«Sports man iemācīja nepadoties»

Personības

Talsu novada sporta skolas badmintona trenere un sākumskolas skolotāja Sigeta Kviese dzīvē cenšas darīt lietas, kas viņu dara laimīgu un dod mieru. Viena no šādām lietām ir sports, kas viņai iemācījis nepadoties brīžos, kad nolaižas rokas vai tieši pretēji — liekas, ka viss jau ir sasniegts. Jauniete ir pārstāvējusi Latvijas izlasi volejbolā un uzkrājusi pieredzi ASV, bet nu atgriezusies vietā, kur viņas ikdienu bagātina skolēnu smaidi un ģimenes tuvums.
Lai arī dzīves līkloči Sigetu ir veduši uz dažādām pasaules vietām, jau sarunas sākumā viņa uzsver, ka Talsi ir visskaistākā vieta, ko viņai nācies redzēt. Talsi jaunietei asociējas ar mājām — atgriežoties no Amerikas, viņa šo sajūtu noķērusi un prom laist negrasās. Šeit Sigeta ir uzaugusi un piedzīvojusi, ko nozīmē dalīt prieku un bēdas ģimenē, kas skaita ziņā atšķiras no vairākuma. Sigeta nāk no lielas ģimenes — viņai ir četri vecāki brāļi un māsa, kuri bērnībā vienmēr bijuši blakus. Arī par mīlestību pret sportu viņa ir pateicīga ģimenei. «Sportiskums man nāk no ģimenes — bērnībā ar brāļiem un māsu spēlējām bumbu, visu laiku bijām ārā un kaut ko darījām. Brālim ļoti patika hokejs, un tad mums ar māsu bija obligāti jāspēlē. Visvairāk laika pavadīju ar jaunāko brāli. Kopā spēlējām futbolu, un viņš bija tas, kura dēļ sāku apmeklēt vieglatlētikas treniņus. Edgars, kurš ir sporta skolotājs, mani uzvedināja uz to, ka ar sportu jānodarbojas profesionālāk. Viņš mani 5. klasē gandrīz vai piespieda iet uz volejbola treniņiem (smejas). Jānis Krūmiņš Talsu Kristīgajā skolā sāka trenēt volejbolistus, un brālis teica — kur vēl labāk, ja tepat uz vietas. Aizgāju uz treniņu, un man iepatikās jau no pirmās reizes. Viņš izmantoja citādākas metodes un ielika ļoti labus pamatus. Drīz sāka nākt arī mana vecuma spēlētājas. Pēc tam, kad izveidojās komanda, aizbraucām uz Vāciju — tolaik tas bija šiki. Vēlāk līdz vidusskolas beigšanai trenējos pie Aivara Pekmana. Sākumā apmeklēju arī vieglatlētikas treniņus, jo man ļoti patīk skriet, bet vieglatlētikā biju vienīgā meitene. Domāju — ko es te darīšu viena pati? Aizgāju uz pāris treniņiem un sapratu, ka tas mani neaizrauj.»
Par neaizstājamu vērtību viņa sauc brāļus un māsu, ar kuriem piedzīvots daudz. «Man ļoti patika laiks, kad mēs visi bijām kopā. Vecākajam brālim jau tad, kad biju maza, bija sava ģimene, un Edgars strādāja skolā, tāpēc vairāk laika pavadīju ar Eglonu, Baibu un Jāni. Atceros, ka ziemā Jānis no sniega uzcēla māju, un tad mēs tajā visu dienu spēlējāmies. Tā ir liela vērtība, ka man ir tik liela ģimene. Daudz draugu nevajadzēja, jo labākie draugi bija ģimene.»
