Mācīties no citu kļūdām un smelties pozitīvo

Personības

 

Valdemārpilniece Anna Vilka ceļošanu sauc par bagātinošu pieredzi, kas paplašina redzesloku un palīdz saprast, cik cilvēki ir dažādi. Studējot Vidzemes augstskolā, jauniete četras reizes izmantoja iespēju doties jauniešu apmaiņas programmā. Slovākijā viņa nonāca ciešākā saskarsmē ar jaunām kultūrām, Islandē iemācījās novērtēt saules gaismu, Grankanārijā — ceļot vienatnē, bet pēdējā galamērķī Freiburgā — uzlaboja vācu valodas zināšanas.
Saistīt nākotni ar Vidzemes augstskolas studiju programmu «Tūristu gids — ceļojumu un pasākumu organizators» Anna izlēma, mācoties 11. klasē. Sēžot bibliotēkā, viņa nejauši ieraudzīja Vidzemes augstskolas bukletu un sāka to šķirstīt, līdz nonāca pie programmas «Tūristu gids». «Pirmā programma mani ieinteresēja, bet ne līdz galam. Otrā uzrunāja pilnībā — apskatot iekļautos priekšmetus, pie sevis nodomāju: «Re, kā — par savu vaļasprieku varēšu studēt četrus gadus!» Tajā dienā paziņoju vecākiem, ka mācīšos Valmierā. Četri gadi paskrēja vēja spārniem. Biju pilnībā apmierināta ar programmu un iekļautajiem priekšmetiem. Nozīmīga daļa no tiem bija praktiska — ekskursijas, pārgājieni, lauku prakse, pasākumi, par kuriem esmu pateicību parādā. Vēl joprojām uzskatu, ka iemācīties visātrāk un atmiņā paliekošāk var tikai darot. Sirdij vistuvākās ir iegūtās gidošanas prasmes. Šis laiks paliks atmiņā arī ar jaukiem kursabiedriem, studentu pasākumiem un mazo, zaļo Valmieras pilsētu.»
Segt ar ceļošanu un uzturēšanos ārvalstīs saistītos izdevumus jaunietei palīdzēja «Erasmus +» stipendija. «Tas ir ļoti būtisks atbalsts, jo manā gadījumā sedza visas izmaksas un pat ļāva iekrāt. Protams, piedāvātā summa atšķiras no izvēlētās valsts, un ir jārēķinās, ka ceļošanas, dzīvesvietas un uzturēšanās izmaksām ar to var nepietikt. Izlēmu pieteikties stipendijai vēl pirms iestāšanās augstskolā. Zināju, ka gribēšu studēt ārzemēs, un jau vidusskolas beigās Vidzemes augstskolas mājaslapā izpētīju sarakstu ar sadarbības augstskolām. Dzīvošana ārzemēs ir būtisks solis, kas ir arī finansiāli izaicinošs, tāpēc stipendijas iegūšana deva papildu motivāciju.
Izšķirošs faktors — kalnu esamība
Jauniešu apmaiņas programmā devos jau ceturto reizi. Nenoliegšu, ka liels motivators valsts izvēlē bija kalnu esamība. Man ļoti patīk doties kalnu pārgājienos. Kā pirmo galamērķi, Tatru kalnu un Prešovas universitātes iespaidota, izvēlējos Slovākiju. Otrajā reizē izšķīros par labu Islandei, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no studiju biedriem. Tāda izdevība rodas vienreiz mūžā. Pēc aukstās vasaras Islandē devos praktizēties uz Grankanāriju — gan tāpēc, ka tūrisma sezona Eiropā turpinājās siltajās zemēs, gan tāpēc, ka pašai gribējās noķert sauli. Manā vēlmju sarakstā vienmēr ir bijusi arī Vācija. Galvenais iemesls — vācu valodas zināšanas. Iepriekš sakritības dēļ izšķīros par labu citām valstīm, bet šogad pēc augstskolas absolvēšanas, kad man tika dota pēdējā iespēja iztērēt atlikušo laiku no piedāvātajiem 12 mēnešiem, nevilcinoties piekritu. Vācijas pilsētu Freiburgu izvēlējos, jo ieraudzīju piedāvājumu strādāt Latviešu centrā «Bērzaine». Papildu bonuss bija tas, ka pilsētu ieskauj Švarcvaldes kalni, tā atrodas tuvu citu kalnu grēdām Eiropā un ir pilna ar studentiem,» skaidro jauniete.
Stacijā Annu sagaidīja ar apskāvienu un pēc tam aicināja pievienoties priekšnieces dzimšanas dienas svinībām, kur viņa iepazinās ar kolēģiem. «Pirmā diena tika aizvadīta ar sirsnīgiem cilvēkiem un šampanieti rokās. Likās, ka esmu īstajā vietā. Ātri iegaumēju, ka «Bērzaine» atrodas ielas galā stāvā kalnā. Perfekts novietojums, lai vērotu saulrietu. Paziņas jau gaida, kad savos sociālajos tīklos atkal ievietošu kārtējo bildi ar skaistām debesīm. Katru vakaru iespējams redzēt, kā izskatās saulriets no «Bērzaines»!
