«Mans sapnis ir spēlēt Eirolīgā»

Sports

24 gadus vecais valdemārpilnieks Rihards Lomažs otro sezonu basketbolu spēlē Eirolīgā — Francijas, Vilērbānas, klubā «Asvel». Viņš pirms pāris gadiem «Talsu Vēstīm» atzina, ka viņa sapnis ir spēlēt Eirolīgā. No viņa tas prasa smagu, neatlaidīgu darbu.
— Otro sezonu esi Francijas, Vilērbānas, klubā «Asvel». Kā tiki pie šī līguma?
— Pēc labi aizvadītas sezonas BK «Ventspils» sastāvā saņēmu uzaicinājumu pievienoties «Asvel» komandai un uzreiz noslēdzu līgumu uz diviem gadiem. Tāpēc zināju, ka būšu tepat otro sezonu pēc kārtas.
— Kurā pozīcijā tu spēlē un vai šajā vietā jūties vislabāk?
— Spēlēju «pa divi», tas nozīmē aizsarga pozīcijā, arī sanāk uzspēlēt par saspēles vadītāju. Jūtos labi abās pozīcijās, bet tomēr labāk jūtos, kad esmu laukumā «pa divi», tomēr esmu spēlējis visu karjeru šajā pozīcijā.
— Kluba īpašnieks ir Tonijs Pārkers, kāda ir viņa loma komandā kā pašam bijušajam NBA basketbolistam?
— Viņš ir kluba īpašnieks, laikam tā arī ir tā loma. Tonijs šad tad parādās hallē un ģērbtuvē, bet viņš vairāk ir kā atbalsts, vienmēr atnāks, pajokos, pajautās, vai uzrakstīs, kā jūties. Lai arī pats nav uz vietas, viņš vienmēr zinās un mēģinās ar visiem sazināties. Tonijs vienmēr ir uzsvēris, ka esam liela ģimene, tad tā arī jūtamies. Katrā ziņā viņš ir ļoti liela personība ne tikai basketbolā, bet kopumā Francijā, un to var just!
— Kā ir spēlēt Eirolīgā, un ko tas tev dod?
— Pirms pāris gadiem bija intervija tieši «Talsu Vēstīs», kur minēju ka tas ir mans sapnis spēlēt Eirolīgā, tad nu uz to mērķtiecīgi gāju, un tagad sapnis ir piepildījies! Tas ir augstākais līmenis Eiropā un noteikti tā ir milzīga, neatsverama pieredze. Pašam arī ir gandarījums, ka smagais darbs ir atmaksājies, bet tajā pašā laikā šajā līmenī nevar atslābt un ir smagi jāstrādā. Katrā ziņā esmu ļoti priecīgs, atrodoties šeit.
— Vai tevi apmierina spēles laiks, vai vari sevi pierādīt? Kāda ir trenera attieksme pret tevi?
— Esmu apmierināts ar visu, protams, ka visiem visur visās jomās vienmēr gribas vairāk, bet esmu apmierināts. Šogad ir jauns treneris, katram ir sevi jāpierāda treniņos, sezona drīz sākas, tāpēc plašākus secinājumus varēs izdarīt vēlāk. Kā jau teicu, katram sevi jāpierāda un nevienam uz paplātes nekas netiks pasniegts, esam komandā 14 spēlētāji, un konkurence ir diezgan liela, tāpēc ir jābūt gatavam katru dienu. Par 100 procentiem.
— Kāda ir tava kā basketbolista ikdiena? Vai tā tev sniedz gandarījumu?
— Protams, tā man sniedz gandarījumu, ja tā nebūtu, tad noteikti darītu kaut ko citu un nemocītu sevi. Viss atkarīgs, vai ir sezona, spēles diena, izbraukums vai mājas spēle, tad arī sīkāk var pateikt par ikdienu. Ja tā ir spēles diena, tad mosties, brokastis un brauc uz rīta treniņu, pēc treniņa kāda procedūra, lai būtu vairāk gatavs vakaram, tad papusdieno, ej pagulēt diendusu un dodies uz spēli. Pēc spēles parasti nākamajā dienā ir atjaunošanās treniņš.
— Kādi ir tavi sadzīves apstākļi, ko klubs tev nodrošina?
— Klubs man nodrošina mašīnu un dzīvokli, ir vēl šādas tāds lietas, bet neieslīgšu sīkumos, katrā ziņā viss ir augstā līmenī, un nekā netrūkst. Kluba vadība ir ļoti pretimnākoša; ja kaut kā trūkst, droši var jautāt.