Mīlestība pret bērniem — no mammas
Skolas gadus Sigeta aizvadīja Talsu Kristīgajā skolā, kur, strādājot par sporta un sākumskolas skolotāju, šobrīd turpina savas gaitas. «Mājasdarbus vienmēr izpildīju laikus — mācēju saplānot visu tā, lai man būtu brīvs vakars. Pēc skolas ātri izmācījos, devos uz treniņiem, un atlikušā vakara daļa bija brīva. Apzinīgumu esmu pārmantojusi no vecākiem. Pēc garuma līdzinos tētim (smejas), bet pēc rakstura — mammai. Man rūp citi cilvēki, un tas izpaužas arī skolā. Mīlestību pret bērniem redzu mammā. Kad biju mazāka, es to nesapratu, bet tagad redzu, ka tas nāk no mammas. Viss, ko viņa dara, ir rūpīgi un pārdomāti. No vecvecākiem pazinu tikai omi no tēta puses, bet visu to, ko neesmu izdzīvojusi, izdzīvoju Amerikā. Studējot universitātē, manas labākās draudzenes vecvecāki mani pieņēma kā savu mazmeitu un vēl joprojām dzimšanas dienās un Ziemassvētkos sūta dāvanas.
Skolas laikā man ļoti patika literatūra un rakstīšana — vēlāk Amerikā apguvu angļu literatūru. Patiku pret rakstīšanu manī ieaudzināja skolotāja Aija Valgelina. Es labprāt mācījos un uzzināju ko jaunu, bet man daudzi mācību priekšmeti nepadevās. Visgrūtāk gāja matemātikā — mammai galvenais bija, lai esmu sekmīga. Arī man pašai tas bija svarīgi. Ja kādreiz kontroldarbā sanāca iegūt 2 vai 3, aizgāju uz konsultācijām un pārrakstīju. Ja mūs mācītu tā, kā tagad ir jāmāca, būtu daudz interesantāk. Tagad stunda jāveido tā, lai bērnam ir interesanti klausīties.
No pulciņiem apmeklēju vieglatlētikas un volejbola treniņus. Skolā man ļoti patika skriet garos gabalus — braucu uz sacensībām, kur bieži ieguvu godalgotas vietas. Kad gribas no visa atslēgties, ir forši paskriet. Amerikā mēs ar labāko draudzeni trenējāmies pusmaratonam. Bija grūti, bet kopā ar draudzeni laikam var izdarīt visu. Tas bija skrējiens vēža slimnieku atbalstam — ja tu gribi kaut kā palīdzēt, Amerikā iespējas var atrast.»
Ieguldītais darba atmaksājas
Par to, ka nākotni vajadzētu saistīt ar sportu, Sigeta bija pārliecināta jau mazotnē. «Gribēju līdzināties savam brālim Edgaram un būt sporta skolotāja. Pa vidu iezagās domas par veterinārārsta profesiju, jo man ļoti patīk dzīvnieki, bet galu galā sapratu, ka sports mani saista vairāk. Skolas laikā man bija sponsors, kuram patika, ka es tik augstā līmenī spēlēju volejbolu. 9. klasē viņš atrakstīja — pēc 12. klases tev vajadzētu braukt mācīties uz Ameriku. Domāju, ka viņš joko. Uzrakstīju — forši, braukšu! 11. klasē viņš sāka skaidrot, kādi dokumenti man jānokārto. Nesapratu — viņš tiešām nopietni? Izrādās, ka jā (smejas). 12. klasē sāku kārtot eksāmenus, bet tikt iekšā bija ļoti grūti. Katru reizi, kad nokārtoju eksāmenu, tie bija lieli svētki. Kad aizbraucu uz Ameriku, uzreiz pateicu, ka gribu mācīties par sporta skolotāju. Paralēli mācībām strādāju sporta zālē, un priekšnieks man ieteica paņemt klāt vēl kaut ko. Domāju — laika jau tā nav! Viņš mani iedrošināja, un paņēmu klāt angļu literatūru. Viegli nebija, bet es nenožēloju, man bija ļoti labi skolotāji. Viens no iemesliem, kāpēc nepadevos, bija volejbols. 5. vai 6. klasē sāku spēlēt, un 9. klasē mani uzaicināja uz izlasi, kur nospēlēju līdz pat 12. klasei. Atceros to dienu, kad man piezvanīja Latvijas izlases trenere un paziņoja, ka esmu uzņemta izlasē un man sestdien jābrauc spēlēt uz Igauniju. Tie bija milzīgi svētki. Darbs, ko biju ieguldījusi, atmaksājās. Daudzas reizes man gribējās visu pamest, jo skolu un treniņus apvienot nebija viegli, bet tajā brīdī sapratu, ka bija vērts iet uz treniņiem. Volejbols man noteikti ir mācījis nepadoties. Ja es nebūtu spēlējusi volejbolu, es Amerikā neizturētu četrus gadus. Es būtu padevusies jau pirmajā pusgadā.
