Ja visi BEIDZOT paliktu dusmīgi

Ļaujiet man runāt

Mēs dzīvojam laikā, kad mūsdienu bērns divu gadu vecumā prot atbloķēt telefonu un planšeti, prot ieslēgt datoru un bez kāda palīdzības ieiet internetā un skatīties sev tīkamo. Bet mēs, kam ir 25 plus, tajā vecumā sēdējām smilškastē un ēdām smiltis. Taču pienāk vecums, kad ar šīm nodarbēm nu nekādi «neizbraukt», kaut gan smilšu kaste ir un paliekt tuva, tāpat sišana ar lāpstiņu vai grābeklīti otram, ja kaut kas nepatīk. Jā, smejas arī, ka laiks maina cilvēkus… un parasti uz resno pusi, un uz šāda jautrāka piesitiena gribētos pasēdēt dīvānā, bet vai tad var, ja atkal jauni miroņi izrakti? Iemetot aci senākos laikos, kad kā stabila vērtība atmiņā palikusi vecā labā gaļas maļamā mašīna, kurai vienīgais, kas varēja salūzt, bija galds, pie kura tā pieskrūvēta, grūti pat atrast kādu priekšmetu, kas izcili simbolizētu mūsdienu kvalitāti un notiekošos procesus gan lielos mērogos, gan mazākos. Lielākos mērogos svaigs ir augstāk sēdošā Ainara Latkovska izdvestais «pret», kas sasita lupatās cerīgu iniciatīvu. Tā paredzēja ar Saeimas lēmumu aizliegt VID atņemt uzņēmējiem tikko izmaksātos «kovidpabalstus». Sociālos tīklos nu seko pamudinājums Latvijas uzņēmējiem neapkalpot Latkovski. Ja visi BEIDZOT paliktu dikti dusmīgi un turētu stipru mugurkaulu, tad šis paliktu gan bez ēdamā, gan bez dzeramā, neviens nepārdodu apģērbu un apavus, viņš nevarētu uzpildīt degvielu savā auto, matus būtu spiests apcirpt pats, un, ja nu gadījumā cienījamais kungs ir sporta klubu un baseinu piekritējs, arī tās durvis būtu ciet. Bet vai tas nav satriecoši ideāls pārmācīšanas veids ne tikai viņam, kas mācītu atbildību? Nebūtu jau nemaz tik grūti uzrakt visus deputātu balsojumus un pēc tam pielāgot tos viņu pašu ikdienai bez jebkādas žēlastības. Man pat šķiet, ka šo kā likumprojektu vajadzētu celt galdā domei un panākt tā pieņemšanu. Tas, iespējams, būtu vienīgais veids, kā panākt nopietnu attieksmi pret to, kas uzticēts. Ja nopietns ķirurgs kādam kļūdas dēļ sabendē galvu vai kāju, tad diez vai tas paliek bez rezonanses. Tāpat automehāniķis nevar mašīnu apstrādāt ar āmuru tur, kur vajadzīgi špaktelēšanas darbi, tāpat viņam pēc darba veikšanas nevar palikt pāri 15 skrūvītes, kas bija paredzētas skrūvēšanai, jo viņš nes atbildību īpašnieka priekšā. It kā pašsaprotamas lietas un tas visiem ir skaidrāks par skaidru, bet nezin kāpēc ir sfēras, uz kurām atbildības princips nedarbojas vispār. Varbūt jāsāk palikt atklāti dusmīgiem, ne tikai jāburbulē zem deguna?

Visvaldis