Dzīve ar mērķi būt sabiedrībai derīgam cilvēkam

Personības

Vilni Veitneru uz sarunu uzaicināju, jo priestera Mediņa «lieta» sakustināja sabiedrību, raisot dažādus viedokļus un spriedumus par Afganistānas karu. Joprojām atmiņā pirms gadiem desmit dzirdētais no skolēniem, kuri bija izvēlējušies pētīt kara veterānu atmiņas: «Bijām nobijušies, ka viņš ir ļoti dusmīgs policists, bet intervējot izrādījās ļoti sirsnīgs un pretimnākošs.»
Sarunājam tikšanos Talsu nomalē, kur atrodas mednieku un šāvēju kluba «Bebra kungs» šautuvīte, jo mans sarunu biedrs ir arī medību vadītājs un šaušanas speciālists. Staltums, laba fiziskā forma, ieturētība droši vien ļautu no pirmā acu uzmetiena novērtēt cilvēku, kurš lielāko dzīves daļu bijis pakļauts militārai disciplīnai.
Pirmā informācija par Vilni Veitneru publicēta Talsu rajona presē pirms 46 gadiem. Tolaik zvejnieku kolhozu rīkotajos bērnu sporta svētkos viņš izcīnīja uzvaru. «Grūti nākas mazajiem piecgadīgajiem, sešgadīgajiem tāllēcējiem nomērīt soļus un trāpīt atspērienā uz dēlīša. Skan uzmundrinājumi, asprātīgas piezīmes, smiekli. Sagatavošanas grupas audzēknis mērsradznieks Vilnis Veitners aizlec 2,05 metrus un iegūst pirmo vietu.» Dažus gadus vēlāk publicētais apliecina pedagogu pamanītu vēl vienu talantu. Būdams 4. klases skolēns, viņš guva atzinību zīmēšanas konkursā «Cilvēks, darbs, jūra».
Kaut arī lielākā daļa darba stāža nopelnīts,
strādājot policijā, pirmā darba pieredze nebūt nebija šajā virzienā.
«Mērsragā dzīvoja mani vecāki Mudrīte un Jānis [spriežot pēc dēla vārda izvēles, bija īsteni piejūras ciemata patrioti]. Tēvs gāja bojā 1996. gadā. 1983. gadā pabeidzot Mērsraga vidusskolā astoņas klases, aizgāju mācīties mehāniķa amatu uz Kandavu. Mums bija tādas nodarbības kā virpošana, kalšana, metināšana. Kuriem gāja labāk, tos sūtīja uz sacensībām, tā bija iespēja dabūt kvalifikācijas apliecību. Man tēvs ir metinātājs, biju jau mācījies, nebija sveša lieta. Sacensības notika Maltas sovhoztehnikumā, mums diviem no Kandavas bija jāstartē ar gāzes un ar elektrisko metināmo aparātu. Strādājot ar gāzi, ieguvu Latvijā 2. vietu un līdz ar to trešās kategorijas apliecību. Šķiet, pati augstākā ir sestā kategorija. Nebiju iekļāvies laikā, tādēļ nebija 1. vietas. Bijām svešā vietā ar svešiem instrumentiem. Aizbraucām uz Maltu jau iepriekšējā vakarā, tur bija tādi kā treniņi. Tā sanāca, ka apskatījām to vietu, bet neizdevās tikt klāt un izmēģināt. Bija arī pārliecība, ka mēs jau visu zinām un mākam. Tajā brīdī, kad sākas sacensības, jau nevar vairs saprast, ko nu ķert, ko nu grābt. Bija jāsametina no izgrieztām detaļām metāla kastīte. Komisija vērtēja, vai ūdens netek cauri, vai šuve izturīga,» atceras Vilnis Veitners.
Pēc padomju laiku kārtības
amatu apguvušie nevarēja paši izvēlēties darba vietu, to noteica tā saucamā «valsts sadale». «Kad biju pabeidzis Kandavas sovhoztehnikumu ar tehniķa mehāniķa kvalifikāciju, mani aizsūtīja uz meliorācijas pārvaldi Lubānā, tur viņiem nevajadzēja, arī Talsiem nevajadzēja. Vienojos, ka varu palikt Mērsraga kolhozā, bet tur brīva mehāniķa amata nebija, piedāvāja strādāt par metinātāju, ko darīju līdz iesaukšanai armijā. Pēc dienesta 1990. gadā sāku mācīties Jelgavas akadēmijas neklātienē. No metinātāja kļuvu par mehāniķi-sagādnieku transporta nodaļā.»
Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas
divdesmitgadniekam tikt pie sava dzīvokļa bija gandrīz nesasniedzams sapnis. «Pēc atnākšanas no armijas 1989. gadā, jau 1990. gadā biju dzīvoklī, sāku savu dzīvi no vecākiem projām. Dzīvokļu rindas bija, bet es tiku pirmais, piešķīra man, kad atbrīvojās, jo biju kara veterāns, pienācās bez rindas. Lai dabūtu divistabu dzīvokli, vajadzēja ģimeni.»