Galvenokārt braucu izglītības dēļ, bet paralēli gribēju spēlēt volejbolu. Diemžēl pirmajā gadā nevarēju apvienot volejbolu ar skolu un arī trenere ieteica pagaidīt. Pēc tam sāku spēlēt, bet pēdējā gadā nevarēju visu apvienot, jo mums bija jāiet praksē un prakses bija citās pilsētās. Kad atbraucu mājās, sapratu, ka volejbols paliks vaļasprieka līmenī. Nu jau rit ceturtais gads, kopš esmu mājās. Beidzot varu atslābt un spēlēt prieka pēc. Arī iepriekš spēlēju prieka pēc, bet šobrīd vairs nav spiediena. Normunds Krūze rīko ļoti foršas sacensības Laucienē, pa vasaru spēlēju pludmales volejbolu un piedalos vietējās sacensībās, kā arī pārstāvu sieviešu volejbola komandu Entuziastu volejbola līgā.»
Galvenais — satikt īstos cilvēkus
Amerikā pavadīto laiku Sigeta raksturo kā neaizmirstamu dzīves posmu, kas viņai atvēris daudzas durvis un ļāvis satikt fantastiskus cilvēkus. «Izkāpjot no lidmašīnas, nevarēju ievilkt elpu, jo bija ļoti karsts. Tā bija augusta pirmā nedēļa. Nodomāju — es visus četrus gadus nevarēšu ievilkt elpu? Par laimi, nebija tik traki. Pēc pirmajiem iespaidiem sekoja realitāte — nokļuvu kopmītnēs, kas vairāk atgādināja dzīvokļus. Arī augstskolas tur ir citādākas — universitāte atgādināja milzīgu pilsētiņu, kur viss bija sadalīts pa mājiņām. Pēc tam, kad sapazinos ar istabas biedrenēm, piedzīvojām daudz neaizmirstamu mirkļu. Kādu nakti izdomājām braukt uz okeānu un palikām tur pa nakti, pēc tam ar labāko draudzeni un viņas ģimeni aizbraucām uz Floridu atpūsties. Galvenais ir satikt īstos cilvēkus.
Atceros, ka negribēju braukt pie draudzenes uz mājām un domāju — ko es tur darīšu? Labāk palikšu tepat kojās vai aiziešu uz darbu. Beigās tomēr aizbraucu un jau pirmajā reizē jutos kā mājās. Draudzenes vecāki ļoti ātri mani pieņēma. Pēc tam mēs aizbraucām pie viņas vecvecākiem, kuri uzreiz mani samīļoja. Es apbrīnoju, kā var tik silti uzņemt svešu cilvēku. Arī draudzenes vecāki sāka teikt, ka viņiem tagad ir divas meitas, nevis viena. Pat tagad, kad jau četrus gadus esmu prom, mēs turpinām kontaktēties. Nākamā gada septembrī viņi visi brauks ciemos — jūtu, ka tā ir draudzība uz mūžu. To mīlestību, kas no viņiem staro, mēs, latvieši, varētu mācīties. Ja Amerikā cilvēks redz, ka tu nāc aiz viņa, viņš paturēs durvis un pagaidīs, kamēr tu ienāc. Pie mums neviens neskatās, kas notiek aiz muguras. Viņi uz ielas sveicina arī nepazīstamus cilvēkus. Tā ir viena no lietām, ko es Amerikā iemācījos, — būt atvērtākai. Sākumā likās — kāpēc tu ar mani runā? Pēc tam sapratu, ka tas ir pilnīgi normāli un mums visiem vajadzētu būt atvērtākiem.