Iejusties bija salīdzinoši viegli — ar «Erasmus» esmu labi pazīstama un reģistratūrā esmu strādājusi jau iepriekš. Kultūršoka nebija, jo atrodos mazajā Latvijā. Vairāk bija jā-pierod pie vācu tūristu mentalitātes. Vietējie Freiburgā ir latvieši, kuri latviešu tradīcijas tur godā. Netiek izlaisti nevieni svētki. Lai kādi arī būtu šeit dzīvojošo nākotnes plāni, visi par Latviju runā tikai to labāko — tēvzeme visiem ir dārga. Freiburga ir zaļa pilsēta, un visi rūpējas, lai tā tas arī paliktu, — iedzīvotāji maksā par atkritumu izvešanu, rūpīgi tos šķiro un nodod plastmasas pudeles. Cilvēki, ar kuriem man šo mēnešu laikā ir bijusi saskarsme, ir ļoti punktuāli, laipni un labprāt sarunājas arī angliski. Pandēmijas laikā līdz sīkākajai detaļai tiek ievēroti visi drošības noteikumi, tāpēc Vācija veiksmīgi tiek galā ar šo situāciju.»
Netālu — Francija un Šveice
Kā vienu no vietām, ko, esot Vācijā, vajadzētu apskatīt, Anna min Švarcvaldes (Melno mežu) reģionu. «Kalnus ieskauj koki, un tajos ir daudz pastaigu taku. Švarcvaldes centrālais punkts ir Freiburga. Neskaitot kalnu virsotnes, pacēlājus, pulksteņa ceļus, Kaizerštūla kalnā ir arī Vācijas vīna reģions, jo šī ir vissaulainākā vieta valstī. Vulkāniskas izcelsmes kalns ir noklāts ar vīnogulāju laukiem. Vēl šajā reģionā obligāti jāapmeklē «Europa Park» — lielākais atrakciju parks Vācijā, kas tematiski izveidots pa lielākajām Eiropas valstīm un ir piemērots ne tikai ģimenēm ar maziem bērniem, bet arī adrenalīna cienītājiem. Vienā dienā nav iespējams visu apmeklēt un izmēģināt. Pašlaik saistībā ar «Covid-19» vietu skaits tiek kontrolēts, un atrakcijās jānēsā sejas maska. Pandēmijas dēļ mani Vācijas apceļošanas plāni apstājās, tāpēc ceļot atsāku tikai vasarā. Freiburga atrodas ļoti izdevīgā vietā — netālu ir Francija un Šveice. Pavasarī izbraukāju Švarcvaldes kalnus, un, kolīdz robežas tika atvērtas un ceļot kļuva drošāk, kopā ar kolēģiem aizbraucām ekskursijā uz Austrijas Alpiem, Montafonas ieleju, Elzasas apgabalu Francijā un vīna ceļiem. Šveicē kopā ar draugiem kāpām kalnos, un nu jau regulāri apskatu arī kādu jaunu pilsētu. Tā izskatās manas brīvdienas, bet arī darbs «Bērzainē» ir interesants. Satiekam gan latviešus, gan ārvalstu tūristus, dibinām jaunas saiknes, svinam valsts svētkus un ievērojam tradīcijas. Šīs latviešiem ir kā otrās mājas — mēs cenšamies šeit pavadīto laiku padarīt patīkamāku.»
Teikt «jā» dažādām iespējām
Runājot par iepriekšējo pieredzi, Anna uzsver, ka ceļošana parāda — neviens nav labāks vai sliktāks par otru. «Sākumā es visu vēlējos salīdzināt ar Latviju (bet manā valstī dara šādi!), līdz sapratu, ka varu mācīties no citu kļūdām un no katras valsts smelties pozitīvo. Slovākijas periodā nācās dzīvot ciešā saskarsmē ar internacionāliem studentiem — man vienlaicīgi bija jāiepazīstas ar vairāk nekā desmit jaunām kultūrām. Islandes vasara iemācīja dzīvot skarbos laikapstākļos un novērtēt saules gaismu. Naktis, kad saule nenorietēja, bija interesantas — gāju gulēt ar acu masku, bet lietainās vasaras dienas atsvēra daba. Tās varenums lika saprast, cik mazs un bezspēcīgs cilvēciņš esmu tās priekšā. Tas man atvēra acis un palīdzēja apjaust, cik ļoti mums jāsargā un jārūpējas par dabu. Grankanārijas ziema bija tikpat silta kā Latvijas vasara, pat siltāka. Darba grafika dēļ nevarēju izpētīt salu kopā ar kolēģiem, tāpēc iemācījos ceļot viena. Sapratu, cik ļoti tas norūda, — dažkārt ir nepieciešams pabūt klusumā ar sevi un savām domām. Kāpt kalnos, lasīt kaktusu ziedus ievārījumam un attīrīt domas.
Šobrīd mana prakse ir pārtapusi darbā — vērojot tūrisma situāciju Latvijā, pagaidām plānoju palikt tepat. Man vēl jāiegūst vērtīga pieredze. Daudz kas ir atkarīgs arī no «Covid-19». Pašlaik izbaudu laiku šeit un ceru, ka nākotnē varēšu sekot savam klusībā nospraustajam plānam. Protams, vienlaikus jāpatur prātā, ka Dievam ir savi plāni.
Esmu sapratusi, ka savu ceļu iespējams atrast, sakot «jā» dažādām iespējām. Tikai tā var saprast, kas tev der un kas ne. Katra dzīves pieredze ir vērtīga. Galvenais ir klausīt savai sirdsbalsij un darīt to, kas pašam interesē un patīk, nevis to, ko citi no tevis sagaida. Lai gan spriest no malas ir viegli, citiem nav jādzīvo tava dzīve. Katram pašam jāsaprot, kas ir domāts viņam. Kā līdz tam nokļūt? Nebaidoties riskēt!» iedrošina jauniete.