Ņemt līdzi Dievu visās situācijās

Personības

Dzīvojot laikā, kas mūs konfrontē ar negaidīto, par nevēlamu ikdienas sastāvdaļu var kļūt nedrošība. No nedrošības savukārt izriet bailes. Kā ar tām cīnīties un kur smelties spēku brīžos, kad zem kājām zūd pamats? Uz šiem jautājumiem Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes nometnē Užavas pagasta «Ganībās» atbildi meklēja mācītājs Ģirts Prāmnieks.
Lai gan laikapstākļi lika par sevi manīt ne tai pozitīvākajā nozīmē, lietusgāzes un pelēkais debesjums tā vien mudināja aizdomāties par lietām, kas pelēcīgos toņus ienes mūsu dzīvē. Uzrunājot klausītājus, Ģ. Prāmnieks uzsvēra, ka viena no šādām lietām ir bailes. «Dzīve mums nemitīgi piespēlē lielākus vai mazākus pārsteigumus. Citreiz liels pārsteigums ir tas, ka vilciens aiziet pirms laika, bet tas nav tik traki kā tad, ja sabrūk ekonomika vai nākas sastapties ar postošu cunami. Arī «Covid-19» laikā mēs piedzīvojam dažādas lietas. Reizēm gribētos redzēt, uz kurieni šī pasaule iet. Tu nezini, kas tevi sagaidīs, un līdz ar to rodas nedrošība, bet no nedrošības izriet bailes. Kādreiz attiecības ar cilvēkiem var izjukt, pilnīgi negaidot. Arī tad, ja tu aizej pie ārsta un tev uzstāda diagnozi, tu saproti, ka dzīve no šā brīža būs citādāka. Šādas lietas notiek negaidīti. Bailes ir kaut kas ļoti būtisks, jo tās var paralizēt. Apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem 8. nodaļā teikts: «Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad ar pacietību sagaidām. Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā, bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.» Kad jūs lūdzat, jūs zināt, par ko jūs lūdzat? Mēs varam lūgt tikai par to, ko zinām. Man patīk šī rakstu vieta, jo Dievs ir norādījis, ka Gars nāk mums palīgā un palīdz lūgt arī par to, ko nezinām. Dievs mūs grib brīdināt, un Dieva balsi sadzirdēt ir daudz vienkāršāk, nekā varētu šķist. Tie ir mazi apliecinājumi un mazi iedrošinājumi mūsu ceļā. Ja mēs tajos ieklausāmies un ļaujamies, Dievs labprāt runā uz mums un brīdina par lietām, ko nezinām. Bieži mūs biedē lietas, ko darām pirmo reizi. Tajā vecumā, kur es esmu šobrīd, es atrodos pirmo reizi savā mūžā. Daudzas lietas, ko mēs darām pirmo reizi mūžā, mūs biedē, un tas ir normāli. Jautājums ir — kā mēs ar to tiekam galā? Vai mēs tajā brīdī sakām — es visu kontrolēju vai mēs tajā brīdī uzticamies Dievam? Viņš zina, kur es esmu, Viņš mani vada, un man nav jāizliekas, ka es visu zinu. Kādreiz cilvēki nāk un uzdod jautājumus, un es godīgi saku — es nezinu, man nav ne jausmas, ko darīt tavā situācijā. Cilvēki ir vīlušies, bet kā es varu dot padomu, ja nezinu? Varu gudri citēt kaut ko no Bībeles un izlikties, bet tas tāpat neko nedos. Otrs variants ir godīgi pateikt — es nevaru zināt visas lietas, bet ir viens, kurš zina. Mums viss nav jāsaprot, bet mums ir uzticīgi jāiet un visās situācijās Dievs jāņem līdzi. Reizēm mēs viņu izslēdzam. Nākam pie Dieva tikai tad, kad jau ūdens smeļas mutē,» atzina mācītājs.
