Čubiš un Meloniš Rojā cienāj’ a’ zupiņ

Kultūra

Cik lustīgs un smeķīgs pasākuma nosaukums «Zupiš, Čubiš un Meloniš» ar «Novadu receptēm» Rojā, tikpat brīnišķīga pati tikšanās ar itāļu dziedātāju, pasākumu un televīzijas raidījuma vadītāju Roberto Meloni un iemīļoto un prasmīgo saimniecīti Dinu Čubu Rojas kultūras centrā 26. septembra vakarā.
Nav jau noslēpums, ka Roberto Latvijā nodzīvojis tik ilgi, ka varam droši viņu dēvēt par Jāni Ķirbi, kā reiz teicis mūziķis Žoržs Siksna, un patiesi — veseli 19 gadi aizvadīti mūsu zemē, kaut plānojis palikt bija vien astoņus mēnešus. Un Roberto neslēpj, ka jūtas ļoti piederīgs ne tikai Latvijai, bet arī Rojai, jo ar galotņu noraušanu viņš arī esot uz «tu». Uz Rojas kultūras centra skatuves pasākuma laikā ir ne tikai latviskais itālis, bet arī iemīļotā ēst gatavošanas meistarīte rojeniece Dina Čuba, kas zupai griež Latvijā lielāko ogu — ķirbi un sarunājas ar Roberto, kas atbraucis, lai prezentētu savu trešo Latvijas novadu recepšu grāmatu ar 81 īpašu pērli. Tāpat Roberto ar savu ierašanos vēlējies pateikties par rojenieku dalību raidījumā «La Dolce Vita», nesot sava novada garšu citiem. Viena no trim Rojas dalībniecēm raidījumā — arī Dina jeb, kā saka pats Roberto, — Čubiš.
81 recepte par godu mammas jubilejai
Roberto pastāsta, ka receptēm jaunajā grāmatā tāds interesants skaits, jo viņa mīļajai mammai 2019. gada 26. novembrī palicis 81 gads. Viņa ar Roberto tēti kopā bijusi 54 gadus, bet paps aizgājis mūžībā pirms trim gadiem, un mamma par to ļoti pārdzīvojusi, tāpēc Roberto gribējis viņu iepriecināt. «Apskatot, kādas spilgtas personības, kādi brīnišķīgi cilvēki nāk pie manis raidījumā un tik lepni, skaisti, zinoši un spilgti pārstāv savu novadu, saliku viņus kopā un izvēlējos 81 recepti. Katrs raidījuma dalībnieks no Latvijas novadiem grāmatā arī apsveica manu mammu dzimšanas dienā, par ko liels paldies!» atklāj Roberto, piebilstot, ka arī Čubiš bijis sveicēju vidū.
Portugāles vietā sanāca Latvija
Jautrais Latvijas itālietis smej, ka ik pa laikam kāds pajautā, kā viņš nokļuvis Latvijā.
«Jautā arī, cik ilgi esmu Latvijā… un kad es braukšu prom. (Smejas.) Es atbraucu uz Latviju pasen. Tas bija 11. oktobrī 2001. gadā. Kamēr Sardīnijā cilvēki peldējās, pateicu «Arriverderci!» saviem draugiem un atlidoju uz Latviju. Zināt, kad ir tas pelēkais laiks, un lietus ne parasti līst, bet līst tā, johaidī, ka esi slapjš kā zutis… Tādā dienā es ierados. Latvijā esmu gandrīz 19 gadus, un tas nozīmē, ka esmu pilngadīgs čiulis. (Smejas.) Es atbraucu uz Latviju caur projektu. Mācījos svešvalodu fakultātē Sardīnijā un gribēju kļūt par filologu. Un arī kļuvu. Biju gudrs,» savā manierē turpina stāstīt Roberto, kura mērķis bija uzvarēt projektā un doties uz ārzemēm mācīt itāļu valodu. Pieteicies, jo gribējis doties uz Portugāli. Brazīlijā Roberto dzīvojis turīgs onkulis, divu viesnīcu īpašnieks, tāpēc jaunais cilvēks jau bija izplānojis savu nākotni: iemācīsies portugāļu valodu, dosies uz Brazīliju un tur strādās. «Jūs taču