Deviņdesmito gadu sākums — sarežģīts
«Kolhozs drīz sabruka, sāka lēnām brukt arī tas, kas vēl bija palicis. Strādāju par atlikušā transporta daļas pārzini. Rosījās tie, kas izpirka kolhoza tehniku, transporta novietnē bija serviss, kas koordinēja un apkalpoja. Mērsragā visur darbs bija par minimālo algu, un daudzi maksāja uz rokas, likās, ka pilsētā būs labākas sociālās garantijas. Arī bērni sāka iet skolā. Bija jāpieņem lēmums visiem kopā mainīt dzīves vietu.»
Darbs īstiem vīriem
«Es vēl biju tikko no armijas, kad mani aicināja uz miliciju, pat uz OMON [policijas specvienība] aicināja. Mēs bijām tie vīrieši, kuri kaut ko varēja izdarīt. Automātiski pieņēma, ja esmu bijis desantniekos Afganistānā, tad varu šos darbus veikt. Tomēr tam vajadzēja pierakstu [dzīvesvietu] Jūrmalā, Mērsrags bija par tālu, tas man atkrita.»
Kaut arī Vilnis Veitners pats neuzskata, ka piedalīšanās Afganistānas karā ietekmējusi tālāko profesijas izvēli, tomēr gluži nesaistāmas šīs lietas nav.
«Kad atnācu no armijas mājās, biju par sevi pārliecināts,» atklāj Vilnis. «Gribējās dzīvē būt sabiedrībai derīgam cilvēkam, kaut ko aizstāvēt. Kad vajadzēja palīdzēt, sauca mani. Kad beidzās saucamie krievu laiki, izveidojās brīvprātīgo kārtības sargu vienība Mērsragā. Bija zēni, kas kārtību Mērsragā varēja uzturēt. Kad drīz nāca zemessargi, tad tur darbojos. Visi reketi tika apturēti ar Zemessardzes palīdzību. Tomēr vēlāk tur nāca pie varas cilvēki, kuriem nepatika, ka palīdzam policijai, ieročus centralizēja. Kam man cīnīties pret vēju! Kļuvu par policijas darbinieka palīgu. Mērsraga iecirkņa inspektors, kad vajadzēja kādu savaldīt, sauca mani palīgā.»
Patiesa draudzības izpratne maina likteni
«Bija dažādi gadījumi Mērsragā. Gan kāds tika nosists ar dēli, gan ar airiem kāvās. Iepriekšējais inspektors sašmucējās, man teica, lai eju viņa vietā. Es ar policiju biju jau vairākus gadus saistīts, visi mani zināja: «Davai, Vilni, nāc strādāt!» Bet kā es varu ieņemt sava drauga vietu — tas nav loģiski! Tad nepiekritu, bet pēc gada piekritu kļūt par iecirkņa inspektoru Talsos. Sporta nams, viesnīca, viss centrs bija manā pārraudzībā. Zona gāja gar Dundagas ielu.
Valsts policijā nostrādāju no 1999. līdz 2018. gadam. Bija tāds gadījums, kad bērnudārzā ieradāmies prezentēt policiju, bija arī runcis Rūdis. Audzinātāja bērniem jautā: «Kas mums šeit atnācis?», un tad kāda maza meitenīte pārliecināti atbild: «Meeenti!» Smieklīgi, tomēr tas parāda, kāda attieksme pret policijas darbu ir daudzās ģimenēs. 2003. gadā mani norīkoja par inspektoru uz Ģibuļu pagastu, bet no 2011. gada līdz 2018. gadam par kārtības policijas nodaļas priekšnieku, īslaicīgi biju arī iecirkņa priekšnieka vietas izpildītājs. [Par priekšzīmīgu dienestu un augstiem darba rezultātiem bijušais policijas darbinieks saņēmis dažādus apbalvojumus, ko pats neuzsver, par to man nākas iegūt informāciju presē]. Dienestu policijā beidzu majora pakāpē.»
Interese par šaušanas sportu
radās jau bērnībā, to, līdzīgi kā pirmās profesijas pamatus ierādīja tēvs.
«Pēc 5. klases vasarā man bija pirmais darbs. Strādāju muciņu cehā, kur bija jānaglo zivju kastītes, 50×50 centimetru lielas. Agrākos laikos tur izgatavoja mucas, bet tolaik tā bija Rojas Matīsa Plūdoņa fabrikas filiāle, kur ražoja taru. Par pirmo naudu, ko nopelnīju, 25 rubļiem tētis man nopirka gaisa šauteni. Tanī laikā to varēja izdarīt brīvi. Sētā tēvs ierādīja, kurā vietā ko var darīt, ierādīja, kā jādara. Paši taisījām lodītes un mērķus.»
