāties savu ikdienu. Protams, vēlos savas zināšanas nodot citiem arī nākotnē un radīt savas horeogrāfijas aizvien augstākā līmenī. Iecere nākotnei ir izveidot savu deju studiju un kāpt pa savām karjeras kāpnēm tieši šajā virzienā.
— Vai bez dejošanas atliek laiks arī kādam citam vaļaspriekam?
— Man patīk viss radošais! Man ļoti patīk fotografēties un arī pašai ķert skaistus mirkļus! Vienu brīdi arī rakstīju dzejoļus, lai uz papīra atstātu savas emocijas, kas sekmējās arī ar pāris runas konkursiem, kuros runāju arī vienu savu dzejoli.
Dažkārt arī braucu mammai līdzi ar riteni gada siltajā periodā, lai uzturētu sevi tonusā ne tikai deju treniņā, bet arī svaigā gaisā ar velosipēdu, mērojot 30—35 kilometru garu distanci. Tāpat man patīk arī apmācīt mūsu ģimenes Bernes ganu suni Hammeru un kopā ar viņu doties garās pastaigās gar jūras krastu vai cauri mežiem.
— Pastāsti, lūdzu, par konkursiem un sacensībām Latvijā un ārvalstīs! Konkursā «Radi Talsu novadam» uzzinājām, ka tev ir ļoti labi panākumi.
— Dejošanas konkursos un sacensībās sāku piedalīties jau agrā vecumā. Ar modes deju studiju «Elfas» piedalījos visdažādākajās skatēs un konkursos Latvijas mērogā, tieši grupām un kolektīviem. Bet individuālajās sacensībās sāku piedalīties deviņu gadu vecumā sporta līnijdejās. Sākotnēji tie bija Latvijas čempionāti un reitinga sacensības, bet vēlāk jau pārauga braucienos uz Lietuvu, Čehiju, Zviedriju, Vāciju un Itāliju. Sporta līnijdejās ir seši līmeņi, kuros var pakāpties pēc noteikta skaita uzvaru izcīnīšanas starptautiskajos posmos. Es pēc desmit gadu dejošanas esmu uzkāpusi pa šiem līmeņiem līdz augstākajam «Megastar» līmenim, kuru Latvijā bez manis ir sasniegusi vēl tikai viena meitene — Baiba Apena. Pasaules čempionātā 2018. gadā Latvijas himna skanēja par godu maniem sasniegumiem, kad ieguvu trīs zelta medaļas un «Rising star» titulu. Un 2019. gada nogalē arī tā skanēja, kad izcīnīju divas zelta medaļas un ieguvu «Megastar» titulu! Tie līdz šim ir mani lielākie panākumi, bet vairāk par saviem sasniegumiem es pastāstu dokumentālajā īsfilmā «Uzvarēt sevi», kuru izveidoja Signe Kalmane, Laura Zaķe un Luīze Nagle, trīs Latvijas Universitātes studentes, kuras mani uzrunāja uzreiz pēc pasaules čempionāta 2020. gada sākumā.
— Kā tev viss tik labi izdodas? Vai ar smagu darbu un pilnīgu nodošanos pietiek? Cik liela nozīme ir talantam? Vai tici veiksmei?
— Manuprāt, talants, neatlaidīga tiekšanās uz mērķiem un liels darbs ir atslēga uz lieliem sasniegumiem. Lai sasniegtu iecerēto, tiek ieguldīts neaptverami liels darbs ar sevi gan fiziski, gan emocionāli. Ja es esmu kaut ko izplānojusi, tad es iešu pāri visam un izdarīšu visu, lai to īstenotu. Arī veiksmei, manuprāt, dejās, mākslā un sportā ir liela nozīme, jo visas dienas cilvēks nav vienāds. Ir cilvēka labās dienas, kad «viss iet kā pa diedziņu», kad fiziski un garīgi esmu spējīga izdarīt visu nepieciešamo un parādīt sevi no vislabākās puses. Savukārt sliktajās dienās ir iespēja, ka kaut kas iesāpas, kad kāds nieks var sabojāt garastāvokli un dažādi sīkumi spēj ietekmēt manu dejas sniegumu.
— Kas ir nākamais pasākums, kurā plāno piedalīties? Vai pirms uznācieniem arī cīnies ar lampu drudzi? Vai esi pārliecināta par sevi? Vai arī katrs apbalvojums ir kā pārsteigums?
— Šobrīd neplānoju konkrētu pasākumu, kurā piedalīties, jo viss tiek atcelts «Covid-19» pandēmijas dēļ. Tāpat arī šī vīrusa izplatības dēļ tika atcelts čempionāts Spānijā, uz kuru biju ļoti ilgi gatavojusies un jau iepriekš biļetes bija nopirktas. Dejotājiem šobrīd ir liela pauze sacensībās, tāpēc visu šo laiku ir iespējams trenēt «Megastar» deju programmu.
Uz deju laukuma vienmēr izeju ar pārliecību un paceltu galvu, jo citādāk neprotu, lai gan stress lielajos čempionātos ir milzīgs. Ir jāprot sevi savaldīt un apslēpt šīs emocijas — arī tas ir nācis ar lielu darbu! Sacensībām es gatavojos ļoti neatlaidīgi un aizrautīgi, bet, kad esmu ieradusies čempionātā, apzinos, ka konkurenti ir līdzvērtīgi trenējušies un viņi var būt arī daudz spējīgāki par mani, tāpēc brīžos, kad esmu uzvarējusi, ir dalītas izjūtas — gan pārsteigums par to, ka es tomēr varēju pārspēt konkurentes, gan lepnums par to, ka ieguldītais darbs un laiks ir atmaksājušies.
— Ko tev nozīmē Latvija? Vai nākotnē plāno savu dzīvi saistīt ar šo zemi?
— Latvija ir mana dzimtene un vieta, kurā es jūtos vislabāk. Protams, brīžiem ir skaisti baudīt ārzemju burvību, taču mājas ir un paliek mājas. Vēlos iegūt papildu zināšanas deju jomā ārzemēs, taču kā vieta, kur likt šīs zināšanas lietā, tomēr ir Latvija!
— Kāds ir tavs dzīves moto un veiksmes atslēga?
— Mans dzīves moto jau vairākus gadus ir «Dari to, ko tu mīli, un mīli to, ko tu dari!», jo iet uz darbu, kuru tu uzskati par savu hobiju, ir tas pats, kas neiet uz darbu… Nav tādas sajūtas, ka tas ir darbs, bet gan vienkārši sirdslieta. Veiksmes atslēga saspringtos dzīves momentos, manuprāt, ir koncentrēšanās, spēja sevi savaldīt un nomierināt. Tas, protams, sākumā ir ļoti sarežģīti un grūti saprotami, bet tieši tāpēc ar to sevī ir jāstrādā un jāiegulda pūles, lai ar katru nākamo stresa pilno situāciju arvien mierīgāk var tikt galā pats ar saviem spēkiem.