Dzīvot ar Dievu ikdienā
Par cilvēku kategoriju, kas visu vienmēr zina pat tad, ja viņi to nekad nav darījuši, Ģ. Prāmnieks sauc jaunus cilvēkus. «Vecāka gadagājuma cilvēki draudzē ir briedums un stabilitāte, bet jauni cilvēki un vīri ir draudzes spēks. Draudze var būt nobriedusi garīgi, bet pilnīgi nespēcīga, ja draudzē nav vīru un jaunu cilvēku. Viņi ir gatavi darīt pat tad, ja viņiem trūkst pieredzes. Jo mēs kļūstam vecāki, jo mums pie tā vairāk jāpiestrādā. Mēs kļūstam pieredzējušāki, bet mūsu pieredze bieži vien patiesībā nozīmē neveiksmes. Jauns cilvēks ir piedzīvojis maz neveiksmju — viņam ir daudz cerību un ekspektāciju. Pieredze ir ļoti laba lieta, bet tā sevī iekļauj ļoti daudzas neveiksmes un triecienus, kas mūsu dzīvē atstāj pēdas. Man šķiet, ka mēs triecienus un rētas atceramies un izjūtam izteiktāk nekā pozitīvās lietas. Mēs sakām — ja tu gribi Dievu slavēt un pateikties, reizēm jāņem papīra lapa, jāsēž, jādomā un jāraksta, par ko tu gribi pateikties. Ja tev iedod lapu un pajautā, par ko tu gribi lūgt, par ko tu satraucies, tas rakstās, pat virsū neskatoties. Bailes ir viena no lietām, kas mums jāpārvar. Kur ņemt iedrošinājumu? Lūkojoties uz Dievu. Viens no tādiem piemēriem ir Ābrahams — Ābrahāmam bija 76 gadi, kad Dievs viņam teica — atstāj visu un ej! Iedomājoties cilvēku tajā vecumā, kad dzīve ir nokārtojusies, ko nozīmē — celies un ej? Ābrahāmam bija gan drosme, gan uzticība, ka viņš varēja iet. Arī mēs to varam — mums jāstājas pretī bailēm un nedrošībai. Ābrahāma drosme nāca no ticības un uzticības Dievam. Nekur citur to nav iespējams atrast. Citreiz mūs aicina kalpot, un mēs sakām — es to nekad neesmu darījis, tas man ir kaut kas jauns. Jāatceras, ka Dievs mūs var aicināt arī uz to, ko mēs neesam mācījušies un ko nekad neesam darījuši. Es varu godīgi atzīt, ka man kā mācītājam joprojām ir bail. Kādreiz ir tā, ka to, ko tu 20 gadus cel, var iznīcināt 20 minūtēs. Ir lietas, kurām mēs piešķiram lielu vērtību, ejam uz tām ilgu laiku un ieguldām ļoti daudz. Tas, ka 20 minūtēs var iznīcināt to, ko tu 20 gadus esi cēlis, liekas neaptverami. Liekas — varbūt nav vērts? Bet arī ar šo domu ir jācīnās. Luters ir teicis — pat tad, ja viņš zinātu, ka rīt būs pasaules gals, viņš tik un tā stādītu ābeli. No mums prasa vienīgi uzticību,» skaidroja Ģ. Prāmnieks.