zināt, kā Brazīlijā strādā? Nestrādā! No rīta pieceļas un tad fiesta siesta! (Smejas.) Gurniņi, plecīši, miers un bērziņš! Un atkal pēc tam tusiņā,» sirsnīgi turpina smiet Roberto, bilstot, ka Portugālē vieta tomēr neatradusies, bet sekojis piedāvājums doties uz ļoti «līdzīgu» valsti. «Es nesaprotu, kāpēc daži smejas un ķiķina, kad stāstu par to līdzīgo valsti, bet man deva trīs variantus: Lietuva, Latvija vai Igaunija,» stāsta Roberto, kurš iemetis aci mātē googlē un sapratis, ka Latvija ar savu valodu un jūru blakus, bez kuras sardīnietis nevar, licies vispiemērotākais variants. Viņš smej, ka Igaunijas izvēlei skādējusi sarežģītā valoda, jo noskaidrojis, ka viņiem ir 14 veidi, lai pateiktu «Man vajag uz tualeti!». «Es nezinu, kas viņiem tajās tualetēs notiek, ka vajag tik daudz variantu, lai izdarītu «to»,» smejas Roberto. «Tad bija Milda ar savām trīs zvaigznēm — kolosāli. VVF — Vaira Vīķe-Freiberga ar to brīnišķīgo frizūru. Solvita Āboltiņa — piedodiet, bet tas man bija rižais punkts uz «i». (Smejas.) Starp citu, tagad viņa ir Latvijas vēstniece Itālijā, Maltā un Sanmarīno, jo tikai ar Itāliju Solvitai nepietika. Un nebrīnos, ka drīz viņa būs arī Vatikānā… uz balkona,» turpina jokot Roberto, kurš atbraucis uz Latviju ar domu, ka paliks astoņus mēnešus, un bijis itāļu valodas skolotājs Teikas vidusskolā.
Brīnišķīga atmosfēra un smieklu jūra — Roberto vizītkarte
Dina Čuba, kad Roberto apjautājās, kā bijis piedalīties raidījumā «La Dolce Vita», pastāsta, ka viņai svarīgi bijis, lai recepte būtu tāda, lai tā patiktu visiem un pārstāvētu novadu. Dziedošais itālietis grāmatas prezentācijā, kurā ir arī Dinas recepte rojenieku gaumē, atnācējus priecēja ar atpazīstamām dziesmām, kuras pavadīja arī jautri komentāri, ka zālē neiztika bez lielas jautrības.  
Lai gan Roberto Meloni latviešu valodā prot runāt ļoti labi, tomēr itāliskā pieskaņa daudzus vārdus liek pārklausīt joprojām, tādēļ sanākot arī kuriozi. Zālē Roberto, valdot smieklus, centās pastāstīt, ka viesojies Tirzā, kas viņa izpildījumā ne vienam vien izklausījās ne pēc Tirzas, bet gan pēc cita vārda, kas literārās valodas pieklājības zonā nekādi neiederas. Tāpat draugi viņam ieteikuši puķu kāpostus dēvēt par ziedkāpostiem, jo «puķu» no Roberto mutes kādreiz izklausās pēc iesnainas padarīšanas.
Iesākumā, kad ieradies Latvijā, Roberto nopircis grāmatu un mācījies latviešu valodu. Dzīvojis latviešu ģimenē un zināšanas nostiprinājis, nosaucot priekšmetus, kas līdzās. «Bet tad sākās šausmas, kas attiecas uz «š», «ķ», «ģ», «č» un daudzajiem «o»,» atminas itālietis, kuram «šķīvis» bijis «skīvis». Roberto vajadzējis redzēt, kur jāliek mēle, lai izdabūtu tādas skaņas, un viņam šķitis, ka latviešiem mutē ir izveidota kāda maza aliņa, kur tās rodas, un itāliešiem tādas nav. Tāpat divus mēnešus sanācis iztikt bez iecienītā šķiņķa, jo nepratis to veikalā pareizi un saprotami paprasīt, tāpēc samierinājies ar vistu. «Bet filologa kaifa virsotne bija teikums «Šķiņķa šķēle bija uz šķīvja,» atminas Roberto.