Paralēli mācībām strādāju universitātes sporta zālē — pirmajā gadā ļoti gribēju mājās, un kaut kā vajadzēja sevi nodarbināt. Reģistrēju cilvēkus, kuri gāja uz svaru zāli, tīrīju zāles un dažreiz strādāju līdz pat pusnaktij, bet šajā darbavietā ieguvu vienus no labākajiem draugiem. Arī priekšnieks bija superīgs cilvēks. Neskaitot labāko draudzeni, viņš manu dzīvi ietekmēja visvairāk. Viņš parādīja, ka varu apgūt divas profesijas, un ļoti daudz palīdzēja. Kad notika lielie pasākumi, mums bija jāpārdod uzkodas un jāpavada darbā visa diena, bet es to neuzskatīju par darbu. Man patika satikt sportistus — mums izveidojās ļoti kvalitatīvas sarunas. Ieguvu daudz vērtīgu padomu. Pat tagad, kad esmu prom, mēs sazināmies — viņi padalās savā pieredzē, es savā. Gada laikā izmācījos arī par personīgo treneri un satiku cilvēkus, kuri par to ļoti daudz zina. Ja mēs Latvijā mainītu treniņu sistēmu, sasniegumi būtu ļoti augsti. Tur komandas daudz vairāk laika pavada kopā, un tas viss ir apvienojams ar skolu. Parastajā skolā bērns var izvēlēties neiet uz sporta stundām, bet iet uz to sporta veidu, kas viņam patīk.»
Dienu skolā padara īpašāku
Pēc skolas absolvēšanas jauniete apsvēra iespēju palikt Amerikā, taču ilgas pēc mājām izrādījās stiprākas. «Priekšnieks man piedāvāja kļūt par galveno menedžeri, līdz ar to pieņemt lēmumu nebija viegli, bet es jutu, ka visus šos gadus man kaut kā ir pietrūcis. Esmu ļoti liels ģimenes cilvēks, tāpēc izlēmu braukt mājās. Viens ir nopelnīt vairāk naudas, bet man bija svarīgi redzēt, kā maniem brāļiem izaug meitas un dēli. Atbraucu mājās maija vidū un sapratu, ka gribu atvilkt elpu. Līdz jūnijam atvilku elpu un tad sāku domāt par darbu. Cilvēks, kurš man visus šos gadus palīdzēja finansiāli, vēlējās, lai es strādāju Kristīgajā skolā. Arī sirds man lika šādi rīkoties. Aizgāju pie direktores un jautāju, vai ir kāda brīva vieta. Viņa teica, ka būs jāaudzina arī klase. Domāju — ārprāts, tikai ne audzināmo klasi! Man likās, ka to nevarēšu un tas būs šausmīgi grūti, bet izrādījās, ka tas bija labākais, kas varēja notikt. Man paveicās gan ar vecākiem, gan bērniem. Viņi manu dienu skolā padara īpašāku. Pēc tam sporta skolā ievajadzējās badmintona treneri. Ieguvu badmintona trenera izglītību un sāku strādāt sporta skolā. Sākumā liku uzsvaru uz fizisko sagatavotību. Laika gaitā iemācījos arī visu pārējo. Ļoti daudz mācījos no Edgara un citiem treneriem. Darbavieta ir ļoti forša, arī vadītājs ir atbalstošs, galvenais — jāizdara savs darbs. Strādāju gan Kristīgajā skolā, gan sporta skolā. Trenēju arī volejbolistes, bet tad meitenes izauga un es nolēmu paņemt vairākas grupas badmintonā. Strādājot un braukājot uz sacensībām, var iepazīt arī citas valstis. Iespējas ir lielas, ir tikai jādara. Skolā vadu stundas bērniem no 1. līdz 6. klasei, bet sporta skolā līdz 6., 7. klasei. Ja bērni nebūtu tik mīļi, darbs būtu neiespējams, bet viņi to padara iespējamu. Man ir paveicies — arī mana audzināmā klase ir ļoti mīļa, labsirdīga un draudzīga. Lielākā daļa bērnu iet uz badmintona treniņiem, un es viņus satieku arī vakarā.
Visiem sportistiem, īpaši jaunākajiem, kuri dažkārt negrib nākt uz treniņiem, es ieteiktu nepadoties, pārvarēt slinkumu un nevēlēšanos, jo tikai tad nāks sasniegumi. Tieši tā bija ar mani, un es domāju, ka tā būs ar ļoti daudziem sportistiem. Galvenais — nepadoties!