Garīgās dzīves atslēga
Viņš uzsvēra, ka bailes nav vienīgā lieta, kas mums ikdienā traucē un uzkrauj lieku nastu. Nozīmīgs faktors ir arī nespēja apstāties. «Nezinu, kā jums, bet man liekas, ka daudzi no mums dzīvojam tā — darbs, darbs, darbs, darbs, atvaļinājums, darbs, darbs, darbs, atvaļinājums… Bībelē Jēzus norāda, ka sabats ir dots cilvēku dēļ — Dievam to nevajag, mums to vajag! Nav pareizi, ka mēs sevi nodzenam tik ilgi, kamēr krītam, un tad taisām lielo atpūtu. Bauslībā tas ir ierakstīts kā likums — tev ir jāatpūšas, tev ir vajadzīgs sabats. Man liekas, ka tā ir garīgās dzīves atslēga. Mēs nevaram samest lietas lielā kaudzē un cerēt, ka mēs tajā visā nepazudīsim, nesajuksim un ka mums tas nebūs par nastu. Mēs vairs nespēsim kaudzi atšķetināt, un tam vajadzēs ļoti ilgu laiku. Es bērniem šobrīd mēģinu iemācīt, ka ir forši, ja tu sakārto galdu katru dienu, nevis reizi nedēļā, jo tad tas ir mokoši un grūti. Mūsu dzīvē ar darbu ir tieši tāpat. Sabats ir ļoti vērtīga un nepieciešama lieta. Dārgums, kas kaut kur ir pazaudēts un nav pietiekami novērtēts. Sabats māca nolikt nost visu pārējo. Kas notiek, kad tu noliec nost savu darbu? Kas paliek? Paliec tu pats un tavas attiecības ar Dievu. Kādreiz ir tā, ka esam noskrējušies, nostrādājušies un ar to vairs nerēķināmies. Kad esmu noskrējies kā privātais šoferis, auklīte un viss pārējais, pienāk brīdis, kad sieva paņem bērnus un saka — tev ir trīs stundas brīva laika. Sēžot mājās, domāju — trīs stundas laika, ko man tagad iesākt? Ir sajūta — nav darba, nav tevis. Sabats ir vajadzīgs, lai zinātu, kas tu esi, nevis ko tu dari. Kas tu esi bez sava darba, bez savas profesijas? Bībele par darbu nerunā kā par mūsu identitāti. Bībele saka — mēs esam Dieva bērni, un tā ir mūsu identitāte. Ja mēs to izņemam, mēs varam ātri pazaudēties. Cilvēkiem reizēm ir bail atklāt, kas viņi ir. Skrienot un strādājot mēs gribam aizbēgt no sevis. Citreiz tā ir kauna sajūta — es neesmu tik labs kristietis, kā man vajadzētu būt. Es kā vecāks bieži vakarā lieku gulēt bērnus un, kad bērni ir aizmiguši, sēžu un saprotu — es šodien atkal nebiju tāds vecāks, kāds es gribēju būt, kādam man vajadzēja būt. Pietrūka pacietības, pietrūka mīlestības, pietrūka gudrības. Reizēm rodas vēlme bēgt uz vidi, kur tev liekas, — man viss sanāk. Var būt arī tā, ka mēs sabatu uzskatām par tradīciju un sakām — tā ir bauslība, mums tas nav vajadzīgs. Ja mēs redzam sabatu kā likumu, mēs noteikti esam atraduši veidus, kā to apiet. Vēl viens iemesls varētu būt sagrozītas vērtības, proti, ka šajā pasaulē tu esi vērtīgs tikai tad, kad tu dari un tik, cik tu dari. Tā ir izkropļota vērtība, jo tad, kad tu pēkšņi nevari, izrādās, ka tevi vairs nevajag. Dievs saka — tu esi vērtīgs tāpat.
No neatlaidības un uzticības
Uz sabatu ir iespējams skatīties no trim skatupunktiem. Pirmais no tiem ir sabats kā garīgs vingrinājums. Ticībā ir daudz lietu, kas nedzīvo no emocijām, bet no neatlaidības un uzticības, un sabats ir viena no tām. Ja tu nevari ieturēt sabatu, kāpēc tu domā, ka tu varēsi īstenot citas lietas? Ļoti iespējams, ka tādējādi tu kļūsi iecietīgāks arī pret citiem. Ļoti bieži ir tā, ka visu to, ko mēs dienas laikā savācam, mēs izgāžam tad, kad esam mājās. Otra lieta ir sabats kā pretošanās dažādiem spēkiem. Sabata laikā tu nodeklarē visai pasaulei — ir lietas, kas ir svarīgākas par tevi, un tās ir manas attiecības ar Dievu, viss pārējais var pagaidīt. Tā ir cīnīšanās pret varām un spēkiem, kas mūs paverdzina. Visbeidzot — tuvojoties Dievam, Viņš tuvosies jums. Ja tu lūdz Dievu un lasi Bībeli, tu to piedzīvosi ātrāk nekā gaidīji. Pāvils saka — ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem zem debess. Tieši tādēļ mums Dieva klātbūtne un Dieva tuvums ir tik ļoti svarīgs un nepieciešams.»