Mammas pastarītis kā Uzbekistānas melone
Roberto Meloni savā ekspresīvajā izteiksmē, turpinot stāstīt, kā aizkavējies Latvijā, teic, ka tad, kad atbraucis uz Latviju un mācījies filoloģijas fakultātē, mamma Sardīnijas ciematiņā, kur dzīvo 783 iedzīvotāji (drīz būs par vienu vairāk), aizgājusi uz vietējo Lata veikalu un skaļi teikusi, ka viņas dēls būs Eiropas Savienības tulks, kad visas kaimiņienes bijušas sajūsmā. Roberto izraisa kārtējo smieklu vētru, kad komentē, ka mamma teikusi, ka viņš viņai vecumdienās būs spieķis, jo tajā brīdī dziedošajam itālietim pa galvu maisās arī speķa jēdziens. Bet galu galā, kā joko Roberto, viņš mammai varot būt gan spieķis, gan speķis.
Maģistrantūras kursus Roberto gan nepabeidzis, jo aizgājis dziedāt «Talantu fabrikā», par ko mamma dusmojusies un nerunājusi divus mēnešus. Viņa likusi lielas cerības uz savu pastarīti, kas pasaulē nācis kā piektais bērns deviņus gadus pēc ceturtā bērna, kad mammai bija 39 gadi. «Kad mamma ar tēti domāja, ka beidzot bērni paaugušies un var sākties tusiņš, atnācu es… Mamma teica, ka es biju tik skaists: tumšs, spalvains un kliedzošs. Kā īstais liellopiņš. Sardīnijā tas ir kompliments. Tas nozīmē, ka biju stiprs,» smej Roberto, kas piedzimis 4600 gramus smags un bijis kā Uzbekistānas melone, dzimstot deviņas stundas. Mammai, protams, dusmas pagājušas, un viss bijis kārtībā. Bet vispār uz «Talantu fabriku» aizgājis, jo dušā dziedājis savu repertuāru, ko saklausījusi meitene, kuras ģimenē dzīvojis.
Katram sava dušas dziesma
Roberto turpina, ka ir pārliecināts — katram ir sava dušas dziesma vai pat repertuārs. Viņu tāda padziedāšana aizvedusi uz «Talantu fabriku». Pirms tam viņš par to bija dzirdējis, tāpēc pieteicies un pēc divām dienām jau saņēmis zvanu. Aizgājis uz atlasi ar trīcošām kājām, kas drebējušas kā divas Kuldīgas rumbiņas, kad dziedējis replikas par to, kas tad viņš par itālieti. Izskatoties pēc mūsu pašu Dzintara Čīčas. Un kāds teicis, ka deguns kā gruzīnam, kā Meladzem, bet galu galā, kad nodziedājis, ticis uzņemts. Un tā iesākās Roberto atpazīstamība.
Kas Roberto ir pret dillēm?
Tie, kas zina Roberto, ir noteikti pamanījuši, ka viņš nav īpaši iecienījis dilles. Nav tā, ka tās nelieto nemaz, bet ievērojis, ka ir tendence tās lietot par daudz un visur. Atbraucot uz Latviju, sanācis reiz rakties līdz steikam cauri biezai diļļu kārtai, kas bijusi kā Gaiziņkalns, Skanstes virsotne un Gaismas pils. Pagrabā bijis steiks, bet pārējos stāvos un verandā bijušas dilles. Viņš smejoties uzdod retorisko jautājumu par to, kāpēc tad mēs, latvieši, kam tik ļoti garšo dilles, mēdzam sacīt: «Ej dillēs!» un to iemīļoto garšaugu tā pazemojam? Uz jautājumu, vai Roberto garšo viss, ko raidījuma viesi gatavo, viņš teic, ka laikam jau ne. «Visu cieņu maestro Kulakovam. Es nezinu, vai vēl kāds atceras… Viņš gatavoja un lietoja tik daudz ķiploku, ka es domāju, ka gatavojamies doties kādā cīņā pret vampīriem. It kā mēs gatavotos doties uz Pensilvāniju pie Drakulas… Sākumā tā gadījās. Bet tagad jau viss ir garšīgi,» pieredzē dalās Roberto, jautri noslēdzot ar latviešu dziesmu, kas veltīta Itālijai ar vārdiem «Makaroni, špināti, karbonado…». Izcili jautrs un brīnišķīgs vakars, par ko Roberto izsaka pateicību Rojas kultūras pasākumu organizatorei Dacei Brokai. Pateicība arī no «Talsu Vēstu» pārstāvjiem.