— Pie kura trenera gribētu strādāt?
— Ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo neesmu par to domājis un uz to fokusējies, bet noteikti, ja tagad ir jāatbild, tad teiktu mūsu kaimiņu Šarunu Jasikeviču.
— Kurš ir tas klubs, kurā tu gribētu spēlēt?
— Es labprāt spēlētu Eirolīgā neatkarīgi no kluba, bet, ja būtu tiesības izvēlēties, noteikti kādā no Eiropas grandiem. Noteikti sapnis būtu vienu dienu pacelt kausu virs galvas.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar basketbolu?
— Spēlēt, cik vien ilgi spēšu, jo tiešām mīlu šo sporta veidu. Noteikti uzkrāt pieredzi un gadu no gada kļūt daudzpusīgākam, pilnveidot savu spēli. Kā arī gribu uzvarēt pēc iespējas vairāk kausu, cik iespējams manā karjerā neatkarīgi no valsts un čempionāta.
— Kā jūties, spēlējot Latvijas izlasē, vai tas tev ir svarīgi?
— Vienmēr jūtos ļoti labi, uzvelkot Latvijas izlases kreklu, pārņem ļoti labas sajūtas. Tas, ka vari pārstāvēt savu valsti, ir tiešam fantastiski. Protams, tas ir svarīgi, cerams tiksim uz Eiropas čempionātu un spēsim parādīt labāko rezultātu! Protams, līdz tam vēl ceļš ejams, bet noteikti mērķiem jābūt augstākajiem.
— Latvijas izlasē ir izcili NBA un Eirolīgas spēlētāji, kāpēc nav izcilu rezultātu?
— Ja paskatītos, cik reižu tiešām visi ir bijuši veseli un spēlējuši, to būtu ļoti maz, protams, tie visi ir attaisnojumi, bet tiešām apstākļi ir bijuši tādi, kādi ir. Ar visiem FIBA un Eirolīgas strīdiem nespējam savākt optimāli spēcīgāko sastāvu. Turcijā tiešām bija viens no visu laiku labākajiem sastāviem, taču trāpījām tieši uz spēcīgo un tikpat talantīgo Slovēnijas izlasi, kas vēlāk kļuva par čempioniem, tas bija sāpīgi, bet tas bija viens no FIBA top mačiem, ko vēlāk pati FIBA izziņoja portālos. Tiešām sāpīgs temats, bet ceru, ka ar laiku viss mainīsies un būs arī rezultāti, lai arī Eiropā līmenis ir ļoti audzis un daudzas valstis spēlē labu basketbolu.
— Šovasar apprecējies, vai sieva ir kopā ar tevi Francijā?
— Jā, sieva ir ar mani, un esmu ļoti pateicīgs viņai, ka ir visu laiku blakus man un ir lielākais atbalsts!
— Basketbolista profesija ir citādāka nekā pārsvarā profesiju — vai sievai nebija grūti pielāgoties (bieži izbraukumi, nometnes, dzīvesvietu maiņa)?
— Kā jau minēju, tāpēc esmu sievai ļoti pateicīgs par visu, ko viņa darījusi manā labā, tas noteikti nav viegli, un tiešām ļoti novērtēju, ka viņa ir man blakus! Bez viņas es nebūtu tur, kur esmu tagad. Noteikti būtu jājautā viņai pašai, kā pielāgojās un cik grūti vai viegli tas bija.
— Kur jūs dzīvojat Francijā?
— Mēs dzīvojam ļoti klusā rajonā pie vecpilsētas, dzīvoklī, ko klubs piešķīris; esam ļoti apmierināti.
— Kuras jūs saucat par savām īstajām mājām?
— Mājas, protams, ir Latvijā, un tā tas vienmēr būs, bet es teiktu, ka Lionu esam ļoti iemīlējuši un saucam par savām mājām. Jūtamies, kā mājās.
— Kā ar sievu pavadāt brīvdienas, atvaļinājumu?
— Tas uz sievas pleciem, viņa parasti ir atradusi kādu objektu, ko apskatīt. Mēģinām apceļot apkārtni, kamēr ir laiks un sezona nav sākusies. Kad sāksies, būs mazāk brīvā laika. Vienkārši aizbraucam pie ezera vai aizejam uz piemājas parku pastaigāt. Atvaļinājums parasti sanāk divus mēnešus, bet tad dzīvojam Latvijā, jo esam bijuši prom un gribas pabūt un pavadīt laiku ar tuvajiem. Bet esam arī bijuši paceļot, mēģinām visu apvienot.