Bērnības interese nezuda, dienējot Afganistānā,
kur bija iespēja izmēģināt visus tolaik armijā lietotos šaujamieročus, un šodien zināšanas tiek liktas lietā, konsultējot un vērtējot mednieku prasmes.
«Esmu Latvijas Šaušanas federācijas tiesnešu kolēģijā. Decembrī parasti ir sanāksmes, kur sastāda gada sacensību kalendāru. Tās notiek visā valstī pa posmiem. Visās disciplīnās ir Latvijas čempionāti, septembrī parasti ir fināla sacensības. Katru gadu citā valstī notiek arī Baltijas čempionāti. Šogad «Covid-19» dēļ gan izjuka. Organizē gan federācija, gan arī medību klubi. «Bebra kungs» noorganizēja amatieru sacensības 35 metros [attālums līdz mērķim] «skrejošā cūkā» [mērķis mežacūkas silueta izskatā], kur Talsu mednieki varēja pašaudīties. Latvijas čempionāti notiek disciplīnās pa skrejošo mērķi [tas tiek ar trošu palīdzību pārvietots, imitējot skriešanu] 35, 50 un 100 metri, stāvošs mērķis 35 metri. Vēl ir šaušana pa šķīvjiem, pa Eiropas zvēriem no 100 metru attāluma guļus, stāvus un ar atbalstiem.» Sarunas laikā acis vai žilbina vairāki desmiti zelta spīduma kausi, ko ieguvis klubs ar amizanto nosaukumu. Paša stāstītāja guvums, kas grezno dzīvokli, neesot skaitīts, bet noprotams, ka vismaz tikpat spožs.
Interneta resursos atrodama informācija
par šaušanas speciālista prasmēm vadīt medības.
«Katram medību kolektīvam ir līguma platības. Medību vadītājs pirms medībām sagatavojas. Viņam jāzina, cik būs mednieku, dzinēju, kādi suņi būs. Tad jāizvērtē un jāplāno. Viegli, kad ir noteikti mežu kvadrāti, bet ir jau tā, kad jārēķina, vai visi varēs nostāties riņķī, ja piedalās mazāk cilvēku. Jāskatās vējš, kā jānostājas, jāliek mednieki pareizā [pret vēju] pusē. Jāpārbauda dokumentācija: vai ir mednieka apliecība, vai tas ierocis, ko viņš paņēmis līdzi, ir reģistrēts un vai viņš to drīkst lietot. Var paņemt no kolēģa, bet tad jābūt atbilstošai ieroču lietošanas kategorijai. Kaut arī pārzinu Mērsraga mežus, varu vadīt medības jebkurā vietā Latvijā, esmu bijis uzaicināts arī citur. Ārzemniekiem gan nav vēl gadījies vadīt medības.
Mērsraga mežos ir visi Latvijā sastopamie dzīvnieki. Pirms dažiem gadiem redzētas arī lāču pēdas. Par mežacūku izšaušanu mēs esam daudz diskutējuši. Medniekiem ir dažādi viedokļi. Vieni saka: nīcinām līdz maksimumam, jāsamazina līdz trīs līdz piecām uz kvadrātkilometru, tad viņas izdzīvos. Bet slimība nepazūd, baciļi ir zemē, PVD darbinieki atzīst, ka to nevar apkarot, ar katru nākamo inficēto cūku veidojas mutācijas. Ir žēl, kad mežā redzi, ka astoņas cūkas no tā nomirušas, bet pirms viņas inficējās, varēji nomedīt un lietot uzturā. Es skatos vairāk uz to, ka blīvums jāsamazina. Daba pierādījusi, ja parādās lielāks blīvums, drīz uznāk slimības, mēris, katastrofas. Ja nedara pats dzīvnieks, to izdara daba. Tūlīt pēc trakajām vējgāzēm redzēju, ka mazai eglītei bija lieli čiekuri. Daba tā mēģina atjaunoties. Biju pirms pāris nedēļām savā medību platībā: cūkas ir, sivēni arī ir.»
Cenšos neizprašņāt par ģimeni,
tomēr no sarunas noprotams, ka sieva un bērni ir Viļņa Veitnera dzīves lielākā vērtība, par ko nevajag daudz publiski runāt, jo viss ir kārtībā. Sieva Vita strādā tirdzniecībā, meita Aija ir farmaceite, bet dēls Aigars daudzējādā ziņā seko tēva pēdās.
Stāstā par Mērsragā dzimušā talsenieka dzīvi nepieminēju viņa pieredzēto Afganistānā, jo tas nebija gluži sadzīviski un ikdienišķi, tomēr arī to «Talsu Vēstu» lasītājiem būs iespējams izlasīt tuvākajā laikā.