Tikšanās noslēgumā mācītājs uzsvēra, ka ir svarīgi izvirzīt prioritātes un sakārtot lietas pareizā secībā. «Ja jūs paņemsiet burku, iebērsiet smiltis, tad iebērsiet šķembas vai akmeņus un tad mēģināsiet ielikt tenisa bumbiņas, jums nekas neizdosies. Mēs bieži domājam, ka nedēļā ir sešas dienas, un tad ir septītā, garīgā diena. Baznīcas kalendārā ir otrādi — svētdiena ir pirmā diena. Patiesībā mēs daudz labāk lietas varam salikt tad, ja darām otrādi. Luters teica, ka viņam tik daudz darba jāizdara vienā dienā, ka viņam nepietiks stundu, tāpēc vispirms viņš divas stundas lūgs. Mēs teiktu — es skriešu darīt lietas un lūgšu vakarā pirms gulētiešanas. Ja tu burkā vispirms sāksi likt tenisa bumbiņas, tu tās varēsi salikt tik daudz, cik gribēsi. Šķembām un smiltīm vienmēr vieta atradīsies. Man ļoti patīk šis princips, ka tu sāc dienu ar to, kas ir svarīgs, ar izšķiroši svarīgajām lietām. Filmā «Austrālija» ir epizode, kur galvenais varonis saka, ka dzīve ir jānodzīvo tā, lai tas būtu labs stāsts. Stāsts veidojas nevis no smiltīm, bet no svarīgām lietām. Protams, ir arī otra galējība, kad cilvēki sēž un gaida, kad Dievs svētīs viņu slinkumu. Kurš ir garīgs zemnieks — tas, kurš ar, kultivē, sēj un tad palūdz, lai Dievs svētī ražu, vai garīgāks ir tas, kurš visu mēnesi sēž pie pļavas un lūdz, lai Dievs dod labu ražu? Tu nevari sēdēt pie pļavas, tev vispirms kaut kas ir jāizdara pašam. Pareizāk rīkojas tas zemnieks, kurš dara visu no savas puses, bet sirdī nes apziņu — viss ir atkarīgs no Dieva.»
Saknes vai augļi?
«Labie augļi ir tas, ko mēs savā dzīvē gribam redzēt. Mēs varam spriest par stipru stumbru, zaļām lapām un labiem augļiem, bet viss, kas ir augšā, ir atkarīgs no tā, kas ir apakšā. Garīgajā kontekstā visa mūsu praktiskā dzīve, visi mūsu augļi ir Gara augļi, ko Dieva Gars mūsos nobriedina. Tas viss izriet no saknēm. Loģisks jautājums ir — uz ko mums vairāk jāfokusējas? Uz augļiem vai uz saknēm? Jēzus saka — dzenieties papriekšu pēc Debesu valstības un pēc Viņa taisnības! Pāvils atgādina — ja jūs Kristu esat pieņēmuši, sakņojieties un audziet Viņā! Patiesībā mūsu dzīve garīgajā ziņā ir pat ļoti vienkārša — fokusēties uz Kristu un censties dzīt saknes, cik vien dziļi iespējams. Mēs bieži darām otrādi — fokusējamies uz to, ko visi redz, kas labi izskatās, un mēģinām to izspiest no sevis. Tad mēs kādā brīdī saprotam, ka vienīgais rezultāts, ko mēs iegūstam, ir bauslība. Kristus saka — Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt! Lai mēs neiekristu bedrēs, mums jārūpējas par mūsu saknēm, par attiecībām ar Dievu un garīgo dzīvi. Tā ir mūsu primārā atbildība, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs.»